Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10312538t1h7b64.jpg)
Aizkarpati pārsteidz ar gleznainiem kalniem, sniegotām virsotnēm, čalojošiem strautiem, zaļām ielejām, ziedošām pļavām, kalnu serpentīniem un elpu aizraujošām ainavām. Pie Hustas pirmais apskates objekts – narcišu ieleja, kurā savvaļā 220 hektāros aug kalnu narcises, tādas kā pie mums dobē, vēlās, smaržīgās. Interesenti var apskatīt 92 hektārus. Zinātnieki apgalvo, ka ledus periodā ir notikusi ģeoloģiska kataklizma, pēc kuras no kalniem noslīdējis zemes slānis ar augiem. Tā kalnu pakājē ir izveidojies dabas parks. Šeit izjūtam vasaru, jo gaisa temperatūra ēnā ir +27, saulē +45.
Divus procentus jeb 12 800 km2 Ukrainas aizņem Aizkarpati, kas robežojas ar četrām Eiropas valstīm: Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju un Poliju. Tā ir visblīvāk apdzīvotā teritorija Eiropā ar 1 milj. 279 tūkstošiem iedzīvotāju (91 cilvēks uz kvadrātkilometru). 80% teritorijas aizņem Karpatu kalni, to augstums ir 1200 – 1850 metru virs jūras līmeņa, augstākā Goverla virsotne – pāri par diviem kilometriem. 75% teritorijas aizņem dižskābaržu, egļu un ozolu meži. Aizkarpatos tek 9427 upes un upītes ar pietekām. Garākā ir Tisa, bet uz Rikas un Terebļas ir uzcelta vienīgā elektrostacija Aizkarpatos. Pavisam ir 130 ezeri, no tiem 32 pastāvīgie, vislielākais un gleznainākais ir Siņeviras ezers 989 metrus virs jūras līmeņa. Ziemeļos kalnos ziema iestājas agrāk nekā citviet, uzkrīt 1 – 2 m dziļš sniegs, bet līdzenumos starp kalniem pavasaris iestājas divas trīs nedēļas agrāk nekā citur Aizkarpatos.
Grupu sagaida un visu ceļojuma laiku pavada gide Irina Govdi. No viņas uzzinām par Aizkarpatu vēsturi un sadzīvi.
Viņa stāsta, ka Aizkarpati atrodas ekonomiski izdevīgā vietā – seno tirdzniecības ceļu krustpunktā starp varjagiem un grieķiem. Kas tikai nav gribējis valdīt pār šīm zemēm! Pirmie Aizkarpatu iedzīvotāji bijuši karpi, viena no trāķiešu ciltīm, kas pārgāja kalnus un apmetās pie Latoricas upes. Daudzi vēsturnieki uzskatot, ka tieši no šīm ciltīm ir ticis Karpatu kalnu nosaukums. Bet par to, kas agrāk ienākušas – slāvu vai somugru cilts maģāri –, vēsturnieki strīdoties vēl šodien.
Vienmēr notikušas cīņas pār šīm zemēm. Cīnījusies mongoļu – tatāru orda ar hanu Batiju priekšgalā, Volīnijas un Transilvānijas kņazi, poļu šļahtiči un Austrijas Hābsburgi. Bieži šajās teritorijās iebruka osmaņi – turki, kuri laupīja un saņēma gūstā vietējos iedzīvotājus. No 1867. gada Ungārijas karaliste, kurā ietilpa Aizkarpati, apvienojas ar Austriju. Pusgadu 1919. gadā Aizkarpati piederēja Rumānijai, tad Čehoslovākijai. 1945. gadā tika izveidots Aizkarpatu apgabals, kurš tika pievienots Padomju Ukrainai, kura bija PSRS sastāvā.
Ukraina atguva neatkarību pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Tad sācies ceļš uz tirgus ekonomiku, bet ražošana nav aizmirsta nozare šajā valstī. Aizkarpatu ļaudis piepelnās ārpus valsts, darbu meklē Čehijā, Slovākijā un Krievijā, Maskavā.
Ziedu grozi un serenāde
Gide Irina apgalvo, ka Aizkarpatos dzīvojot 75 tautības un etniskās grupas. Procentuāli visvairāk ukraiņu, rusīni, ungāri, rumāņi, čehi, bulgāri, poļi, slovāki, vācieši, krievi, ebreji, čigāni, kalnos – gucuļi, jeb verhovinci.
Agrāk ungārs precējies tikai ar ungārieti, ukrainis ar ukrainieti, tagad bieži esot jauktās laulības, bet tradīcijas un svētki ir saglabājušies kā agrāk. Katrā no 13 administratīvajiem rajoniem esot savas raksturīgākās tradīcijas tāpat kā auduma izšuvumos ornamenti, izšujot visas meitenes no sešu gadu vecuma.
Viss jaunais esot labi aizmirsts vecais, pārliecināta gide. Jau sensenos laikos Saldabaša ciemā brīvās meitenes, kuras vēlējās iziet pie vīra, bet iepazīties tā īsti nebija kur, savas mājas logā piesēja sarkanu lenti. Jaunie puiši, braucot cauri ciemam, iegāja mājā, lai iepazītos ar izdodamo līgavu. Ja jaunieši viens otram iepatikās, iemīlējās, tad arī sasauca vedējus. Tradīcija atjaunojas, un meitenes, kuras gaida savu līgavaini, sien sētā sarkanu lentīti.
Bet visjaukākā tradīcija esot mīlestības apliecinājums naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju, kad puiši savām iemīļotajām meitenēm nes ziedošu puķu grozu. Grozs ir pīts, tajā ir trīs ziedošas puķes podā, kas var būt dažādās krāsās. Meitene tās noliek uz palodzes, lai apkārtējie redzētu, cik tai pielūdzēju, un rūpīgi tās kopj, lai nākamajā gadā parādītu dāvinātājam. Mammām galvas sāpes rodoties, ja sanesti vairāki grozi, jo puisim gada laikā jāatdāvina zelta rotaslieta. Meitenei, protams, var būt ne viens vien puķu grozs,
bet, ja grozs ir viens, tad noteikti tas būs tikai ar baltām puķēm, tas liecina, ka meitene gatavojas iziet pie vīra.
Agrākos laikos puiši cirtuši bērzus, dekorējuši ar krāsainām lentītēm un baloniem un piesituši pie mīļās meitenes sētas žoga. Jo garāks bijis bērzs, jo lielāka un stiprāka mīlestība. Tāpēc apkārtnē bērzi liels retums. Vīri savām mīļajām sievām šajā naktī pasūta serenādi. Tā skan, kamēr logā neiededz gaismu.
Sena un jautra esot Lieldienu trešās dienas tradīcija – apliešana. Šajā dienā visas meitenes un sievietes paliek mājās. Mīļie un tuvie vīrieši nāk ciemos, novēlot veiksmi, labklājību un veselību, sievietes aplej, lai tās visu gadu ziedētu un smaržotu. Ja agrāk varēja uzgāzt arī spaini ūdens, tagad aplejot ar smaržām.
Kādā ciemā Ražas ballē klubā tiekot uzstādīts nostiprinājums, kurā sakarina vīnogu ķekarus, ābolus, bumbierus, bet pa vidu vairāku desmitu kilogramu vītu vīnogu vītni. Dejojot katrs vīrietis vēlas kaut ko iegūt deju partnerei no šī klāsta, par to sargi uzliekot sodu. Balles beigās tiekot izspēlēta vairāksolīšana vīnogu vītnei, sākot no 50 grivnām līdz tūkstotim dolāru.
Un tā meitene vai sieva, kurai mīļotais vīrietis nopircis šo dārgumu, ir balles un turpmākā gada ciema karaliene.
Kādas nācijas cilvēki Aizkarpatu ciemos dzīvo, tādas arī tur skolas, pārsvarā ar ukraiņu, rumāņu, moldāvu, ungāru mācību valodu. Ir sākumskolas, kurās mācās čigāni – romi. Bērni skolā iet no sešu vai septiņu gadu vecuma un beidz 11 klases. Pēc devītās klases, beidzot pamatskolu, var stāties arī vakarskolā, bet tad jāmācās trīs gadi. Vidusskolu beidzot, kārto trīs obligātos eksāmenus, pēc 9. klases – piecus eksāmenus. Zināšanas vērtē 12 ballu sistēmā, agrāk piecu ballu sistēmā bija atzīme ar plusu vai mīnusu. Šogad par godu Eiropas čempionātam futbolā 11. klases absolventu izlaidums bija 12. maijā, parasti eksāmenus tie kārtojot jūnijā.