Savu pirmo auto, 1990. gada Mercedes-Benz 190 ar 2,6 litru dzinēju nopirku sev kā dāvanu uz Ziemassvētkiem.
Mans pirmais auto: Mercedes-Benz 190 (100)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Brīdī, kad auto pirku, man vēl bija tikai 18 gadu. Var likties, ka tā nebija laba doma, pirkt jaudīgu pakaļpiedziņas auto ziemā, ja nav vēl nekādas pieredzes. Bet par visu pēc kārtas.
Tātad aptuveni trīs mēnešus meklēju savu pirmo auto. Bija cerības, ka vecāki "piemetīs" un sanāks kaut kas jaunāks un labāks. Bet tieši tajā brīdī Latvijas ekonomiskā situācija sāka ļodzīties un bija skaidrs, ka ar naudu man neviens nepalīdzēs. Sapratu, ka auto būs jāpērk par saviem sūri grūti vairāku gadu laikā iekrātajiem 1000 Ls.
Turpinot meklējumus, nekas labs nesanāca, līdz pavisam nejauši krusttēva darbnīcā ieraudzīju viņa veco mersedesu. Viņam tas bija jau ilgu laiku un pēdējo gadu bija nostāvējis garāžā nelietots. Nezinu, kas tas bija par klikšķi, bet es sapratu, ka meklējumi ir beigušies. Savu auto esmu atradis.
Lai arī it kā esmu saprātīgs cilvēks, tajā brīdī izdzisa viss, ko es biju domājis par degvielas ekonomiju, lētu uzturēšanu utt. Tas arī mani vēlāk iegāza. Auto jau pēc dažām dienām nopirku par 700 Ls un sāku saprast, ko nozīmē pakaļpiedziņa ziemā. Bet piešāvos ātri un jutos ļoti labi un stabili. Uz pavasari jau sāku izjust savas kļūdas, pērkot auto. 2.6 litru dzinējs nav ekonomisks. Un man, tolaik vēl skolniekam, tas ļoti ierobežoja pārvietošanās brīvību, toties biju pirmais puika skolā. Melns mersedess taču! :D
Faktiski ar mersedesu es nobraucu tikai pusgadu, jo pavasarī kaut kādu apstākļu dēļ motors sāka šausmīgi dūmot un tērēt vairāk nekā 25l/100km. Interesējoties par remontu iespējām servisos, man apskaidroja, ka to darīt tikpat kā nav jēgas. Vecs lūznis taču. Ap Jāņiem veiksmīgu sakritību rezultātā nopirku BMW 318tds, dīzelīti, kas kalpo vēl šodien un tērē tikai tvaikus - vismaz salīdzinot ar 2.6 litrīgu vecu benzīndzinēju noteikti.
Un visinteresantākais sākās tieši tad, kad ar mersedesu vairs nebraucu. Sāka nenormāli pietrūkt tās auras, kas bija tajā mašīnā. Sakarā ar to, ka mersedess vēl joprojām stāvēja pagalmā zem nojumes, es pat ik pa laikam aizgāju tajā vienkārši pasēdēt. Saprotu, ka neviens mani nesapratīs, bet tās sajūtas, kas saistās ar šo auto, man ir vienkārši neaprakstāmas.
Tā arī vēlāk, mēģinot mersi pārdot, nekas neizdevās. Cenu jau biju nolaidis pat līdz 250 Ls un tāpat nekā, līdz sapratu, ka to nepārdošu. Tieši tajā brīdī, kad biju jau izsvēris visus + un - par un pret pārdošanu un nosliecies nekad vairs nepārdot, uzradās pircējs, kas bija gatavs par manu mersīti maksāt pat 550 Ls. Pēc īstas dažu sekunžu ilgas viesuļvētras galvā atbildēju, ka diemžēl auto vairs nav pārdošanā. Un vēl joprojām no mersedesa šķīries neesmu. Šobrīd tas atrodas servisā, kur tiek pilnībā restaurēts dzinējs. Tālāk plānā ir arī pārkrāsošana, salona restaurācija un visi citi darbi, lai mersedess varētu mierīgi atpūsties piemājas garāžā un pavizināties tikai īpašos gadījumos, brīvdienās un svētku dienās.
Elvijs