Nozagtā revolūcija – 1987. gada 14. jūnijs (196)

Citur bijušajā Padomju Savienībā līdzīgu grupu dalībnieki bija saņēmuši ilgus cietumsodus. Padomju nometnēs joprojām bija ieslodzīti citi, līdzīgi dumpinieki. 1987. gadā Latvijas patrioti joprojām tika vajāti. Šodien, pēc divdesmit pieciem gadiem, ar cieņu atzīstot viņu varonību, esam spiesti atzīt – šī revolūcija pavisam drīz tika nozagta.

Vēsturiskās patiesības dēļ jāatzīst, ka "Helsinku" kustība bijušajā Padomju Savienībā pastāvēja jau ilgi pirms Latvijas "Helsinku – 86" grupas. Tā radās pēc starptautiskās 1975. gada konferences Helsinkos par drošību un sadarbību Eiropā. Tajā piedalījās trīsdesmit piecas valstis, ieskaitot ASV un Kanādu. Konference noslēdzās ar vienošanos par Eiropas pēckara sadalījuma oficiālu atzīšanu. To ļoti vēlējās Padomju Savienība ar Brežņevu priekšgalā. Viņiem vajadzēja, lai rietumvalstis publiski un oficiāli apstiprina pēckara Eiropas sadalījumu un apņemas neiebrukt komunistu kontrolētajās teritorijās.

Brežņeva liktenīgā kļūda

Parakstot Noslēguma aktu, Brežņevs ar saviem biedriem bija tik priecīgs, ka nepievērsa uzmanību dažām, viņuprāt, formālām detaļām. Tās vēlāk izrādījās liktenīgas Padomju Savienībai. Izcilais vēsturnieks Tonijs Džads savā grāmatā "Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada" raksta: "Lielākā daļa 1975. gada Helsinku principu un protokolu vien iesaiņoja pastāvošo starptautisko kārtību dāvanas iesaiņojumā.

Taču VII princips ne tikai uzlika parakstītājvalstīm saistības "respektēt cilvēktiesības un fundamentālās tiesības, ieskaitot uzskatu, sirdsapziņas, reliģijas un ticības brīvību, visiem neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas". Tas arī prasīja visām trīsdesmit piecām valstīm "veicināt un sekmēt pilsonisko, politisko, ekonomisko, sabiedrisko, kultūras un citu tiesību un brīvību efektīvu īstenošanu" un "atzīt un respektēt indivīda brīvību sludināt un praktizēt – vienatnē vai kopā ar citiem cilvēkiem – reliģiju vai ticību, rīkojoties saskaņā ar savas sirdsapziņas balsi.""

Brežņevs ar saviem līdzgaitniekiem šīs apņemšanās uzskatīja par tukšiem vārdiem uz papīra. Liels bija viņa pārsteigums, ka gada laikā viņa impērijā uzradās aizvien vairāk dažādu grupu, kuras pieprasīja arī šo saistību izpildi. Džads raksta: "Pirmā Helsinku grupa" tika nodibināta Maskavā 1976. gada 12. maijā. Tās sākotnējo dalībnieku skaitā bija Jurijs Orlovs, Jeļena Bonnere un Anatolijs Šaranskis. "Helsinku pulkstenis", starptautiska jumta organizācija, kuras dibināšanas īpašais mērķis bija publiski runāt par tiesību pārkāpumiem Helsinku parakstītājvalstīs, radās divus gadus vēlāk."

Sākotnēji režīms mēģināja šīs grupas apspiest – 1977. gadā tika arestēti ukraiņu "Helsinku tiesību" grupas līderi, saņemot trīs līdz piecpadsmit gadu ilgus cietumsodus. Tomēr Padomju savienība, rīkojoties pretēji pašu parakstītajiem dokumentiem, sastapās ar milzīgu, pieaugošu iekšēju un ārēju spiedienu. Džads savā grāmatā secina: "Nokļuvuši paši sava cinisma lamatās, Leonīds Brežņevs un viņa kolēģi bija neatgriezeniski radījuši caurumu savā aizsardzībā. Pretēji visām gaidām tas izrādījās nāvējošs."

Trešās Atmodas patiesie varoņi

Latvijā līdzīga grupa radās līdz ar Gorbačova atkušņa pirmajām pazīmēm – 1986. gadā. Jāatzīst, ka grupas dibinātāji – liepājnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss bija patiesi drosmīgi cilvēki. Tajā laikā padomju slepenpolicija un kompartija joprojām ļoti asi vērsās pret brīvdomātājiem. Tāpat nebija nekādas garantijas, ka Gorbačova "atkusnis" nebeigsies tikpat strauji kā sācies. Liepājnieki riskēja piedzīvot ļoti smagas represijas, līdzīgi kā viņu ukraiņu domubiedri.

Tomēr, neraugoties uz briesmām, 1987. gada 14. jūnijā viņi devās gājienā pie Brīvības pieminekļa, lai sāktu Latvijas Trešo Atmodu. Visu nākamo gadu viņiem bija jāiztur pamatīgs režīma spiediens – tiešā un netiešā veidā, piedzīvojot aizturēšanas, publiskas rīdīšanas, apmelojumus un citas komunistu riebeklības. Tieši pēc gada, 1988. gada 14. jūnijā, "Helsinku – 86" biedrs Konstantīns Pupurs pirmais pēckara vēsturē cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, nes sarkanbaltsarkano karogu.

Tieši šajā laikā Atmodai pievienojās arī Latvijas inteliģence. 1988. gada 1. un 2. jūnijā Jāņa Petera vadībā notiek Radošo savienību plēnums, kura nobeiguma dokumentā tiek iekļautas daudzas prasības, kuras jau iepriekš savā memorandā bija formulējuši "Helsinku – 86" biedri. Ar Jāņa Petera milzīgo autoritāti šīs iepriekš nelegālās, šauram lokam zināmās prasības pēkšņi nonāk avīžu pirmajās lapās un līdz ar to visas tautas apziņā. Profesors Mavriks Vulfsons pirmo reizi skaļi paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Drīz vien Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo saprot, ka padomju režīma dienas Latvijā ir skaitītas. Viņam ir taisnība – pēc trīs gadiem Padomju Savienība sabrūk un Latvija ir brīva.

Trešās Atmodas treknie izmantotāji

Tomēr notiek kaut kas cits. Trešās Atmodas karogu no "Helsinkiem – 86" pārņem radošo savienību cilvēki, drīz tiek izveidota Latvijas Tautas fronte. Šajos procesos milzīga loma ir dzejniekam Jānim Peteram. Desmit gadus pēc šiem notikumiem viņš atklāti pasaka, kas toreiz notika. Žurnāla "Rīgas Laiks" 1998. gada novembra numurā uz žurnālistes Ievas Lešinskas jautājumu: "Vai tas, kas notika Latvijā, bija revolūcija un vai tā vispār notika Latvijā?" – Peters atbild:

"Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki. Revolūcija beidzās ar nomenklatūras triumfu un varbūt paldies Dievam – tautas revolūcija būtu beigusies ar asinīm."

Peteram izrādījusies taisnība – Latvijā viens no ievērojamākajiem un varenākajiem cilvēkiem bija un ir bijušas Latvijas kompartijas nomenklatūras darbonis Aivars Lembergs. Ietekmīgo Zaļo un zemnieku savienību ilgus gadus vada bijušas kompartijas funkcionārs Augusts Brigmanis. Līdzīgi ietekmi gadiem ilgi bauda Rīgas mēra vietnieks Andris Ameriks, aktīvs bijušas komjaunatnes darbonis. To pašu var teikt par vienu no "Saskaņas centra" līderiem – Jāni Urbanoviču. Pat Latvijas valsts prezidents šobrīd ir bijušais kompartijas biedrs, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks – Andris Bērziņš. Līdzīga aina paveras, aplūkojot Latvijas miljonāru sarakstu, – blakus kompartijas un komjaunatnes darboņiem redzam arī vairākus bijušos čekistus.

Neviens no viņiem par bagātības trūkumu sūdzēties nevar. Kā ir ar valsti un tās pilsoņiem – tas ir cits jautājums.

Šodien, atceroties 1987. gada drosmīgos, mums pašiem jābūt tikpat drosmīgiem. Jārod spēks un gudrība uzbūvēt tādu Latviju, kur labklājība, iespēja un cerība ir ikvienam, ne tikai trekniem nomenklatūras resnvēderiem.

Ar visbargāko uzstājību jāvēršas pret tiem politikāņiem, kuri kalpo nomenklatūras miljonāriem, nevis sabiedrības interesēm. Neatkarīgi no tā, kādu partiju viņi pārstāv - jaunās vai vecās nomenklatūras. Ja kāds deputāts Saeimā nav kalpojis kā tautas priekšstāvis, bet gan miljonāru izsūtāmais, tad viņam jāparāda vienīgais pareizais virziens - politiskā mēslaine. Ja viņš neprotas, tad uz turieni jānosūta viņa partija.

Mums jāspēj atjaunot tās Latvijas garu, kuru komunisti 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos aizdzina uz Sibīriju.