Turpinājums: Salīdzinām divas daudzbērnu ģimenes - Šlesera un Apfelberga

FOTO: Kristīne Vilciņa

Latvija ir galējību zeme. Valstī, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, vienlaikus «tēta algā» var samaksāt 100 tūkstošus latu par vienu bērnu. Pētām, kā 20 gados Latvija nonākusi tik tālu...

Sociālā darbiniece Ieva Apfelberga (36) ar vīru skolotāju un četriem bērniem dzīvo īrētā trīs istabu dzīvoklī Cesvainē. Politiķe Inese Šlesere ar vīru uzņēmēju Aināru Šleseru un četriem dēliem dzīvo plašā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, plus vēl ceļ privātmāju dārgajā Jūrmalā. Abas ir daudzbērnu ģimenes un abas maksā nodokļus.

Kādēļ jāuztraucas par pieaugošo nevienlīdzību?

Jo tā kaitē valsts veselībai un attālina turīgāko sabiedrības daļu no reālās dzīves. Turīgie arvien mazāk ieinteresēti maksāt kopējā katlā, jo var paši sev nopirkt vajadzīgo - veselības apdrošināšanas polisi, samaksāt par apkuri un sūtīt bērnus privātās skolās. Kādēļ viņiem būtu jāuzlabo augstskolu kvalitāte Latvijā, ja viņu bērni mācās ārzemēs? Kādēļ dot vairāk naudas slimnīcām, ja viņi nestāv rindās uz operācijām?

Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics skaidro: pieaugoša nevienlīdzība nozīmē to, ka mēs neizmantojam savu lielāko bagātību - cilvēkus. Piemēram, lai arī Latvijā var studēt augstskolās par valsts naudu, lielākas izredzes tur studēt ir jauniešiem no situētām ģimenēm. Viņiem ir vairāk informācijas par iespējām un arī naudas, lai labāk sagatavotos iestājeksāmeniem - algotu privātskolotāju, nopirktu nepieciešamās grāmatas utt.

Otra iespēja - redzot, ka savu dzīvi Latvijā nevarēs uzlabot, uzņēmīgākie aizbrauc. Aizbraucēji stāsta, ka Latvijā jutās kā «lūzeri» un ilgojas pēc valsts, kas par viņiem vairāk rūpējas.

«Mājās pavadītais laiks šoreiz bija par ilgu. Arvien grūtāk sakrāmēt čemodānus,» no Norvēģijas epasta vēstulē raksta cēsniece Inese Liepiņa, ar kuru Re:Baltica tikās šovasar Latvijā.

Jau gadu viņa ar vīru Norvēģijā strādā par pastniekiem, lai atmaksātu Hipotēku bankai 10 000 latu,

ko paņēma savas privātmājas pabeigšanai. Par spīti tam, ka Inese ļoti ilgojas pēc mājām, viņai joprojām grūti pieņemt dīvainības dzimtenē. «Toties situācija aizvien pazīstama - vizīte pie būvinspektora, teritorijas plānošana un attīstības daļas vadītājs pilnībā attaisnoja Latvijas valsts ierēdņu tikumu un ačgārno likumu sistēmu,» vizīti Latvijā atceras Inese.

Pretēji karstasinīgajiem dienvidniekiem latvieši savu viedokli neparāda demonstrācijās. Latvijas Radio arodbiedrību vadītājs Pēteris Krīgers teica, ka

latviešiem ir pieņemamas divas protestu formas - aiziet parakstīties referendumā par Saeimas atlaišanu vai arī «sakrāmēt mantas čemodānā un aizbraukt no Latvijas projām».



Pie šīs situācijas daļēji vainojams arī pats Krīgers. Latvijā nav spēcīgas organizācijas, kas aizstāvētu pārdevēju vai medmāsas. Nespēja stratēģiski veidot sarunas ar politiķiem ir viens no iemesliem, kādēļ valdībā šovasar atkal uzvarēja uzņēmēju intereses.

«Paskatieties, kā strādā darba devēju un uzņēmēju organizāciju pārstāvji! Viņi iet pie politiķiem, aprunājas, pierāda ar skaitļiem un panāk savu, kamēr Krīgers tikai bļauj un neviens viņu neņem nopietni,» saka kāds ierēdnis, kurš ir cieši saistīts ar nodokļu politikas veidošanu.

Vēl šā gada sākumā valdība solīja, ka paaugstinās neapliekamo minimumu, kas nozīmē, ka pārdevēja, policists vai medmāsa uz rokas saņemtu vairāk. Tā vietā pēc aktīva uzņēmēju lobija valdība nolēma, ka trīs gadu laikā samazinās iedzīvotāju ienākuma nodokli - tātad vairāk naudas paliks vidusslānim.

Pēc BICEPS aprēķiniem, ja paceltu neapliekamo minimumu līdz 90 latiem, 90% Latvijas ģimeņu ienākumi pieaugtu par 2,8% jeb 11,9 latiem, bet 0,1% bagātāko ģimeņu ienākumi – par 0,5% jeb 29 latiem.

FOTO: LETA

Finanšu ministrijai šobrīd galvenā prioritāte ir radīt jaunas darba vietas, tādēļ tiek samazināti nodokļi darbaspēkam. Ministrija cer, ka šādā veidā piesaistīs vairāk ārvalstu investīciju, lai gan pētījumu, kas to apstiprinātu, nav.

«Par sociālo taisnīgumu mēs nekad neaizmirstam, tomēr ir jāsaprot, ka pastāv arī efektivitātes princips,» skaidro Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta vadītāja Astra Kaļāne. «Lai iedzīvinātu sociālā taisnīguma principu attīstītā modelī, ir dārgi jāmaksā.»

Kas tad ir dārgi?

Valdība parēķinājusi: paceļot neapliekamo minimumu kaut par 10 latiem, vajadzīgi 17,3 miljoni latu gadā. Naudas tam nav. Tā vietā valdība no nākamās vasaras par 10 latiem pacels neapliekamo minimumu par apgādībā esošajām personām, kas budžetam izmaksās 4,3 miljonus latu. Tas nav daudz, kaut vai salīdzinot, ka no 2009. līdz 2011. gadam valdība atrada 143 miljonus latu, ko ieguldīt Hipotēku bankas glābšanā. Pēdējo piešprici - 25 miljonus latu - valdība iedeva vēl šovasar, raksta žurnāls IR.

BICEPS aprēķini arī pierāda, ka ar šādu politiku nevienlīdzība atkal pieaugs. Ekonomists Mārtiņš Kazāks uzskata, ka Latvijā vienlaikus ar jaunu darba vieta radīšanu prioritātei jābūt arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, pretējā gadījumā iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem ir tikai viena izeja - emigrācija.


Ko darīt?

Par spīti lielajiem zaudējumiem, krīzei bija arī sava pozitīvā puse. Valdība beidzot bija spiesta pieņemt lēmumus, ko atlika pēdējos 20 gadus. Uzlika nodokli dividendēm un kapitāla pieaugumam, kas 2011.gadā valsts kasē iepludināja 28,5 miljonus latu. Likvidēja valsts uzņēmumu padomes, kas kalpoja par politiskajām barotnēm valdošajām partijām. Malā ir pabīdīti redzamākie oligarhi.

«Latvijā faktiski notikusi režīma maiņa. Bez kara un revolūcijas,» krīzes labās puses uzskaita ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš uzskata, ka

treknajos gados nodokļu politika «bija super elitāra, (..) bet tagad mēs pamazām virzāmies uz kaut ko mērenāku.»


Strautiņš ir optimists un domā, ka «nekustamo īpašumu nodoklis noteikti tiks izveidots tā, lai cilvēki, kam pieder vērtīgāki īpašumi, arī vairāk maksātu. Tāpat arī agri vai vēlu tiks celts neapliekamais minimums, kas padarīs ienākumu nodokli progresīvāku.»

Šobrīd gan šim optimismam nav īsti redzama pamata.

Starptautisko aizdevēju spiediens atslābis, un izskatās, ka valdošā elite cenšas ievirzīties atpakaļ vecajās sliedēs.


Krīzes laikā politiķi stāstīja, ka starptautiskie aizdevēji spiež samazināt pensijas un celt nodokļus. Tā bija puspatiesība. 2010. gadā Pasaules Bankas pētījums rāda ko citu. Tas iesaka PĀRDALĪT, nevis PAAUGSTINĀT nodokļu slogu. Galvenais starptautisko aizdevēju uzsvars bija uzlabot dzīvi cilvēkiem ar maziem ienākumiem, un pētījumā arī doti konkrēti piemēri, kā to izdarīt. Re:Baltica analīze rāda, ka lielākā daļa šo ieteikumu nav ņemti vērā. (Svētdien lasiet K.Rizgas rakstu: Dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību»)

Pasaules Banka ieteica pārdalīt 8 latu ģimenes pabalstu un iedot vairāk trūcīgām ģimenēm. Inesei Šleserei 32 lati daudz nemaina ikmēneša ģimenes budžetā, kamēr sociālajai darbiniecei Ievai tā ir mēneša maksa par elektrību. Labklājības ministrija saka, ka nav šo priekšlikumu ieviesuši, jo administrācijas izmaksas būtu lielas. Uz jautājumu - cik lielas - noskaidrojas, ka šādu aprēķinu nav un jautājums atlikts līdz 2015. gadam.

Pasaules Banka ieteica māmiņu/tētu pabalstus aprēķināt vismaz no divu gadu sociālajām iemaksām, lai izslēgtu krāpšanos, veicot lielas nodokļu iemaksas pirms bērna piedzimšanas. Vienlaikus Pasaules Banka arī norāda, ka Latvijas budžets vispār nevar atļauties šādas māmiņu algas un tās nepamatoti tiek izmaksātas no sociālā budžeta. Tā vietā ieteikts visām ģimenēm izmaksāt 100 latu pabalstu un sniegt atbalstu citā veidā - piemēram, ar zemākām nodokļu likmēm.

Labklājības ministrija šobrīd strādā pie modeļa, kurā māmiņu algu aprēķinās no trīs gados nomaksātajiem nodokļiem. Taču ministrija neplāno noteikt pabalstu griestus, kā tas ir kaimiņos.

Pasaules Banka nelika samazināt pensijas, kā to pasniedza Latvijas politiķi.

Ieteikums bija samazināt neapliekamo minimumu lielajām pensijām. Tieši pensionāri krīzi izjuta vismazāk, jo viņu ienākumi nekritās. Pasaules Banka nav definējusi, ko uzskata par lielajām pensijām, bet dati rāda, ka 2011. gadā no 300 līdz 2000 latiem mēnesī saņēma 11% (22,7 tūkstoši pensionāru). Virs 2000 latiem – 59 cilvēki. Pērn rudenī, kad parādījās diskusija par pensiju indeksēšanu, labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) stāstīja: «Mana pārliecība ir, ka ir jāindeksē visas pensijas» - pretējā gadījumā tas demotivēšot cilvēkus veikt sociālās iemaksas.

Tas nozīmē:

ja valsts prezidenta Andra Bērziņa pensija ir vidēji 5000 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas, indeksācijas gadījumā viņš pie savas pensijas saņems vairāk klāt nekā cilvēks ar 300 latu pensiju.

Arguments, ka Bērziņš savulaik daudz maksājis nodokļus, neiztur kritiku. Kā jau iepriekš minēts: sistēma nestrādā pēc principa - cik iemaksāju, tik dabūju atpakaļ. Ir privātie pensiju fondi, kur audzēt lielas pensijas.

Šķērsām aizgājis arī daudzu ārvalstu ekspertu ieteikums pacelt nekustamā īpašuma nodokli, lai vairāk iekasētu no turīgajiem. Formāli it kā ir noteikta maksimālā procentu likme 1,5% mājokļiem, taču vienlaikus pašvaldībām, kas šo nodokli iekasē, dota liela brīvība piemērot atlaides. Finanšu ministrija uzskata, ka pašvaldības labāk zinās, kurām ģimenēm dot atlaides. Par to šaubās Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks.

«Būtu naivi cerēt, ka pašvaldības būs ļoti agresīvas nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanā. Diez vai pašvaldību vadītājs smaidot ies pie sava kaimiņa un teiks - mēs jums palielināsim nekustamā īpašuma nodokli un ceru, ka tu nākošajās vēlēšanās par mani balsosi,» stāsta Kazāks. Viņš iesaka nodokli pacelt valsts līmenī un «tad pašvaldība var skatīties, kuram to likmi samazināt».

Kādā septembra darba dienā četru bērnu māmiņa Ieva vietējā Cesvaines veikalā nevarēja atrast iecienīto vietējo «Cesvaines piena» skābā krējuma izstrādājumu. Pārdevējas skaidrojušas, ka to jau kādu laiku vairs neražojot.

FOTO: Kristīne Vilciņa

Uz augšu