Smagi jautājumi katram Latvijas iedzīvotājam (155)

Gandrīz katra problēma tiek risināta, autovadītāju valodā runājot, ar «norautu rokas bremzi». Vai patiešām visas tautas līmenī ir ģenētiski izravētas tādas īpašības kā spēja aktīvi rīkoties, saredzēt plašāk un tālāk? Tie nav jautājumi un pārmetumi kaut kādiem atsevišķiem politiķiem, mistiskai elitei, krieviem vai latviešiem atsevišķi. Tie ir jautājumi katram no mums, ieskaitot šo rindu autoru. Atrast vainīgos - ļaunos oligarhus, mistisku «Kremļa roku» vai «sorosītu» sazvērestību ir vienkāršots un aprobežots veids, kā izvairīties no nopietnas problēmu izpratnes.

Pavisam nesen sācies kārtējais politiskais cirks - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs atcēlis no amata Ventspils mēru, par oligarhu dēvēto un smagos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Nav šaubu, ka likums ir jāievēro un ministram ir jādara tas, kas viņam jādara. Tomēr šie kārtējie uzbrukumi Lembergam padara cīņu ar oligarhiem par traģikomēdiju. Publiskajā telpā abi strīdnieki mērās ar asprātībām un dzēlībām. Nav šaubu, ka drīz mērīsies ar advokātu honorāriem. Jācer, ka cita mērīšanās vismaz sabiedrības acīm tiks aiztaupīta. Tomēr aiz šā publiskā cirka pazūd daudz svarīgākais jautājums - kāpēc līdz šim tiesu sistēma nav padarīta pietiekami efektīva, lai sabiedrībai beidzot būtu kāda skaidrība par Aivara Lemberga noziegumiem vai tieši otrādi - nevainīgumu? Tas, ka tiesu sistēmā Latvijā ir senas un ielaistas problēmas, zināms sen. Tā ir hroniska kaite, kas moka valsti gadiem ilgi. Tikko paziņoti Pasaules Bankas 2013.gada pētījuma «Doing Business» rezultāti. Latvija no 21.pozīcijas pērn noslīdējusi līdz 25.vietai. Tajā skaidri norādīts, ka Latviju kārtējo reizi iegāzušas problēmas tiesu varas un tieslietu sistēmas efektivitātē. Tas nevienam nav nekāds jaunums. Smagais jautājums - kāpēc nekas nav darīts, lai sistēmu uzlabotu, padarītu efektīvāku? To ir zinājuši visu valdību vadītāji jau sen - no Andra Šķēles līdz pat Valdim Dombrovskim. Tas nav pat smieklīgi, tas ir traģiski, ka šādu vērtējumu Latvija ir saņēmusi laikā, kad valda tā saucamā «tiesiskuma koalīcija».

Kaulēšanas desmit sekundes līdz eksplozijai

Vēl pirms tam sabiedrība bija spiesta «izbaudīt» apkaunojošo kaulēšanos starp Nacionālo Apvienību un Vienotību demogrāfijas problēmu risināšanas jautājumā. Koalīcijas partneri burtiski saskrējās ar pierēm par 20 līdz 60 miljoniem latu, kas izskatās liela summa tikai līdz brīdim, kad atceramies iepriekš banku sistēmā iegāztos līdzekļus. Galu galā kaut kāds kompromiss esot panākts. Tomēr visdrausmīgākais ir pats fakts, ka esam nonākuši pie katastrofālas demogrāfijas bedres, kas var izrādīties liktenīga Latvijas nācijai kopumā. Tas nav dramatisks pārspīlējums, to apliecina sausi un precīzi skaitļi, nepārprotamas tendences. To apliecinājuši demogrāfijas, ekonomikas un biznesa analītiķi. Šajā ziņā vairs nevar runāt pat par simboliskajām piecām minūtēm pirms pusnakts. Demogrāfijas jautājumā situācija atgādina bumbu ar detonatoru, kurš skaita pēdējās desmit sekundes. Tikai mēs neskatāmies lētu Holivudas grāvēju, bet pašu valsts likteni pārredzamā nākotnē. Vai mēs patiešām naivi iedomājamies, ka Latvija - skaista zeme, ar brīnišķīgu, stabilu dabu, milzīgiem dzeramā ūdens krājumiem paliks tukša laikā, kad pasaulē strauji pieaug pārapdzīvotības problēmas? Runa ir par tuvākajiem desmit - divdesmit gadiem. Proti, laiku, kurā būs spiesti dzīvot mūsu bērni un lielākā daļa no mums pašiem. Šajā situācijā teikt, ka demogrāfija ir tikai «viena no prioritātēm», ir absolūti bezatbildīga rīcība.

Pavisam neilgi pirms šīs diskusijas sabiedrību satricināja cita diskusija. Izrādījās, ka Latvija ir smagi atpalikusi no citām valstīm izglītības reformu ziņā. Kritikas smago artilēriju izbaudīja atbildīgais ministrs Roberts Ķīlis, kurš paziņoja par pamatīgām reformām. Izglītība un zinātne ir absolūts pamatnosacījums valsts konkurētspējai un vispārējai labklājībai. Tā ir sena un vispārzināma patiesība. Tai pašā laikā gadiem ilgi šajā sistēmā valdījusi stagnācija. Var, protams, diskutēt par niansēm un risinājumiem Ķīļa piedāvātajās reformās. Tomēr nav noliedzams fakts, ka šīs reformas ir nepieciešamas. Ir jārīkojas ātri, izlēmīgi un radikāli. Tā ir vienīgā nākotnes labklājības biļete. Vissmagākais jautājums - kāpēc līdz šim šīs reformas tik bezgalīgi un jāsaka godīgi - noziedzīgi novilcinātas?

Desmit gadus ilgā stagnācija, kad valsts faktiski tika ...

Daudz mazāku, varētu teikt, ļauni ķiķinošu viļņošanos izraisīja bijušā valdības vadītāja Andra Šķēles «runas vīra» un padomnieka Jurģa Liepnieka atklāsmes portālā «puaro.lv». Saldā tīksmē viņš ar lasītājiem dalījās atmiņās, kā senos laikos pamanījies piejaucēt toreizējo «Dienas» galveno redaktori Sarmīti Ēlerti un gandrīz vai diktējis pašam Aivaram Ozoliņam, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt. Vēlāk gan attiecībās kaut kas nogājis greizi un maigā avīzes un Šķēles komandas tuvība izgaisusi. Tomēr ne Ēlerte, ne Liepnieks nav spējuši atzīt, ka tieši tajā laikā tika nokavētas svarīgas Latvijas politiskās sistēmas reformas. Sekas bija briesmīgas - faktiski nākošos desmit gadus valdīja politiskā stagnācija. Graujošā partiju atkarība no šauras biznesa elites, kroplā «lokomotīvju» vēlēšanu sistēma valsti ilgstoši pārvērta par pērkamu un skarbi izmantojamu radījumu. Apzīmējums «demokrātija tika privatizēta» ir smalks eifēmisms patiesajai situācijai, kad Latvijas valsts ilgstoši tika ... izlaupīta, teiksim tā.

Šobrīd, pēc ilgas kavēšanās un pretdarbības, zināmi uzlabojumi ir veikti - «lokomotīvju» princips vēlēšanu sistēmā daļēji mazināts, partiju finanses vairs nav tik ļoti atkarīgas no uzstājīgiem vīriņiem ar čemodāniem, kuros ir daudz zaļu amerikāņu dolāru. Vissmagākais jautājums - kāpēc šīs sistēmas labošanai bija vajadzīgs tik ilgs laiks? Oligarhu īsā saitē turētie politiķi bija noveduši valsti līdz vājprātīgai parādu bedrei 2009. gadā. Kāpēc igauņi jau daudzus gadus iepriekš to bija sapratuši un spējuši laicīgi reformēt savu sistēmu? Kāpēc paši tā saucamie oligarhi, viņu padomdevēji nespēja paskatīties plašāk un saprast, ka sekas būs smagas ne tikai valstij kopumā, bet arī viņiem pašiem? Ko līdz miljoni banku kontos, ja apkārtēja vide un situācija ir kritiska un nomācoša?

Latvieši un krievi. Labie un kreisie

Smaga liecība par iepriekšējo politiķu un diemžēl arī pašreizējo neizdarību, šauro domāšanu bija nesenais, satricinošais žurnālistes Ingas Sprinģes pētījums par milzīgo nabadzības plaisu - «Slēptā nabadzība Latvijā: dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību»». Protams, nav taisnīgi atbildību par izveidojošos situāciju uzvelt tikai pašreizējai valdībai un politiķiem. Iemesli ir meklējami sen pirms šīs valdības. Tomēr nav noliedzams, ka pašreizējā elitē joprojām ir gana daudz politikas veterānu, kuri to veicināja vai arī nedarīja neko, lai novērstu. Pats galvenais jautājums atkal ir - kāpēc kaut kas tāds tika pieļauts? Kāpēc mēs dzīvojam tik tuvredzīgā, nežēlīgā un ciniskā sabiedrībā, kur ir viena no vislielākajām atšķirībām starp nelielu saujiņu superbagātnieku un simtiem tūkstošu uz nabadzības robežas dzīvojošo?

Ļoti lielā mērā šo problēmu veicināja arī absurdā situācija, ka Latvijā nav normālās valstīs saprotams politisko partiju, idejiskais spektrs. Normālās demokrātijās parasti mēdz būt «kreisās» un «labējās» partijas. Savstarpēji konkurējot, tās ar sociāldemokrātiskām idejām līdzsvaro vienkāršo iedzīvotāju intereses iepretim «labējām» jeb biznesu pārstāvošu spēku interesēm. Latvijā «kreiso» un «labējo» dalījums ir absurdajā etniskajā dalījumā. Būtībā valstij nozīmīgi ekonomisko un sociālo problēmu jautājumi nereti tiek noslīcināti destruktīvajā etniskajā konfrontācijā. Abu pušu politiķiem atliek sākt klaigāt par pilsonības vai valodas jautājumiem, lai veikli noslēptu citas problēmas. Līdz ar to Ušakovam Rīgas Domē krievvalodīgie vēlētāji gatavi piedot visus grēkus, jo viņš ir «viņu puisis». Savukārt Saeimā latviskās partijas spiestas veidot koalīcijas kalpojot lozungam «tikai nelaidīsim tos kremlistus varā». Rezultāti ir bēdīgi - mākslīgi uzkurinātās etniskās spriedzes dēļ valstī gadiem ilgi ir trūcis normālu kreiso politisko spēku, kas kopējo valsts situāciju novedis līdz klīniski labējās domāšanas perversijām. Tādēļ nav pārsteigums, ka gadiem ilgi domāts tikai par bagātajiem, bet trūcīgākajam slānim ik pa brīdim tiek kaut kas atmests, lai nesadomā iziet ielās. Piedevām ne bez Ušakova paša tuvredzības par faktiskajiem izstumtajiem padarīti viņa vēlētāji.

Tā gadās, latvieši. Ar intrigām trīspunktniekus nemet

Diemžēl iepriekš minētās problēmas ir tikai daļa no kopējām valsts un sabiedrības problēmām. Smagākais jautājums ir, kāpēc, to visu redzot un saprotot, neviens nav spējīgs rīkoties ātri, gudri un dinamiski? Protams, nevar un nevajag pārsteigties. Tomēr vilcināšanās un neizlēmība ir kļuvusi par hronisku parādību - kusla kustība vienmēr sākas tikai tad, kad faktiski jau ir par vēlu. Ir sajūta, ka valda kaut kāda apātija. Nav tā, ka neviens to visu nesaprot. Politiskajā elitē ļoti liela daļa to visu redz un saprot. Tāpat arī apzinās nākotnes riskus. Bet kopā no apburtā apātijas apļa izrauties lāga nespēj.

Mazliet pārfrāzējot amerikāņu rakstnieku Kurtu Vonnegūtu, varētu teikt - nācija ir līdzīga cilvēkam. Kad nākotne kļūst vienaldzīga, drīz pārņem dzīves apnikums, apātija un viņš nobeidzas. Tā gadās, latvieši.

Bet varbūt latvieši ir gatavi rīkoties kā pasaules labākie basketbolisti, kuri spēj pārlauzt spēles gaitu, cīnīties līdz pēdējai sekundei un uzvarēt? Runā, ka šajā rudenī būs gatava jaunā Aigara Graubas filma «Sapņu komanda». Varbūt tajā būs atrodama atbilde, kā no «mahinatoriem un konsolidatoriem» pārtapt par cīnītājiem, kuri spēj būt paši labākie Eiropā. Iespējams, ka filmā būs redzams, cik svarīga ir spēja cīnīties komandā, uzticēties otram, nepadoties un būt dinamiskiem līdz pēdējai sekundei. Ar intrigām trīspunktniekus nemet.