«Man patīk meitenes ar sarkaniem matiem. Tu laikam esi īsta sarkanmate,» Jurģis apskāva Lauru ciešāk. Viņa pasmaidīja un noglāstīja Jurģa vaigu, jo zināja, ka puika maldās, arī to, ka šī ir pirmā un pēdējā tikšanās reize. Atklāt patiesību nedrīkstēja, ja spēlē lomu, tad spēlē tik ilgi, līdz izrāde galā. Patiesībā Lauras mati pelēki kā ubagam - balodim, kurš dīc pēdējo maizes drupaču, pati centās pazust Pelēkajā - pasakā, pasaulē, dienā, drēbēs.
Smaidīja maz, gaidīja daudz, bija pārāk gudra, lai vīrieši baidītos, pārāk stulba, lai spētu kādu noturēt. Vienu dienu pasaule sagriezās, Laura satika Karīnu, efektīvu bruneti ar mirdzošu smaidu, matiem ogļu melniem. Karīna pielika punktu pelēkajai pasakai vārdā Laura: «Tu būsi ruda, beidz slēpties, nomirsi vēl, neviens nepamanīs nevienam pat žēl nebūs, tu taču to negribi? Tu gribi mirt kā Regīna Ezera, viena starp diviem suņiem?» Patiesībā Lauras vienīgā mīlestība tiešām bija suņi, piedevām vēl divi. Tā Laura Karīnas ietekmē kļuva ruda, vēlējās gūt kaut mazumiņu mirdzuma no pelēkās dzīves, atļāvās vairāk nekā parasti, smējās pat tad, ja nedrīkst, ģērbās vaļīgāk, nekā piedienas jaunai dāmai, kļuva laimīga, aizbēga no pelēkās Lauras.
Zilās acis, rudie mati, krūtis, kas lielākas, nekā piedienas, vīriešus saistīja,
kaut biedēja; ilgi zilajās acīs skatīties nespēja, jo bija sajūta, ka Laura zina pat to, ko citi nestāsta.
Karīna teica: «Ikviena vīrieša sapnis ir mīlēties ar rudmati, izmanto to, bet uz attiecībām tu nevari cerēt.» Nepagāja ilgs laiks, līdz Laura un Karīna kļuva nešķiramas pat seksā, dalīja vienu gultu un vīrieti.
Ikviena vīrieša sapnis ir mīlēties ar divām sievietēm vienlaicīgi.
Vai tu zināji, ka meitenes labāk prot taisīt kunilingu, pat bučojas kaislīgāk un maigāk nekā zēni? Tā Laura un Katrīna vienā dienā atklāja, ka par lesbietēm viņas nenosauksi, bet par gluži tīri heteroseksuālām arī ne. Ilgi nedomājot, jaunās dāmas devās uz vietējo svingeru pirti, likās interesanti, bet gaidītā bauda - orgasms netika sasniegts. Kādā saulainā dienā Laura satika Jurģi. Par glītu nenosauksi, bet siltās, lielās rokas, vīrišķīgais augums, kas sildīja blakus, bija tīkams, lai meitene ar sarkaniem matiem norimtu uz brīdi.
«Tu vienmēr izvēlies meitenes ar sarkaniem matiem?» izbrīnīta taujā Laura. Parasti no rudmatēm vairās vairāk nekā no melniem kaķiem. «Cenšos, bet jūsu nav daudz palicis, nākas slāpes dzesēt ar meitenēm, kam mati melni kā ogles,» piesarcis atbild puika vārdā Jurģis. Brīvības ielas gaismas atspīdēja rudajos matos, Jurģa stiprās, bet neveiklās rokas centās pogāt vaļā blūzi - bruņas, kas atlikušas vēl uz bālās miesas. Laura mēģina notvert puikas acu skatienu, bet nesanāk, jo šis tik cīnās kaujā ar bruņām. Pēc gadiem par puiku nenosauksi, bet lūdzošais kucēna skatiens nav vīrieša cienīgs. Vīrišķīgs augums, tā teikt, malku var cirst, krūtis rotā neveiksmīgi gleznota ugunīga sirds, pelēks šķēps to plēš uz pusēm. Laurai nepietiek drosmes jautāt, kāda iemesla dēļ tā tapusi. Pie sevis spriež, ka sarkanmates nav bijušas žēlīgas, puikam nodarījušas pāri.
No meitenēm ar sarkaniem matiem puikām parasti bail,
tās tiek sauktas par raganām, liktenīgajām sievietēm, pat dedzinātas uz sārta.
Patiesībā pašām rudmatēm ir bail, vieglāk bruņoties ar rudiem, viļņainiem, bieziem matiem, nekā audzināt raksturu un ieskatīties pasaules zvērīgajās acīs.
Kādēļ tā?
Lelde
