Kriminālprocesa likums ir samērā progresīvs, bet darbības praksē - ne tik (2)

Viņa konferencē prezentēja pētījumu par mehānismiem cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā (ES), tajā skaitā uz Latvijas izaicinājumiem. Kronberga pastāstīja, ka lielākā daļa cietušo - apmēram 70% - ir cietuši no zādzībām un laupīšanām, tātad mantiskiem pāridarījumiem, un no tiem 55% nav vajadzīga psiholoģiskā un juridiskā palīdzība, bet gan ir nepieciešams viņu mantiskā stāvokļa atjaunojums.

Savukārt sensitīvākā grupa ir tā, kurai ir nodarīts emocionāls un fizisks kaitējums, un valstij, pašvaldībām ir vajadzīgs to pasākumu kopums, ko sabiedrība izjūt kā reālus, «dabā» pastāvošus rezultātus pēc tam. Viņa minēja piemēru, kad kāds «sīks žuļiks» ielaužas personas dzīvoklī un aiztiek, izmētā šī cilvēka mantas, un tādas darbības uz dažiem cilvēkiem var atstāt sekas - līdz ar to darbs ar cietušajiem ir ārkārtīgi individuāls.

Pētniece uzsvēra, ka ir svarīgi nodrošināt, lai cietušie zinātu, kā viņiem rīkoties pēc noziedzīga nodarījuma, tāpat ir jābūt mehānismiem, kā piepildīt cietušo vajadzības, tajā skaitā ar prevencijas līdzekļiem. Šī atbalsta mehānismu izveide valstī ir atkarīga no definētas kriminālpolitikas un rīkiem šīs politikas īstenošanai, kas katrā valstī ir atšķirīgi, bet galvenais, lai tie atjaunotu taisnīgumu.

Lielu uzmanību Kronberga vērsa uz informācijas sniegšanu cietušajam, tajā skaitā par došanos pie policijas sākotnējā stadijā. Papildus cietušajam tajā laikā, kamēr tiek meklēts likumpārkāpējs, ir nepieciešama medicīniska palīdzība, ja pēc tādas ir vajadzība, psiholoģisks atbalsts un personisks kontakts, lai cietušais «justos ievests kriminālprocesa pasaulē».

«Providus» pārstāve norādīja uz praksi ārvalstīs, kur arī tiesām ir liela loma saskarsmē ar cietušo, piemēram, nenotiek ciešs kontakts ar noziedznieku tiesas zālē, jo cietušais var doties uz tiesu pirms tam un izvērtēt, kur viņš sēdēs un ar ko viņš ieradīsies, tāpat kā piemēru viņa minēja personas tiesības izteikt bažas par savu drošību, ja, piemēram, apsūdzētais tiek atbrīvots priekšlaicīgi.

Kronberga arī skaidroja, - lai cietušo atbalsta sistēma būtu veiksmīga, tā ir jāatbalsta starpinstitucionālā sadarbības modelī, proti, sadarbojoties policijai, prokuratūrai, tiesai, sociālajiem dienestiem un cietušo atbalsta institūcijai. Papildus pētniece minēja, ka pētījuma laikā tika identificēta laba un, iespējams, arī Latvijā ieviešama prakse, proti, palīdzības fonda izveide, kurā tiek uzkrāti līdzekļi no naudas sodu iemaksām un dažādu zaudējumu piedziņām no personām, kas ir pārkāpušas likumu.

Tāpat Kronberga atklāja, ka gadījumā, ja šajā cietušo atbalsta modelī tiktu izveidots starpinstitūciju sadarbības modelis, būtu vajadzīgs apsvērt jauna tiesību akta izveidi. Tomēr viņa piebilda, - ja nav iespējams nodrošināt visaptverošu cietušo sistēmu atbalstu uzreiz, pastāv iespēja to attīstīt pakāpeniski, galvenokārt sniedzot juridisko palīdzību kriminālprocesā, valsts kompensāciju un psiholoģisko atbalstu.

Tāpat pētniece secināja, ka regulāri ir jāveic noziedzīgos nodarījumos cietušo personu vajadzību izvērtējums, kā arī ir jāievieš vadlīnijas tiesību aizsardzības iestādēm darbam ar šiem cietušajiem. Kopumā viņa rezumēja, ka «dažas burvīgas Kriminālprocesa likuma normas netiek īstenotas».

Tikmēr tieslietu ministrs Jānis Bordāns (VL-TB/LNNK) izteicās, ka būtībā cietusī persona ir tas mērķis, kuras labā darbojas un ir veidots Kriminālprocesa likums. Viņš arī norādīja, ka cietušajam ir jāsaņem atbalsts visās iespējamajās institūcijās un nepietiek ar formālām lietām, proti, ir nepieciešamas dziļākas izmaiņas, tajā skaitā arī profesionālā attieksmē.

Ministrs skaidroja, ka ir svarīgi pasargāt cietušos no atkārtotas vardarbības, palīdzot arī ar morālo kompensāciju, izveidojot atbilstošu sistēmu cietušo atbalstam. Viņš novēlēja Tieslietu ministrijai pārkārtot savas prioritātes arī atbilstoši tam, kas šodienas konferencē tiks atzīts par svarīgu.