Lielu uzmanību Kronberga vērsa uz informācijas sniegšanu cietušajam, tajā skaitā par došanos pie policijas sākotnējā stadijā. Papildus cietušajam tajā laikā, kamēr tiek meklēts likumpārkāpējs, ir nepieciešama medicīniska palīdzība, ja pēc tādas ir vajadzība, psiholoģisks atbalsts un personisks kontakts, lai cietušais «justos ievests kriminālprocesa pasaulē».
«Providus» pārstāve norādīja uz praksi ārvalstīs, kur arī tiesām ir liela loma saskarsmē ar cietušo, piemēram, nenotiek ciešs kontakts ar noziedznieku tiesas zālē, jo cietušais var doties uz tiesu pirms tam un izvērtēt, kur viņš sēdēs un ar ko viņš ieradīsies, tāpat kā piemēru viņa minēja personas tiesības izteikt bažas par savu drošību, ja, piemēram, apsūdzētais tiek atbrīvots priekšlaicīgi.
Kronberga arī skaidroja, - lai cietušo atbalsta sistēma būtu veiksmīga, tā ir jāatbalsta starpinstitucionālā sadarbības modelī, proti, sadarbojoties policijai, prokuratūrai, tiesai, sociālajiem dienestiem un cietušo atbalsta institūcijai. Papildus pētniece minēja, ka pētījuma laikā tika identificēta laba un, iespējams, arī Latvijā ieviešama prakse, proti, palīdzības fonda izveide, kurā tiek uzkrāti līdzekļi no naudas sodu iemaksām un dažādu zaudējumu piedziņām no personām, kas ir pārkāpušas likumu.
Tāpat Kronberga atklāja, ka gadījumā, ja šajā cietušo atbalsta modelī tiktu izveidots starpinstitūciju sadarbības modelis, būtu vajadzīgs apsvērt jauna tiesību akta izveidi. Tomēr viņa piebilda, - ja nav iespējams nodrošināt visaptverošu cietušo sistēmu atbalstu uzreiz, pastāv iespēja to attīstīt pakāpeniski, galvenokārt sniedzot juridisko palīdzību kriminālprocesā, valsts kompensāciju un psiholoģisko atbalstu.