Salīdzinām, kā dzīvo divas daudzbērnu ģimenes - Šlesera un Apfelberga

FOTO: Kristīne Vilciņa

Latvija ir galējību zeme. Valstī, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, vienlaikus «tēta algā» var samaksāt 100 tūkstošus latu par vienu bērnu. Pētām, kā 20 gados Latvija nonākusi tik tālu... Sociālā darbiniece Ieva Apfelberga (36) ar vīru skolotāju un četriem bērniem dzīvo īrētā trīs istabu dzīvoklī Cesvainē. Politiķe Inese Šlesere ar vīru uzņēmēju Aināru Šleseru un četriem dēliem dzīvo plašā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, plus vēl ceļ privātmāju dārgajā Jūrmalā. Abas ir daudzbērnu ģimenes un abas maksā nodokļus.

Kādēļ Latvija nav bagātāka valsts?

Šogad septembrī pieņemti likuma grozījumi, kas daudzbērnu ģimenēm piemēros 50% nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi. Pirmajā acu uzmetienā ideja šķiet ļoti laba, taču apskatot sīkāk - lielākie ieguvēji būs Šleseri. Pēc Re:Baltica aprēķiniem, Inese Šlesere par savu 250 kvadrātmetrus lielo dzīvokli Rīgas centrā gadā maksā vidēji 600 latu nekustamā īpašuma nodokli. Ja Ievai īrētais dzīvoklis piederētu, viņa bez atlaides maksātu 13 latus. Tas nozīmē, ka Inese Šlesere, saņemot atlaidi, ietaupītu 300 latus, bet Ieva - ap 6 latiem. Tiesa, šis salīdzinājums ir pieņēmums, jo Ievas mājvieta ir viņas vīra Māra darbavietas dienesta dzīvoklis. Savu dzīvokli viņi nevar nopirkt, jo «arī treknajos gados neviena banka mums pat ar trim bērniem negribēja dot kredītu,» stāsta Ieva.

Varētu iebilst, ka no kopējā Latvijas daudzbērnu saimju skaita ir ļoti maz tik turīgu kā Šleseri. Taču šie izņēmumi paņem lielu daļu no kopējās nodokļu atlaidei plānotās naudas. Finanšu ministrija aprēķinājusi, ka vidēji daudzbērnu ģimene gadā uz nekustamā īpašuma nodokli ietaupīs 5 latus. Tas nozīmē, ka viena Šleseru ģimene «paņemtu» 60 Latvijas vidējās daudzbērnu ģimenes normu. Šoreiz Šleseru ģimene tik daudz neiegūs, jo pēc ekonomistu un žurnālistu spiediena Finanšu ministrija šā raksta tapšanas laikā tomēr negaidīti mainīja sākotnējo ieceri un noteica nodokļu atlaides griestus - 110 latus.

FOTO: LETA

«Tēta algā» saņem 100 000 latu


Pabalstu sistēma Latvijā lielākoties strādā par labu turīgajiem, ļaujot viņiem saņemt milzu pabalstus, kamēr cilvēki ar maziem ienākumiem tiek pie minimāla atbalsta. Tas ir pilnīgi pretēji sistēmām, kādas ir izveidotas Eiropā

un citās ekonomiski attīstītās valstīs, kur sociālā aizsardzība nozīmē palīdzību cilvēkiem grūtos brīžos vai arī balsta trūcīgos. Tikmēr Latvija krīt galējībās: valsts, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, kas ir trešais lielākais rādītājs ES, vienlaikus «tēta algā» spēj izmaksāt 100 000 latu lielu pabalstu par vienu bērnu.

Pēdējo 20 gadu laikā Latviju pametuši ap 200 000 cilvēku

Gadiem iztrūkstošie nodokļi no dividendēm, kapitāla pieauguma un mājokļiem ļāva bagātajiem izvairīties no būtiskas nodokļu nomaksas, kamēr sabiedrības trūcīgais gals maksāja pēc pilnas programmas. Daudzi, nespējot izdzīvot, aizbrauc. Pēdējo 20 gadu laikā Latviju pametuši ap 200 000 cilvēku, un tikai piektdaļa no viņiem pieļauj, ka piecu gadu laikā varētu atgriezties.

Apskatiet sociālo pabalstu izmaksas Latvijas pašvaldībās

Kamēr Latvijas varas elite pasaulei stāsta Latvijas veiksmes stāstu cīņā ar krīzi, skaitļi rāda ko citu. Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju paliek nabadzīgāki.

Kopš 2004.gada trūcīgo iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 158%.

Ekonomistu apvienības BICEPS aprēķini rāda, ka 90% gadījumu vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, kamēr 1% turīgo ģimeņu var tērēt septiņreiz vairāk - 3018 latus mēnesī.

Kopš 2005. gada, kad ir pieejami salīdzināmi Eurostat dati, Latvija vienmēr ir bijusi Eiropas Savienības valstu vidū, kurās ir lielākā ienākumu atšķirība starp nabadzīgāko un turīgo sabiedrības daļu. Šo ienākumu nevienlīdzību mēra GINI koeficients, un izskatās: jaunākie dati parādīs, ka esam pirmajā vietā pēc šā rādītāja.

Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks, tagad politiķis Vjačeslavs Dombrovskis (RP) 2010.gadā analizēja togad Latvijā reģistrēto automašīnu datus un pierādīja: GINI koeficients ir vēl lielāks, nekā to uzrāda tradicionālie mērījumi, - 55%. (Jo lielāks skaitlis, jo lielāka nevienlīdzība.)

Ja jums šķiet, ka šādi pētījumi ir svarīgi, atbalstiet mūs!


Loģiski, ka krīzes laikā nabadzīgo skaits palielinās visās valstīs. Bet skaitļi rāda, ka Latvijā nevienlīdzība palielinājās tieši treknajos gados, kad ekonomika vārījās, un lielākie ieguvēji bija sabiedrības augstākais gals un vidusslānis.

«Mēs it kā neesam izjutuši krīzi - ienākumi visu laiku ir līdzīgi,» stāsta Ieva Apfelberga. Abi ar vīru Māri, kurš strādā vietējā bērnunamā «Graši» un Cesvaines mūzikas un mākslas skolā,

sešu cilvēku ģimenei mēnesī nopelna vidēji 500 latu.

Tas nozīmē, ka Ieva varētu pieteikties uz trūcīgās personas statusu, lai saņemtu pabalstu. Viņa to nedara, jo tas būšot «neētiski». «Man jau nav tik traki,» skaidro Ieva un stāsta par kolēģēm, kas vienas audzina trīs bērnus un arī uz pabalstiem nepretendējot.

FOTO: Kristīne Vilciņa

Kādēļ Latvija nonākusi tik tālu?

Jo bagātajiem tā ir izdevīgi. 2006. gadā avīzes Diena ekonomikas komentētājs, tagad DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš rakstīja: «Latvijā varas elitei ir ērta padomju laikos potētā ideoloģija, ka visi nodokļus maksā vienādi.»

Nevienlīdzības iedīgļi Latvijā parādās jau kopš neatkarības atgūšanas 90.gados, līdz ar privatizācijas aizsākumiem. Igaunija vienīgā no Baltijas valstīm savus uzņēmumus ļāva privatizēt, nopērkot par naudu vai ieguldot investīcijas. Rezultātā uzņēmumi nonāca ārvalstu uzņēmēju rokās, kas ieviesa ražošanas inovācijas un atvēra jaunus tirgus. No 1993. līdz 1995. gadam ārvalstu investīcijās Igaunijā ieplūda 366, Latvijā 143, bet Lietuvā - 42 miljoni dolāru.


Pateicoties dažādu ekonomisko grupu interesēm, Latvijā privatizācija ievilkās līdz pat 1998.gadam. Par veiksminiekiem privatizācijas kaujā kļuva tie, kas atradās tuvu dažādu nozaru ministrijām. Akadēmiķi norāda, ka novēlotas reformas noved pie tā saukto oligarhu veidošanās, kā rezultātā liela daļa sabiedrības kopējā labuma nonāk dažu cilvēku rokās un tiek ierobežota godīga konkurence.

Privatizācijas laikā Latvija tika pie diviem redzamākajiem oligarhiem

Privatizācijas laikā Latvija tika pie diviem redzamākajiem oligarhiem. Bijušā lauksaimniecības ministrijas darbinieka Andra Šķēles pārziņā nonāca teju visi lielākie valsts pārtikas uzņēmumi. Asiņainas kaujas notika arī ienesīgajās banku un tranzīta jomās, no kuras Latvija dabūja savu otru redzamāko oligarhu - Aivaru Lembergu. Biznesa saites cieši saauga ar politiku.

Šķēle izveidoja savu kabatas partiju - Tautas partiju, bet Lembergs - ZZS.

Banku sektorā izauga Parex, kas bija nozīmīgs naudas avots vairākām latviešu un krievu partijām, caur kurām realizēt savas intereses.

Parex ciešās saiknes ar politiku parādījās bankas pārņemšanas brīdī 2008.gada novembrī.

Par spīti Latvijas banku regulatora vairākkārtējiem lūgumiem noteikt ierobežojumus Parex naudas izņemšanai, Ivara Godmaņa (LC/LPP) vadītā valdība to noraidīja. Rezultātā no bankas nepilna mēneša laikā aizplūda 294 miljoni latu.

Vēlāk arī atklājās, ka

pēc Godmaņa vārdiem sabiedrībai «izdevīgais» Parex pārņemšanas līgums bankas bijušajiem īpašniekiem un to radiniekiem ļāva turpināt saņemt procentus no noguldījumiem.

2010. gadā tie bija 4,7 miljoni latu no tobrīd jau valsts īpašumā esošās bankas. Šie procentu maksājumi joprojām turpinās.

Viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekonomistiem Sergejs Gurjevs ar kolēģi Andreju Račinski skaidro: oligarhu izveidei ir sava pozitīvā puse. Būdami uzņēmēji, viņi ir ieinteresēti valsts sakārtošanā, lai paši varētu pelnīt. Pateicoties Šķēles premjerēšanas laikam, Latvija stingri gāja uz iestāšanos NATO un ES, veidojās stabila valūta. Pasaules Bankas ekonomists Kārlis Šmits stāsta, ka sākotnēji realizējās tā sauktās «pirmās paaudzes» reformas.

Ap 2000.gadu sākumu notika lūzums, kad vajadzēja ieviest «otrās paaudzes» reformas - atvērta ekonomika, brīva konkurence, kas vecajai ekonomiskajai elitei nozīmēja savu «tortes» daļu zaudēšanu. Šajā brīdī parādās oligarhijas lielais mīnuss - tā izmanto savu ietekmi, lai citi pie šīs «tortes» netiktu.

Oligarhi pieņem lēmumus, kas pašus skar mazāk sāpīgi. Tai skaitā sakārto sev izdevīgu nodokļu sistēmu.



Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kur ilgstoši nebija jāmaksā nodoklis no kapitāla pieauguma un dividendēm. Kā iemeslu bagātie minēja, ka tas aizbiedēs ārvalstu investīcijas, lai gan ekonomisti saka - tās ir muļķības. Par spīti visam, šis arguments joprojām tiek izmantots dažādu lēmumu pieņemšanā.

«Tie, kas tajā laikā varēja izņemt dividendes no uzņēmumiem, tā nebija ekonomiskās elites daļa, kuri bija vērtības radītāji,» stāsta bijušais «Dienas» komentētājs Pēteris Strautiņš. «Piemēram, Normunds Bergs (nodarbojas informāciju tehnoloģiju jomā - aut. piez.) ir ļoti bagāts, taču viņš neizņem miljonu miljonus no saviem uzņēmumiem dividendēs, savukārt cilvēki, kas vienkārši bija pagrābuši aktīvus, kas pelna sava stratēģiskā novietojuma dēļ, neatkarīgi no uzņēmuma peļņas, tie bija tie miljonu ņēmēji.»

Viens no cilvēkiem, kas pelnīja no sava «stratēģiskā novietojuma», bija Aivars Lembergs. Re:Baltica aprēķināja: pēdējos desmit gados Lembergs no dividendēm un banku noguldījumiem nopelnījis 14,8 miljonus latu. Ja krīzes laikā ieviestais dividenžu nodoklis būtu bijis jau pirms desmit gadiem, nodokļos Lembergam būtu bijis jāsamaksā gandrīz 1,5 miljons latu. Par šo naudu veselu gadu varētu maksāt algas 250 skolotājiem.

Politiķi, kam nebija uzņēmumu kā Lembergam, «uzvārījās» nekustamo īpašumu biznesā. Likumdošana pieļāva dažādus variantus, kā izvairīties no virknes nodokļu, vai arī tie bija neadekvāti zemi.

Tā 2006.gadā par miljonāru kļuva tā brīža Tautas partijas ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs, par 1,9 miljoniem eiro pārdodot zemi Rīgā.

Ap to pašu laiku bijušo Sporta pili Rīgā pārdeva Tautas partijas tēva Andra Šķēles meitas. Darījuma summa tika lēsta ap 20 miljoniem latu. Gan Šķēles ģimene, gan Štokenbergs ar saviem biznesa partneriem darījumus veica, apejot 15% uzņēmumu ienākuma nodokli. Par miljonāru treknajos gados kļuva arī ilggadējs Tautas partijas padomnieks Jurģis Liepnieks.

Aizdomas par nodokļu nemaksāšanu krita uz Saeimas bijušo spīkeru Jāni Straumi no TB/LNNK. 2004. gadā viņš ļoti lēti pārdeva savu četristabu dzīvokli Vecrīgā. Pēc medijos saceltā skandāla gadu vēlāk viņa ienākuma deklarācijā norādītā darījuma summa bija desmit reizes lielāka. Tobrīd populāra shēma bija neuzrādīt pilno pirkuma summu, lai nebūtu jāmaksā 2% darījuma nodeva. Nekustamā īpašuma eksperti lēsa, ka tikai 10% darījumu tika uzrādītas pilnās pirkuma summas.

Aktīvi nekustamā īpašuma spekulācijās metās arī cits bijušais premjers un finanšu ministrs Einars Repše no partijas Jaunais laiks (vēlāk Vienotība). 2005.gadā Repše pārdeva 11 nekustamos īpašumus Kaunatas pagastā, darījuma summa nav zināma.

Kopumā septiņus īpašumus (Jūrmalā, Garkalnē, Ventspilī) buma laikā nopirka arī Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs. Rekordists nekustamo īpašumu skaita ziņā no amatpersonām varētu būt Valsts prezidents Andris Bērziņš, kuram to ir vairāk nekā 30. Puse no tiem atrodas dārgajos piejūras pagastos - Kolkā un Nītaurē.

Ārvalstu un pašmāju ekonomistu aicinājumus aplikt nekustamo īpašumu ar lielāku nodokli, lai atdzesētu ekonomisko pārkaršanu, pie varas esošā Tautas partija ar premjeru Aigaru Kalvīti un finanšu ministriem Oskaru Spurdziņu un Ati Slakteri izlikās nedzirdam.

Lai piepildītu valsts kasi, bija vienkāršāk paņemt naudu no sociālās darbinieces Ievas caur nodokļiem, ko viņa nomaksāja, iepērkoties veikalā, nevis iekasēt par dārgiem nekustamajiem īpašumiem, kas būtu bijis godīgi.

Ieva ar ģimeni nevarēja piedalīties spekulācijās, jo viņai tam nebija naudas. Māris Apfelbergs atceras: «Bankā apskatījās manus ienākumus, apskatījās, cik mums ir bērnu, un teica: nebūs nekādu variantu.»

«Ja mēs skatāmies uz nodokļu politiku ilgākā periodā, tad redzam, ka atsevišķos gadījumos [politiķi] atklāti melo,» stāsta Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks. «Piemēram, 2000.gadu beigās, pirms Latvijā bija krīze, no ekonomistu viedokļa bieži izskanēja mudinājums samazināt darbaspēka nodokli un palielināt nekustamā īpašuma nodokli, bet no Finanšu ministrijas bija atbilde – nē, mums ir absolūti perfekta nodokļu sistēma. Esot bijis Valūtas fonda novērtējums, kas teicis to pašu. Šis Valūtas fonda sistēmas novērtējums, protams, tika noslēpts. Pāris gadus vēlāk, kad dokuments kļuva pieejams, skaidri redzējām, ka ieteikums ir bijis samazināt darbaspēka nodokļus. Kāpēc tad tiek stāstīti pekstiņi?» - tā Kazāks.

Atšķirībā no apsviedīgiem politiķiem un uzņēmējiem, Ievai un Mārim nebija firmas, lai uz tās vārda reģistrētu savu auto. Tas joprojām ir populārs «nodokļu optimizēšanas» veids. Reģistrējot auto uz firmas vārda, izdevumos var norakstīt degvielu, remontus, apdrošināšanu un daļēji atgūtu arī PVN.

Re:Baltica noskaidroja, ka no 2010.gadā Latvijā reģistrētajiem 1690 jaunajiem BMW 80% bija reģistrēti uz kādas firmas vārda. 2011.gadā likumdošana padarīta stingrāka, ieviešot jaunu nodokli, kas jāmaksā par visiem uzņēmumam piederošajiem vieglajiem auto. Šajā gadījumā valsts izrādījusi savu pārākumu pār privātajiem uzņēmējiem, jo valsts un pašvaldības iestādes šo nodokli nemaksā. Valsts ieņēmumu dienests skaidro, ka valsts iestāžu darbinieki dienesta auto privātām vajadzībām nedrīkst izmantot, bet ne reizi vien prese rādījusi, ka šis aizliegums netiek strikti ievērots.

Likuma caurumus politiķi izmanto arī šodien. Portāls pietiek.com publiskoja, ka Saeimas Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis brauc ar jaunu Volvo, ko nopirkusi viņa firma. Šāda politiķu rīcība parāda vairākuma iedzīvotāju attieksmi un savā ziņā arī «legalizē» nodokļu nemaksāšanu. Sabiedrībā valda uzskats: ja jau cilvēki, kam ir vara mainīt pastāvošo likumdošanu, to nedara, bet paši izmanto tās caurumus, kādēļ gan to nedarīt vidusmēra uzņēmējam?

Latvijā aptuveni puse iedzīvotāju uzskata, ka var nemaksāt daļu nodokļu. Starp Baltijas valstīm Latvijā ir augstākā ēnu ekonomika - 30%.

Kā tiek pieņemti lēmumi?

Nevar viennozīmīgi teikt, ka Latvijas nodokļu sistēma ir apzināti būvēta, lai būtu izdevīga turīgajiem. Bieži vien pie vainas ir ierēdņu nezināšana.

«Vairākas reizes Tautsaimniecības komisijā esmu licis trīs ierēdņiem aiziet un izpētīt, kā līdzīga problēma atrisināta citās valstīs,» saka bijušais Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. «Mūsu problēma ir tāda, ka akadēmiskā kapacitāte ir tuvu nullei.» Līdz ar to tiek pieņemti līdz galam nepārdomāti lēmumi, kas kropļo sistēmu.

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kur bezdarbnieku un vecāku pabalstiem (tā sauktajām māmiņu algām) nav griestu. Tas nozīmē, ka cilvēki ar lieliem ienākumiem saņem milzu pabalstus, degradējot sistēmas pamatprincipu – pabalsts ir domāts, lai palīdzētu cilvēkam izdzīvot konkrētā dzīves situācijā. Valstij, maksājot pabalstu, nav jānodrošina bagātajiem viņu ekskluzīvais dzīvesveids.

Līdz šim sabiedrībā sašutumu izraisīja Latvijas bankas darbinieka Raivo Vanaga vecāku pabalsts 55 700 latu apmērā, bet rekordpabalsts ir teju divas reizes lielāks. Tas izmaksāts 2011.gadā un bija 107 tūkstoši latu (vidēji 11 780 latu mēnesī). Lielāko pabalstu saņēmēju vārdi nav publiski pieejami.

Šobrīd it kā ir noteikts pārejas periods, kad nevar saņemt pilnu «māmiņu/tēvu» pabalstu algas apmērā, kā tas bija treknajos gados, bet joprojām nav noteikta tā maksimālā robeža (maksājot Raivo Vanagam 55 700 latu pabalstu, jau tika piemērots griestu likums).

Igaunijā un Lietuvā māmiņu algu griesti ir kopš šo pabalstu ieviešanas. Igaunijā maksimālā māmiņalga ir 1500, Lietuvā – 940 latu mēnesī.

Līdzīga situācija ir ar bezdarbnieku pabalstiem. Latvijā lielākais izmaksātais bezdarbnieka pabalsts ir 25 000 latu mēnesī (kopējā izmaksātā summa 166 tūkstoši latu). Tas izmaksāts 2008.gadā. Laikā, kad valsts pārņēma Parex banku un savus amatus tur atstāja bankas vadošie darbinieki.

Vismaz deviņi bankas bijušie Parex padomes un valdes darbinieki saņēma prāvas kompensācijas, ieskaitot neizmaksātās atvaļinājuma naudas un algas. Dažiem no viņiem tobrīd jau valsts pārraudzībā esošais Parex samaksāja 200 000 latu, bet kopējā izmaksātā summa pārsniedza 1,2 miljonus latu. Izskatās, ka vismaz daļa no viņiem pēc tam pieteicās arī uz bezdarbnieku pabalstu. Re:Baltica zināms, ka teju 200 000 latu lielu kompensāciju saņem arī Parex viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs. Viņš nevēlējās Re:Baltica komentēt izmaksātās kompensācijas apjomu, bet uz jautājumu, vai viņš pēc amata zaudēšanas reģistrējās kā bezdarbnieks, atbildēja: «Nekomentēšu.»

Saskaņā ar «Neo lietā» nopludināto informāciju, pie lielajām kompensācijām tika arī Guntars Grīnbergs, Vladislavs Skrebelis, Gene Zolotarevs un Ēriks Brīvmanis.

Latvijā iedzīvojies vēl viens greizs uzskats, kas kropļo sistēmu: es daudz samaksāju nodokļos, man tikpat daudz arī pienākas saņemt atpakaļ. BICEPS ekonomists Alfs Vanags nodokļu maksāšanu salīdzina ar apdrošināšanu, kurā iemaksā, lai nodrošinātos pret dažādām situācijām. Ja valsts paredz izmaksāt pabalstu pēc bērna piedzimšanas, tad tam jābūt tik lielam, lai pietiktu bērna uzturēšanai. Bet «vai ir vajadzīgi 100 tūkstoši latu, lai audzinātu bērnu?» – jautā Vanags.


Par kopējā makā iemaksāto naudu valsts visiem nodrošina pakalpojumus, ko ne vienmēr var izmērīt naudā, - kvalitatīvu medicīnu, izglītību, sakārtotus ceļus, policijas aizsardzību. Jo vairāk šo kopējo labumu, jo izdevīgāk valstij. Piemēram, izglītoti cilvēki nozīmē lielāku darba ražīgumu un jaunas darba vietas.

Anglijas zinātnieks Ričards Vilkinsons pierādījis, ka liela sociālā nevienlīdzība kaitē valsts ekonomiskajai un demokrātijas veselībai. Jo lielāka nevienlīdzība, jo augstāks noziedzības līmenis, pašnāvību skaits, narkomānu un alkoholiķu, kā arī neticība valdībai. Plus šie faktori skar visus - gan turīgos, gan trūcīgos.

Ja Latvijas mērķis ir panākt lielāku vienlīdzību, līdzīgi kā Skandināvijā un Igaunijā, tas nozīmē, ka turīgie no saviem nodokļiem atdod vairāk valsts kopējā katlā. Cita lieta, ka augstā korupcija Latvijā nerada vēlmi maksāt nodokļus, jo nav pārliecības, ka nauda patiešām aizies medmāsu algām, nevis Saeimas auto parka paplašināšanai, vai «zelta tilta» izbūvei.

Nereti esošā situācija tiek arī marginalizēta, izraujot no konteksta tikai vienu aspektu. Bieži presē izskan nosodījums: kādēļ maksāt nodokļus, ja par šo naudu tiek uzturēti «dīvānu bezdarbnieki». Taču nereti žurnālistu neprofesionalitātes dēļ, neizanalizējot nodokļu, bezdarba un pabalstu sistēmu plašākā mērogā, rodas nepareizs priekšstats. Ienākumu nevienlīdzību un zemās algas nav radījuši bezdarbnieki, bet gan politiskā elite.

Rīt lasiet šā raksta turpinājumu, savukārt svētdien - K.Rizgas rakstu Dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību»

Uz augšu