Pagātnes rēgi: teikt vai neteikt? Nē! (18)

Pagātne, bez kuras iztikt

Katrās attiecībās pienāk brīdis, kad jārunā par pagātni. Saprotams, ka puisi, ar kuru esi sākusi attiecības, interesē, ar ko iepriekš esi tikusies. Patiesībā tavā pagātnē viņu interesē daudz lietu. Pat pārāk daudz. Iespējams, tu pati būsi šīs sarunas iniciatore. Iespējams, emocionālais mazohists ir viņš, un tieši viņš pirmais vēlēsies izprašņāt – kas, kur, cik ilgi, cik bieži, kā utt. Vai arī pie šādām sarunām jūs nonāksiet gluži nejauši. Taču, saņemot visas gaidītās atbildes un it kā apmierinot ziņkāri,

visbiežāk nākas vilties vai pat sevi sāpināt, jo patiesība nemaz nav tik salda.

Par iepriekšējo draudzeni es zināju apmēram visu. Un ne tāpēc, ka to jautāju, bet tāpēc, ka viņai likās svarīgi pastāstīt par saviem bijušajiem draugiem un attiecībām. Man tas nepatika. Līdz ar to sanāca, ka atsevišķus cilvēkus man pavisam noteikti negribējās satikt. Arī viņu interese par to, kā manai draudzenei klājas šobrīd (kaut vai vēstules formātā draugiem.lv vai Facebook), manī izraisīja zināmas aizdomas, lai gan es pēc dabas neesmu ne greizsirdīgs, ne slimīgi privātīpašniecisks. Nepatīk un viss, jo katrs vīrietis vēlas, lai viņa sieviete vienmēr būtu bijusi tikai viņa.

Katrs vīrietis vēlas, lai draudzenei labi ir tikai ar viņu.

Bet, sasniedzot zināmu vecumu, tas lielākajā daļā gadījumu nav iespējams – katram cilvēkam ir pagātne, kas nebūt nav pavadīta klosterī.

Nepatīkamās lietas

Ko mums nepatīk dzirdēt?

• Pirmkārt, tas ir sekss. Neviens vīrietis nevēlas zināt, cik tev ar kādu ir bijis labi vai ko viņš darījis citādi un pat, nedod dievs, labāk. Tas, ka tu kaut ko māki, būs tāpat redzams. Un vīrietis labprātāk domā, ka tas ir dabas dots talants, nevis empīriski apgūta māksla.
• Otrkārt, mums neinteresē, kādi jums abiem bijuši plāni. Nesaki: «Mēs bijām iecerējuši šovasar aizšaut līdz Parīzei.» Ja tiešām nevari nepastāstīt par kādu grandiozu plānu, lieto formu «es». Tavs jaunais draugs negrib domāt, ka tu joprojām atceries savu bijušo un, iespējams, nožēlo, ka nepaguvāt to izdarīt.
• Treškārt, jauno partneri nepavisam neinteresē, kur jūs kopā gājāt, ko ēdāt, ko darījāt. Ja atklāsi, ka restorāns vai bārs, kurā esat tagad, bija jūsu mīļākā vietiņa, tici man, šī būs pēdējā reize, kad tur kopā ēdat. Bez informācijas, ka šī bija jūsu vieta, viņam tur pat tīri labi varētu patikt. Man personīgi riebās kāds konkrēts kalns, jo mana meitene dalījās pieredzē, ar ko tur pirmoreiz skūpstījusies. Katru reizi tur atrodoties, man šķita, ka viņa atceras šo nozīmīgo dzīves mirkli, pat ja tā (visdrīzāk) nemaz nebija.
• Ceturtkārt, nekad neatklāj, ka tavs iepriekšējais salauza tev sirdi. Salauzta sirds ir ļoti nepatīkams fakts. Tavs jaunais draugs negrib domāt, ka tu satiecies ar viņu tikai tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pāri iepriekšējām attiecībām. Saprotams, ka tu ļoti pārdzīvo, bet sāpēs labāk dalies ar draudzenēm. Gan jau tavs vīrietis saprot, ka iepriekšējās attiecības tev bija nozīmīgas, taču viņš grib domāt, ka tev labi ir tikai ar viņu un pagātne tevi vairs neinteresē.

Nākamā pirmā un vienīgā

Sākot jaunas attiecības, nolēmu, ka draudzenei nestāstīšu par iepriekšējo dzīvi, vien pēdējām attiecībām, par kurām viņa tāpat bija pietiekami informēta. Es vēlos būt kā Florentino Ariza, kurš visu mūžu ir gaidījis tikai viņu. Nolēmu nekad neko neprasīt arī viņai, jo tas, ko es nezinu, man nekaitē. Bet vai sanāk? Protams, nē, jo nejaušās sarunās tāpat iepeld kāds pagātnes rēgs. Ir jau tā, ka atklātība un uzticība ir teju skaistākās lietas, kas attiecībās var būt.

Tomēr ar atklātību dažkārt labāk piebremzēt un paļauties uz uzticēšanos, kas nozīmē, ka pagātne ir palikusi tālu aiz muguras

un nespēj neko ne traucēt, ne mainīt. Atšķirībā no tagadnes.