Bonds, tante Lilī un ceļojums laikā (1)

Ceļojuma galamērķis ir Aī – pavisam mazs ciematiņš, kurā dzīvo tikai nepilni četri tūkstoši iedzīvotāju, visi vīna dārzi kvalificējas kā Grand Cru un kur tiek ražots izcils šampanietis, kura priekšā pasaule noliec galvu, – Bollinger.

Pils ar labirintu

Iebraucot Aī ciematā, jūtams miers un kaut kas no brīvdienu sajūtas – ārā spīd saule, cilvēki savā nodabā strādā, laiks lēnām rit savu gaitu. Taču no bezrūpības ne vēsts, drīzāk tradīcijām bagāts un aristokrātiski rāms Šampaņas lepnums – nams ar atturīgi elegantu un īsti francisku ārieni, aiz kura lekni zeļ īpašs retums – senlaicīgs vīna dārzs, kuram izdevies izvairīties no postošās vīnogu sērgas, kas savulaik iznīcināja lielāko daļu dārzu. Sākot ar mājas apakšu un turpinoties gandrīz zem puses ciemata, plešas milzīgi vīna pagrabi. Tajos glabājas vērtīgie vintage vīni, kurus izmanto vispopulārākā no Bollinger šampaniešiem – Special Cuvee – ražošanā. Atverot nama durvis, vēstures elpa joprojām jūtama uz katra soļa – no sienām raugās senču portreti, un pašā centrā novietots slavenās atraitnes Lilī Bolinžēras attēls. Tieši viņa visvairāk paveikusi, lai padarītu šo namu par vienu no slavenākajiem un cienījamākajiem šampanieša zīmoliem pasaulē, bet par to mazliet vēlāk.

Bezkompromisu vēsture

Lepni saglabājot senās tradīcijas un tanī pašā laikā vienmēr attīstoties, šis šampanieša nams iemantojis slavu kā reģiona pionieris un bezkompromisu kvalitātes piekritējs, turklāt ir viens no retajiem, kas joprojām pieder savu radītāju pēctečiem. Kaut oficiāli Bollinger dibināts attālajā 1829. gadā, nama saknes iesniedzas vēl tālāk vēsturē un stāsta par ģimeni, kas kaislīgi mīlēja un joprojām mīl savu nodarbošanos. Viņu saražotā produkcija ātri ieguva slavu ar nevainojamu kvalitāti un reputāciju, kā rezultātā jau gadsimta beigās šampanieša upes pludoja gan Anglijā, gan ASV, kļūstot par Britu tiesas oficiālo šampanieša piegādātāju un saņemot pilnvaru no karalienes Viktorijas.

Briti pat devuši šim dzērienam savu mīļvārdiņu «Bolly», kurā to sauc līdz pat šai dienai.

Lēdija ar dzelžainu satvērienu

Nopelniem bagāta vieta vēsturē atvēlēta šī šampanieša nama ilggadējai īpašniecei un vadītājai Lilī Bolinžērai jeb vienkārši tantei Lilī, kā visi viņu sauca. Lilī pārņēma nama vadību pēc vīra nāves un ļoti smagā laika posmā – plosījās Otrais pasaules karš. Neskatoties uz grūtībām, viņa spēja ieviest un nodrošināt visstingrākos ražošanas un kvalitātes kritērijus, kuri joprojām izsaka šā dzēriena īpašo stilu un pēc kuriem vadās arī mūsdienās. Tieši šo standartu dēļ Bollinger iemantojis pat savu konkurentu dziļu cieņu. Tantes Lilī mērķtiecību neesot salauzis arī vācu okupācijas laikā esošais totālais darbaspēka un degvielas trūkums, viņa turpinājusi šampanieša ražošanu, pati (!) vācot vīnogas un pārvietojoties ar velosipēdu. Tādējādi nams ne uz mirkli nezaudēja savas pozīcijas, un, kad 1944. gadā trešo daļu Aī ciemata iznīcināja bombardēšana,

Bolinžēra izglābusi gan savus darbiniekus, gan vīnu, patveroties milzīgajos vīna pagrabu labirintos.

Pēc kaujas Lilī nenogurstot palīdzējusi ievainotajiem, bojā gājušo ģimenēm un izmitinājusi pie sevis pajumti zaudējušos cilvēkus, vēlāk par to saņemot Francijas valdības atzinību.

Īpašais stils

Iedomājoties par šampanieti, pirmais nāk prātā leģendārais citāts: «Es to dzeru, kad esmu priecīga un kad esmu bēdīga. Dažkārt es to dzeru, kad esmu vientuļa. Kad esmu sabiedrībā, man tas ir absolūti nepieciešams. Es ar to niekojos, kad neesmu izsalkusi, un dzeru, kad esmu. Citkārt tam nekad pat nepieskaros, ja vien, protams, neesmu izslāpusi.» To par sava nama dzērienu teikusi Lilī Bolinžēra laikrakstam Daily Mail 1961. gada oktobrī. Šis citāts rotā daudzu restorānu un bāru sienas, un cilvēki to zina, vēl pirms pagaršojuši savu pirmo šampanieti.

Nama saimnieki mūs sagaida ar atdzesētu šampanieti un pusdienām, kuru laikā vēlreiz pārliecinos, ka šis dzēriens var būt lielisks kompanjons arī ēdienam. Pateicoties tā raksturam, tas lieliski garšos ar jūras veltēm, parmezāna sieru, suši un vistas gaļu. Bollinger ir slavens ar savu īpašo garšu un rokrakstu, kas būtiski atšķiras no jebkura cita līdzīga dzēriena. Tam ir skaisti zeltaina krāsa, nobriedis un bagātīgs aromāts, kurā sevišķi jūtami āboli. Vienreiz nobaudot Bollinger, tas neizdzēšami iespiežas atmiņā, un nākamo reizi spēsi to atpazīt jau tikai pēc aromāta. Kā jau zināms,

visi šampanieši ir dzirkstošie vīni, bet ne visi dzirkstošie vīni ir šampanieši,

tāpēc vērts paturēt prātā, ka šis var izvērsties par visai dārgu hobiju.

Holivuda, Džeimss un gadu desmiti uz ekrāna

Kad 1956. gadā Ians Flemings savā spiegu romānā pieminēja Bollinger šampanieti, tas

kļuva par neaizstājamu mistera Bonda kompanjonu, kas atstāj burtiski «neizdzēšamu» iespaidu uz viņa satiktajām sievietēm.

Tas esot noticis ne tikai šā dzēriena leģendārās reputācijas dēļ, kura bijusi par iemeslu arī Bonda filmu producentu un Bolinžēru ģimenes pēcteču draudzībai, bet arī tāpēc, ka tas esot «visbritiskākais» no visiem šampaniešiem, kādi jebkad radīti. Manuprāt, viselegantāk šis dzēriens piestāv jaunākajam Bondam – Danielam Kreigam. No šādas kompānijas būtu grūti atteikties.

_{Ja vēlies apciemot Šampaņu, tev jādodas uz Parīzi un tālāk ar vilcienu (nepilna stunda) vai auto līdz Reimsai; pēc pāris stundām būsi galā. Iepriekš noteikti piesaki savu vizīti pa šampanieša namiem vai rezervē kādu no īpašajām ekskursijām (tādas piedāvā www.winetours.co.uk), kas palīdzēs iekļūt arī tūristiem neatvērtās vietās.}

Ceļojuma plānošanā tev noderēs šīs grāmatas:

DK Ceļvedis Francija, Zvaigzne ABC, 2008. The Finset Wines of Champagne, University of California Press, 2009.