Prezidenta «18.novembra apsveikums mūsu tautiešiem ārvalstīs» ir pienākuma verga dzīta, saguruša cilvēka ar mokām nolasīts teksts. Uzrunā ir viss, izņemot pašu galveno – nav ne graša iedvesmas, kas aizdegtu mūsos mikrocerību, ka labākais vēl tikai priekšā. Andris Bērziņš ir uztraucies, bet nav saprotams, par ko, jo apkārt valda prieks par valsts svētkiem, par brīvdienām... Runātājs ir kaut kur redzēts, tomēr šķiet tik tāls un svešs.
Ko gribam sagaidīt no prezidenta simboliskās uzrunas valsts svētkos? Mums nav milzīgas prasības: pārliecinoša uzstāšanās pievērsīs uzmanību, liks ieklausīties sacītajā, uz brīdi varbūt pat noticēt runātājam un ļauties iedvesmai sagaidīt rītdienu, nākamo gadu, desmitgadi – cerēt, ka labākais Latvijai patiešām vēl gaidāms. Tas ir absolūtais minimums, kas mums šodien ir vajadzīgs. Vairāk nekā jelkad.
Lūk, ko par mūsu vajadzībām domā Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, uzrunājot ārpus Latvijas dzīvojošos tautiešus (VIDEO ir aplūkojams raksta beigās):
Mīļie tautieši, cienījamās dāmas, godātie kungi!
Ir pagājuši 94 gadi kopš neatkarīgas Latvijas dibināšanas. 18.novembrī mēs atskatāmies uz padarīto, izvērtējam pagātnes notikumus un reizē arī vērtējam savu ceļu nākotnē. Pagājušais gads Latvijai ir bijis ļoti veiksmīgs. [nopūšas; rēķina cik šogad saņēma pensijā] Latvija [domīga pauze] ir ieguvusi plašu atpaz...[satraukuma dēļ vārds samežģījas; sākotnējā pārliecība sašķobās]...īstamību pasaulē ar savu veiksmīgo krīzes pārvarēšanu, tiešām ir sasniegusi labus rezultātus ekonomiskajā plāksnē [nopūšas; šķiet, interese par tekstu runātājam sāk zust], esot [gandrīz pārsakās; nedroši turpina] vis...[aizķeras]...straujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā.
[Gara pauze; šķiet, mirkli šaubās, vai vispār turpināt...] Mums ir arī jāizvērtē jautājumi, kas ir smagi priekš nākotnes. Tas ir vēl lielāks bezdarbs, demogrāfiskā situācija, kas cieši saistīta ar iedzīvotāju novecošanu, un it sevišķi emigrācija. Emigrācija ir cieši saistīta [neveikla aizķeršanās; nepārprotami satraukts, bet garlaikots vienlaikus] ar katra cilvēka spēju [atkal pauze; šķiet, elpas trūkst. Apaukstējies?] pietiekami nopelnīt, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Šeit mums ir nekavējoši jāatrod pareizākie risinājumi jau tuvākajā nākotnē. Un šādas iespējas mums ir, jo mūsu iespējas un atpazīstamība pasaulē, it sevišķi zemēs, kas līdz šim nebija aktīvas sadarbībā ar mūsu zemi, tas ir, Centrālāzija un Āfrikas [saka «tautas», ātri sevi izlabo] valstis. Šis ir milzīgs potenciāls, kuru izmantojot mēs varam iet uz priekšu.
[Dziļi ievelk elpu; līdz uzrunas beigām nav vairs tālu, bet domās jau atrodas citur] Šajā svētku reizē es gribētu pateikties jums visiem par [nominstinās; prātā uzskaita kuram tieši] sniegto atbalstu Latvijai, īpaši šajā momentā, kad pasaulē notiek ļoti lielas izmaiņas. Ikkatrs jūsu atbalsts, ikviens priekšlikums un piedāvājums, kā rīkoties, būs ļoti ļoti svarīgs. Arī [strauji ievelk elpu; uz brīdi sastingst, attopas..., turpina] šī jūsu sanākšana kopā ir skaidra zīme, ka jūs atceraties Latviju, domājat par to un skatāties, ko palīdzēt, lai mūsu nākotne būtu [pauze] veiksmīga un katrs, kas gribētu jebkurā brīdī atgriezties Latvijā, to varētu arī realizēt. Es gribētu jums novēlēt svētkos labu veselību [atkal minstinās, tver gaisu], prieku un turpmāko sadarbību ar Latviju, novēlot Latvijai stipru vietu gan Baltijā, gan Eiropā un visā pasaulē.
Paldies jums!
Dievs, svētī Latviju! [Bērziņa iekšējā balss spārdās un kliedz – pasmaidi taču, pasmaidi!!! Bet ar pārcilvēcisku piepūli prezidents savaldās. Priekškars krīt, persona izgaist, sāk skanēt Valsts himna. Bet auditorija to nedzird, tik nopūšas un sagumst - vai tiešām 18.novembris ir svētki? Varbūt tie ir svētki tikai tiem, kam nav vienalga?]
Pagaidām neviens nav atbildējis uz jautājumu:
kā viduvējība kļuva par Latvijas valsts prezidentu - vai viņš ir politiskās virtuves ģēnijs, sistēmas kļūda vai marionete citu rokās?
Skaidrs ir viens - Andris Bērziņš kandidēja uz prezidenta amatu ne savas iniciatīvas dzīts. To prezidents mums atgādina katru dienu, ar katru uzrunu, izturēšanos un rīcību. Varbūt prezidenta krēsls ir Bērziņa dzīves lielākā ambīcija, bijušā baņķiera pēdējā vēlēšanās. Tikpat ticama ir versija, ka 90. gadu cīņu biedri no TP un ZZS nerēķinājās ar Andra Bērziņa vēlmēm, jo bija pienācis laiks 20 gadu laika sapelnīto bagātību Bērziņam atstrādāt (atpelnīt?).
Šādi paskatoties uz dzīvo «Latvijas simbolu», vairs nav jāmeklē tulks, kādēļ atlaistās Saeimas ievēlētais prezidents nejūtas savā ādā, sēžot Rīgas pilī. Viņš zina, ka neatrodas savā vietā; viņš apzinās, ka tā ir kļūda, kuru izlabot nav viņa spēkos. Pārliecības trūkums un nedrošība vairs nav noslēpjamas no publikas, veidojot atsvešināta prezidenta tēlu sabiedrības acīs.
Diemžēl gribas trūkums kopt intelektuālo spēju vājās puses un konstanta iekšējā nedrošība, kas dažreiz pasprūk uz āru kā pēkšņa nesavaldība, Bērziņam traucē ikdienā saskatīt tālāk par personisko komfortu. Jaunajā darba vietā ir pagājis pusotrs gads, bet nekas nav mainījies. Kā teica Mišela Obama: «Prezidenta amats nemaina cilvēku. Tas atklāj citiem, kas tu ESI par cilvēku.»
Nav ne mazāko cerību, ka Bērziņš brīvprātīgi atkāpsies no amata
Prezidenta komanda ar Līgu Krapāni un Gundaru Daudzi priekšgalā nepagurusi krāso Bērziņu kā «sava laika» ķīlnieku un priecājas, ja kāds prezidentu nosauc par bez vainas vainīgo. Man gan šķiet, ka viņam piedēvētā nosvērtība un lēnīgums ir labi maskēts kūtrums un akūts intereses trūkums par pasauli sev apkārt, arī par saviem tautiešiem Latvijā un ārvalstīs.
Tā ir Andra Bērziņa personiskā traģēdija. Vēl nepilnus trīs gadus mums būs jāsarkst šā cilvēka vietā, jo Dombrovska valdība neriskēs ar vārgo vairākumu Saeimā, iesaistoties retorikā par prezidenta nomaiņu. Pat ja valdības koalīcija nebūtu gļēva, opozīcijas partijas ZZS un SC neielaidīsies sarunās par pašu ieceltā prezidenta atlaišanu. Politiskais strupceļš garantēts.
«Mēs esam tie, ko paši ievēlējām» ir plika patiesība, bet esmu pārliecināts, ka varam vairāk. Šodienas nevarība veikt tūlītējas izmaiņas nenozīmē atmest šādai iniciatīvai ar roku. Tieši pretēji - plaša pilsoniskā aktivitāte ir svarīgākais demokrātijas eksistences priekšnoteikums, tādēļ vienmēr ir jāprasa lielāka atbildība nekā konkrētajā brīdī šķiet iespējams, ceļot latiņu augstāk un augstāk, un augstāk...
Citādi nav kopīga prieka par 18.novembri.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
