Video vairs nav pieejams.21 gadus vecais Kristaps ir aktīvs students, kurš cer nodzīvot vismaz līdz astoņdesmit gadiem. Lai gan domāt par miršanu vēl pāragri, jaunietis jau laicīgi apsvēris domu, kā vēlētos atvadīties no šīs pasaules, un labprāt vēlētos, lai viņu kremē.
Kristaps: "Esmu pieņēmis lēmumu, lai mani kremē, un es gribētu, lai burku izber ārā, lai uz kamīna malas daudzus gadus netur."
Tomēr pirms galīgā lēmuma pieņemšanas puisis tomēr vēlējās pārliecināties par pāris mītiem, kādi izveidojušies par kremācijas procesu: „Nekad neesmu bijis kremācijas iestādē, man nav īsti skaidrības, vai tur dedzina, svilina vai čupā met, tad es gribētu ekskursijā piedalīties!"
Sacīts darīts – Kristaps devās uz Rīgas krematoriju, lai paskatīties, kas tad notiek ar cilvēka ķermeni pēc viņa nāves. Viss sākas ar brīdi, kad mirušais tiek atvests uz krematoriju.
Pirmā pieturas vieta - uzgaidāmā telpa. „Pa šo ceļu nelaiķis nokļūst uzgaidāmajā telpā, te tiek sagatavots bēru ceremonijai. Šajā telpā mirušais tiek apģērbts, uzkrāsots un savests kārtībā, lai tuvinieki no viņa var atvadīties. Lai līķis stundām neatrastos karstumā, to glabā speciālos aukstuma skapjos līdz 10 dienām. Temperatūrā no 0 līdz 4 grādiem. Vienā skapī ir trīs līķi," stāsta Aivars Ozols, Rīgas krematorijas vadītājs. „Šeit guļ nelaiķis, kuru noteiktā dienā, noteiktā laikā kremēs pēc atvadu ceremonijas.”
Kad mirušā piederīgie gatavi atvadu ceremonijai, līķis ar liftu tiek transportēts uz ceremoniju telpu, kur tuvinieki vēl pēdējo reizi var atvadīties no aizgājēja. „Kad beidzas ceremonija, tās vadītājs nospiež pogu un zārks aizbrauc lejā. No šejienes tālāk ar liftu brauc un nokļūst krāsnī.”
Agrāk Rīgas krematorijā aizgājējus kremēja šādās vecās krāsnīs, bet nu jau latvieši var lepoties jaunu krāsni: „Šis ir vecās amerikāņu krāsnis, darbojas kopš 1952.gada, no Hamburgas tika atvestas. Mēs faktiski neeksportējam, kā rezerves variantu turam, jo nolietojušās fiziski un morāli. Jaunā krāsns ir ļoti moderna un, kā paredz Latvijas likumdošana, līķis jādedzina ar visu zārku. Visa vadība, tā kā ir garantijas laiks, veikta no Prāgas, šeit procesu nevaram ietekmēt; ja kaut kas notiek, viņi redz, zvana, savienots ar internetu, pilnīga automatizācija."
Jebkurš nelaiķis tiek datoriski uzskaitīts, cik, cikos, kas, kontrolē gaisa piesārņojumus, atbilst visām normām. Stundas laikā klients tiek kremēts un tad, kad ir kremēts, nokļūst dzesēšanā.
Aizgājējs tiek dedzināts aptuveni 1000 grādu lielā karstumā, un degšanas process ilgst aptuveni stundu.
„Nākamais solis - nokļūst kremalatorā, kur pelni, ja nu gadījumā kāds gabals vēl palicis, tiek samalti. Kad pelni gatavi, tie tiek iebērti urnā un uz urnas vāka tiek iegravēts mirušā vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas dati. Šis numurs sakrīt ar kremācijas reģistru, pilnīga uzskaite – ir trīskārša uzskaite, mums nevar būt runa par kaut kādu pazušanu vai sajaukšanos, jūs paši redzat, kā strādā filigrāni un nav nekādu iespēju kaut ko sajaukt,” pārliecināti runā Ozols.
Katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri vēlas savus tuviniekus kremēt. Bet ir arī tādi, kuri pēc kremācijas procesa viņus aizmirst: „Mums no 2006.gada ir 30 urnas, kurām nav atnākuši pakaļ, tās glabājas, mēs sakrāsim kādas 50, un tad tie tiks apglabāti vienā kopējā kapā, ar visām izziņām.”
Rīgas krematorija ir vienīgā sertificētā vieta Latvijā, kur var oficiāli veikt kremācijas procesu – mūsu krematoriju iecienījuši arī lietuvieši. Izrādās, no cilvēka pelniem var uztaisīt pat dārgakmeņus.
„Ir tāds pakalpojums, ka var dimantus uztaisīt no pelniem, bet nav neviens to izvēlējies, tomēr mēs to varam sniegt kā pakalpojumu,” skaidro Ozols.
Rīgas krematoriju sāka būvēt 1934.gadā, jo jau toreiz bija daudz cilvēku kuri vēlējās pēcnāves kremāciju, nevis klasisko apglabāšanu. Ja agrāk kremēja pāris cilvēkus mēnesī, šobrīd Rīgas krematorijā katru dienu kremē līdz desmit aizgājējiem. Vērojot kremācijas procesu, Kristaps ir pilnīgi noteikti izlēmis, ka pēc nāves vēlētos, lai viņu kremē.
Skaties arī pievienoto video - kā tas reāli notiek un izskatās!
