"Melnajā sarakstā" bijušais pie viena galda ar Dombrovski

Maskavas mērs Jurijs Lužkovs aplūko grāmatu "Veļikij Mogučij"

FOTO: LETA

Kopš t.s. Berezovska mācības 2005./06. gadā Latvijas varasvīri arvien atklātāk izpatīk Kremļa iegribām, simbolisko "atkusni" iezīmējot ar Valsts prezidenta Valda Zatlera neseno vizīti Krievijā. Acīmredzot tādēļ iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība) lieki nevilka garumā un, negaidot 20.aprīli, Kremļa nežēlastībā kritušo Maskavas bijušo mēru Lužkovu solidāri iegrāmatoja Latvijai nevēlamo personu reģistrā.

Tomēr iekšlietu ministre atsaucas uz citiem – ne jau politiskiem, bet, kā precizēja partijas biedre Solvita Āboltiņa, - juridiskiem argumentiem: “Lēmumu par Lužkova iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā pamato drošības iestāžu sniegtie juridiskie argumenti uz vairākām lapām.” Kā otrdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru sev neraksturīgi emocionālā tonī izteicās Mūrniece - Lužkovs nemīl šo valsti un viņam ir naidīga attieksme pret Latviju.

Par mīlestības trūkumu pret Latviju varam uzskatīt Lužkova rasistiskās norādes par fašistu šprotēm, absurdos apgalvojumus par krievu tautas apņirgšanu Latvijā, tai skaitā pērn Rīgā izmesto aicinājumu ieviest otro oficiālo valodu Latvijā. Šie un citi demarši nekādi nav veicinājuši Lužkova morālās tiesības iegūt mūsu labvēlību. Tiktāl neskaidrību nav.

Drošības dēļ labāk nekacināt lielo lāci

Savukārt burtiskas norādes par Maskavas eksmēra "naidīgās attieksmes" piemēriem uzreiz nav iespējams saskatīt. Vienīgi paredzama "naidīga attieksme" no Kremļa puses, ja Latvija tomēr izlemtu izsniegt Lužkovam uzturēšanās atļauju, bet Krievija ierosinātu krimināllietu par liela mēroga korupciju un valsts līdzekļu izsaimniekošanu (piemēram, Hodorkovska precedents), pieprasot Maskavas eksmēra izdošanu.

Mūsu acīgajām drošības iestādēm diez vai paslīdēja garām Krievijas tiesībsargājošo iestāžu sāktā izmeklēšana par 12.76 miljardiem rubļu (220.7 miljoni latu), kuri no Maskavas domes pārskaitīti bankai, lai kā aizdevums tiktu izsniegti kādai mazpazīstamai kompānijai, pēc tam it kā aizceļojuši Lužkova sievas Jeļenas Baturinas finanšu impērijas parādsaistību segšanai (Lužkova sievas bagātību žurnāls "Forbes" novērtējis 3.9 miljardu ASV dolāru vērtībā).

Šāda situācijas modelēšana ļauj izbēgt no lielas ķēpas mūsu valdībai, jo arī Krievija ir mācījusies no savām kļūdām, pēdējos gados arvien biežāk pret Putinam nevēlamajām amatpersonām ierosinot krimināllietas, lai citām valstīm nebūtu formālu iemeslu Krievijai pārmest politisko vajāšanu, atsakot tai personu izdošanu.

"Vienotības" ministru viedokļi par Lužkovu atšķiras

Savdabīgi, ka aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuru tāpat kā kolēģi Mūrnieci noteikti uztrauc mūsu valsts drošība, neredz iemeslus, kādēļ Lužkovam tiek liegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja: “Nevar šķirot cilvēkus pēc tā, ko viņi ir teikuši. Galu galā viņš ir bijis ietekmīgs politiķis, kas ieguldījis likumā noteikto summu, un, ja ir pieņemts šāds likums, viņam ir tiesības lūgt uzturēšanās atļauju. Nav nekāda pamata domāt, ka Lužkovs būtu noziedznieks, kam šo atļauju nevar piešķirt,'' pirmdien izteicās Artis Pabriks.

Secinājumi par Lužkova iespējamo apdraudējumu mūsu valsts drošībai nav un nebūs pieejami publiski, kas paver iespējas plašām spekulācijām un interpretācijām. Ar viedokli neskopojas arī amatpersonas, tas pats aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuram nav redzamas saistības ar lēmuma pieņemšanas procesu vai arī - ir pienākums izteikt uztraukumu par Lužkova reputācijas iespējamo nomelnošanu.

Bailes no PCTVL reanimēšanas?

Parasti tik aktīvais Kremļa viedokļa paudējs Jānis Urbanovičs (SC) otrdien atzina, ka Lužkovs viņam neesot "ne rads, ne draugs, ne gaidīts viesis". Lužkovs turklāt esot SC traucējis pirms vēlēšanām. Ar šādu izteikumu Urbanoviča kungs mums tīši vai netīši atklāja, kura partija Saeimas vēlēšanās bija Maskavas eksmēra favorīts, jo vienīgais saskaņiešu ideoloģiskais konkurents parlamenta vēlēšanās bija PCTVL.

Šajā versijā iederas Maskavas radiostacijas “Eho Moskvi” žurnālista Antona Oreha blogā ietvertā norāde, kur viņš, runājot par Lužkova simpātijām pret Saeimas vēlēšanās fiasko cietušo partiju PCTVL, ķiķina: "Kļūtu Jurijs Mihaličs par tās vadītāju, ko? (..) Un pēc tam par Rīgas mēru vai vismaz Nila Ušakova vietnieku," nākamības ainas tēlo "Eho Moskvi" apskatnieks.

Iekļaujot Maskavas eksmēru nevēlamo personu reģistrā, "Vienotības" un ZZS koalīcija ir izdarījusi lāča pakalpojumu Kremlim lojālai partiju apvienībai SC, vismaz uz laiku liedzot PCTVL legālu pieeju milzu finanšu resursiem, kas, iespējams, būtu nākuši no līdzšinējā partijas sponsora Lužkova dziļās kabatas.

Vēl tikai piezīmēšu, ka Urbanoviča kungam ir izdevies trāpīgs salīdzinājums - Lužkovs kā traucēklis pirms vēlēšanām; šis izteikums lieliski saskan ar Krievijas premjera Putina (nevis Medvedeva) inscenēto Maskavas mēra nomaiņu, potenciālajam prezidentam neērto Lužkovu "pabīdot" malā un iedragājot pašreizējā prezidenta Medvedeva izredzes sekmīgi startēt 2012.gadā uz atkārtotu termiņu.

Latvija ir platforma lielām spēlēm, jo nepretojamies

Mūsu divu vietējo ministru polemika atsauc atmiņā 2005./06.gada Aigara Kalvīša (TP) valdības nedienas ar citu Kremļa nežēlastībā kritušu oligarhu - Borisu Berezovski. Toreizējais iekšlietu ministrs Jēkabsons (LPP/LC), kā jau kārtīgam dvēseļu ganam pienākas, pauda neizpratni par Kalvīša izrādīto neiecietību, premjeram iniciējot Berezovska iekļaušanu nevēlamo personu reģistrā.

Bet Jēkabsona rūpes par tiesiskas valsts reputāciju izrādījās šķietamas. Vēlāk plašai publikai kļuva zināms, ka ministrs nebija smādējis atpūtas glamūru Berezovska villās Francijā kā pateicību par miljardiera drošības gādāšanu Latvijas vizītēs - laikā, kad Krievija pieprasīja Berezovska izdošanu un Interpols bija izsludinājis viņu starptautiskā meklēšanā.

Šā iemesla dēļ Jēkabsona vēlāk sniegto skaidrojumu par premjera Kalvīša izdabāšanu kremļa politvēsmām, pasludinot Berezovski par “persona non grata”, toreizējam valdības vadītājam bija viegli apstrīdēt un noliegt – kurš ticēs personai, kas par miljardiera naudu atpūtusies Francijas kūrortos, pat ja tā apgalvo, ka premjers pakļāvies Kremļa spiedienam likt šķēršļus Berezovska pārvietošanās brīvībai?

Epopejā bija iesaistīta arī skandalozā parlamenta spīkere Ingrīda Ūdre (ZZS), kura vairāk nekā vienu reizi no miljardiera pieņēmusi dāvanas vīna pudeļu izskatā. Zaudējis pārsūdzību AT par "persona non grata" statusu Latvijā, Berezovskis toreiz piesauca Ventspils mēra leksikā populāro sorosītu sazvērestību, kuru dēļ iekļaušana nevēlamo personu sarakstā Berezovskim tikusi garantēta.

"Melnajā sarakstā" bijušais sēž pie viena galda ar Dombrovski

2002.gadā ar iekšlietu ministra Mareka Segliņa (TP) svētību kāds krievu izcelsmes šeftmanis Šabtajs fon Kalmanovičs tika izslēgts no Latvijai nevēlamo personu saraksta. Minētais Kalmanovičs tika turēts aizdomās par saistību ar noziedzīgajiem grupējumiem Krievijā, tomēr tas neliedza 2009.gadā kā Krievijas satiksmes ministra oficiālās delegācijas pārstāvim sēdēt pie viena galda ar premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība) un Arti Kamparu.

2010.gada maijā uz NATO Parlamentāro asambleju Rīgā ieradās "persona non grata" Vladimirs Žirinovskis. Kā toreiz norādīja iekšlietu ministre Linda Mūrniece - izvērtējot riskus, kādi varētu rasties no Žirinovska iebraukšanas valstī, ticis atzīts - "uz laiku mēs varam izslēgt viņu no "melnā saraksta"". Mūrniece prognozēja, ka tādējādi "būs mazāks troksnis", turklāt īpaši daudz risku nemaz neesot.

Līdzīgi amatpersonu nekonsekvenci demonstrējoši (at)gadījumi nav retums. Ārpus bieži novērojamās politiskās izdabāšanas arī šoreiz ir grūti saskatīt juridisko argumentāciju, tai kļūstot par valsts noslēpuma daļu. Vismaz pagaidām.

Mūsdienu Eiropā ir pagrūti iedomāties valstu savstarpējos militāros konfliktus, lai arī precedenti ir bijuši ne tik senā pagātnē Dienvidslāvijā. Latvija ir maziņš tirgus tādēļ lielā austrumu kaimiņa pastiprinātu interesi nekad neesam izpelnījušies. Tomēr arī pašiem mums dūša ir papēžos, izvēloties ieturēt nogaidošu pozīciju, lai nekaitinātu autoritatīvo Putina režīmu.

Tikai nesenie piemēri: valsts augstākās amatpersonas, izsakoties par Baltkrievijas opozīcijas protestu vardarbīgo apspiepšanu Minskā, spēja vien izdvest: "Mūsu pozīcija neatšķiras no ES" tā vietā, lai izteiktu nosodījumu; Latvijas amatpersonas izliekas nemanām, ka cita nežēlastībā kritušā oligarha Hodorkovska tiesas process, augstām Eiropas un ASV amatpersonām izsakot šaubas par tiesas objektivitāti, būtu kaut vai vērtīga viedokļu apmaiņa, lai uzlabotu mūsu tiesu kvalifikāciju un kompetenci.

Bet ir tik grūti ieturēt principiālu, bet efektīvu nostāju, jo daudz un ilgi pie tās jāpiestrādā. To nevar paveikt vienas Saeimas laikā, nesaglabājot politisko ideju pārmantojamību.

Uz augšu