Burāšana Latvijā nav miljonāru dzīvesveids

Pilsētas jahtkluba komandors Jānis Grīslis

FOTO: TVNET

Daudziem, iespējams, šķiet, ka burātāji dzīvo ļoti pārtikušu dzīvi un savu brīvo laiku pavada uz miljonus vērtām jahtām, taču ne Latvijā. Šī savulaik tik prestižā lieta pie mums ir gandrīz aizmirsta, un to pie dzīvības uztur vien pāris entuziasti, kas atdod pēdējos santīmus, lai varētu ar to nodarboties.

Iespēju, kuras sniedz garā Baltijas jūras piekraste, ir ļoti daudz, tomēr tās netiek pietiekami labi izmantotas. Atliek vien jautāt, ko visus šos gadus ir domājusi Rīgas pilsētas vadība, ja jautājums par restorāniem un piestātnēm Daugavas krastos aktualizējās tikai pagājušajā rudenī, kad savu kampaņu sāka ambiciozais Aināra Šlesera un Nila Ušakova projekts "Live Rīga".

Lietuvā trīsreiz vairāk jahtu nekā Latvijā

Visticamāk, kādam tas vienkārši nav bijis izdevīgi un nav joprojām, tāpēc ka vienīgās jahtu ostas (Bolderājā, Mangaļsalā, Pilsētas jahtklubā un Andrejostā) Latvijā atrodas Rīgā un tās pašas drīzāk eksistē, nevis dzīvo. Esot vēl arī vairākas jahtu piestātnes, tomēr tās spējot uzņemt vien pāris jahtu. Īpašs stāsts ir par Usmas ezeru, kur, pateicoties vietējiem entuziastiem, 70. gados nekurienes vidū izveidots jahtklubs.

Kā sarunā ar TVNET norāda Pilsētas jahtkluba aktīvisti, katrā mazā Eiropas ciemā pie ūdens ir goda lieta ierīkot jahtu piestātni, tomēr pie mums pat lielākās pilsētās, kā Liepāja un Ventspils, kur apstākļi, ģeogrāfiskais stāvoklis jahtu ostas izveidošanai ir ideāls un paver labas iespējas ārzemju ūdens tūrismam, pilsētu vadības ambīciju dēļ ieceres par jahtu ostu attīstību stāv uz vietas.

Pat Lietuvā, kurai jūrniecības ziņā grūti konkurēt ar Latviju, reģistrētas aptuveni 1200 jahtas, kamēr šeit to skaits sasniedz tikai 400. Ar Igauniju pat nav ko salīdzināt, jo tai esot vienas no labākajām jahtu piestātnēm visā Ziemeļeiropā.

Visa nauda aiziet jahtkluba uzturēšanai

Kādreiz tik prestižā nodarbošanās jūrniecībā tagad ir pavisam aizmirsta un, kā uzskata viens no Latvijas pieredzes bagātākajiem burātājiem, kapteinis Rolands Millers, pietrūkst cilvēka ar tādu vērienu, kāds reiz bija Krišjānim Valdemāram - viņš atvēra pirmo jūrskolu Ainažos un deva nozīmīgu ieguldījumu jūrniecības un kuģubūves attīstībā.

Pieredzējušais burātājs un kapteinis Rolands Millers

FOTO: TVNET

Šobrīd Rīgas Pilsētas jahtklubs spēj uzņemt aptuveni 40 buru jahtas un vēlas paplašināt piestātni. Līdzekļu trūkuma dēļ tas nav iespējams, jo visa nauda, kas saņemta par piestātnes īri no jahtu īpašniekiem, aiziet tās uzturēšanā. Rolands Millers turpina: "Mums vajadzētu likt iekšā nākošo pontonu, bet mēs nevaram, jo nav naudas attīstībai."

Lai būvfirma varētu veikt paplašināšanu, tai nepieciešami aptuveni 60 000 eiro. "Mēs paši varētu uzbūvēt lētāk, tomēr arī šādas naudas mums nav," viņš piebilst.

Burātāji nodarbei atdodot pēdējo naudu

Piestātne vienai jahtai izmaksā aptuveni 70 latus mēnesī, tomēr tā neesot ekonomiski pamatota, jo reālajai cenai būtu jābūt vismaz divtik lielai. Tāpēc paši jahtkluba īpašnieki sev iztiku pelna, darot pavisam citu darbu.

Pilsētas jahtkluba komandors Jānis Grīslis

FOTO: TVNET

Pilsētas jahtkluba galvenais komandors Jānis Grīslis norāda, ka uzskats par burātājiem kā bagātiem elites pārstāvjiem esot ļoti maldīgs:

"No malas varbūt izskatās, ka braukājam dārgās jahtās un tas ir miljonāru dzīvesveids, taču patiesībā lielākā daļa burātāju ir pensionāri un aktīvisti, kas grabina pēdējo kapeiku, lai varētu ar to nodarboties."

Pēc finansiāla atbalsta mēģināts vērsties Rīgas domē, kur attieksme neesot noraidoša, tomēr nekādas pašvaldības iniciatīvas arī līdz šim nav bijis.

"Labi, ka vismaz neviens neko necenšas aizliegt, bet būtu ļoti forši, ja varētu saņemt kādu taustāmu atbalstu. Būtu stulbi prasīt naudu piestātnei. Mēs esam jautājuši pēc finansiālas palīdzības bērnu skolai, bet diemžēl neesam atraduši dzirdīgas ausis," secina Pilsētas jahtkluba valdes loceklis un dibinātājs Didzis Zīraps.

Uz augšu