Lai tagad ebrejiem sāktu kaut ko atdot izņēmuma kārtā, Saeimai ir jāatceļ vismaz kādi 30 pašas pieņemtie īpašumu reformas likumi, kas pieņemti laikā no 1990. līdz 1993. gadam ieskaitot, sākot ar likumu par valsts īpašuma konversijas principiem, intervijā laikrakstam «Neatkarīgā» norāda advokāts Andris Grūtups.
Vajagot pieņemt jaunu likumu
Grūtups uzskata: «Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo. Tad tiešām ir jāpieņem tas, ka ebrejiem ir eksteritoriālas tiesības.»
Bijušais LR Augstākās Padomes deputāts Aleksandrs Kiršteins norāda, ka
«patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991. gada 19. marta Augstākās Padomes likumu
«Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju», kura izstrādāšanā aktīvi piedalījās Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji. Likums tika līdz galam izstrādāts 5. un 6. Saeimas laikā. Jau 1991. gada beigās tika pieņemts likums «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un 1992. gadā likums «Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām». 1996. gadā papildus tika pieņemts likums «Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām».»
Atdod vairākus īpašumus
90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība «Bikur Holim», kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei «Žēlsirdīgās māsas» tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.
2001. gadā akreditēja muzeju «Ebreji Latvijā», kas sāka saņemt valsts finansējumu.
Grūtups atgādina, ka par sabiedrisko organizāciju īpašumu atgūšanu tika runāts deviņdesmito gadu sākumā. «Nonācām pie secinājuma, ka atdot īpašumus sabiedriskajām organizācijām nebūtu lietderīgi, jo – kādas gan sabiedriskās organizācijas ir saglabājušās pēc 50 gadu okupācijas? Latvijas brīvvalsts laikā bija simtiem organizāciju. Ko mēs dabūtu? Savāktos, piemēram, pieci cilvēki, nodibinātu organizāciju ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija pirms 1940. gada, pasludinātu sevi par tiesību mantiniekiem un, izmantojot mūsu pieņemto likumu, atgūtu īpašumus, pārdotu tos, labi nopelnot. Šāds priekšlikums parlamentā tika vienbalsīgi noraidīts. Piemēram, Zemnieku savienībai bija daudz īpašumu, bet viņi labi saprata: ja iedos viņiem, tad sāks prasīt visi pārējie,» atceras Grūtups.
Visām organizācijām atrast tiesību pārmantotājus nav iespējams
Kiršteins savukārt norāda, ka visām organizācijām atrast tiesību pārmantotājus nav iespējams, tāpat kā tas nav iespējams arī viena miljona 20. gadsimta Latvijai zudušo latviešu, poļu, vācu (kuri nerepatriējās), igauņu, krievu un citu etnisko grupu pārstāvju gadījumā. «Tas, protams, neliedz Saeimai katrā atsevišķā gadījumā ar atsevišķu likumu piešķirt valsts īpašumu kādai konkrētai sabiedriskai organizācijai tās funkciju nodrošināšanai,» piebilst Kiršteins, «tomēr ar rāvienu atdot Latvijas pilsoņu pirmskara īpašumus 2003. gadā dibinātai organizācijai, kuras biedru vairākumu veido PSRS okupācijas laikā no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iebraukuši cilvēki, nekādi nav iespējams, nemainot Latvijas Satversmes 91. pantu, kas skan tā: «Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.»
Vēsturnieks Kārlis Kangeris uzsver, ka
īpašumus Latvijas ebrejiem atņēma padomju okupanti, dzīvības – vācu okupanti, bet šodien nezin kādēļ rodas iespaids, ka par visu jāatbild Latvijas valstij.
Turklāt nedrīkst salīdzināt ciešanas: viens otrs ideologs apgalvo, ka ebreju ciešanas, lūk, esot svarīgākas par visu pārējo tautu ciešanām. Cieta visas tautas, bet holokausts tika absolutizēts un pacelts ideoloģijas līmenī. Taču viņš arī atgādina: «Latvija ir parakstījusi vairākas konvencijas par ebreju īpašumu restitūciju. Tāpēc risinājums būs jāatrod. Uz Latviju atbrauca Hilarija Klintone, kas, savulaik balotējoties uz kādu augstu amatu, solījās, ka rūpēsies par īpašumu atdošanu ebrejiem. No ebrejiem Amerikā daudz kas ir atkarīgs, tāpēc tādi solījumi. Jautājums ar ebreju īpašumiem jāatrisina tā, lai neaizvainotu latviešu sabiedrību.»