Kā jau visiem, kuri jau atsūtīja savus stāstus par pirmo auto, arī man paveicās tādu iegādāties pirms 2,5 gadiem (tiesības dabūju pirms 3,5 gadiem).
Mans pirmais auto: Audi A4 (76)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izvēlēties bija patiešām grūti, jo bija diezgan ierobežoti finanšu līdzekļi, kā arī vēl viens fakts – ne man, ne manam dzīvesbiedram līdz tam brīdim nebija nekādas pieredzes auto iegādē (bijām vēl jauni tad :D). Par vecākiem nerunāšu vispār - šie parasti pērk automašīnas no dīleru saloniem un viņiem nav pieredzes lietotu auto iegādē.
Nu tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka bez auto neiztikt – dzīvoju Purvciemā, strādāju Pārdaugavā, tad vēl vakaros jābrauc uz augstskolu caur visiem sastrēgumiem, darbs saistīts ar tirdzniecību, kur bieži jābrauc pie klientiem pa visu Latviju, bet darba devējs darba auto nepiedāvā.
Nu tad arī viss sākās: kā jau īsta blondīne, sāku meklēt auto pēc ārējā izskata. Turpinot stāstu par blondīnēm, protams, kur nu vēl meklēt auto kā ss.lv (pie tam vēl "treknā" 2008. gada sākumā)?
No sākuma mēģināju izvēlēties marku un modeli: pēc BMW, Honda u.c. marku auto izskatīšanas apstājos pie Audi – par šo vismaz kaut kas bija dzirdēts, arī braukt mācījos ar Audi, likās labs auto. Pirmais un pēdējais auto, ko sarunāju apskatīt, šobrīd stāv pie mana loga – zilais Audi A4 1999. gada 1.6 sedans (tas jau nekas, ka mašīnā var klausīties tikai radio vai kasetes)! Auto bija atvests no Vācijas, kur tam bija viens saimnieks. Arī Latvijā bez manis tam bija tikai viens īpašnieks.
Pēc auto pārrakstīšanas un reģistrēšanas CSDD bija jābrauc uz augstskolu – šo dienu atceros kā tagad! Pa ceļam uz skolu noslāpu kādas 3-4 reizes, jo pēc tiesību saņemšanas veselu gadu nebraukāju un atradinājos. Bet vienā vietā patiešām bija vērienīgs skats: izbraucu no Statoila un gribēju griezties pa labi (tā bija ļoti saulaina diena), uz pagrieziena noslāpu un, kamēr centos iedarbināt mašīnu, stresā netīšām ieslēdzās logu slotiņas. Tad izslēdzu tās nelaimīgās slotiņas, beidzot iedarbināju mašīnu un braucu tālāk, pie katra krustojuma lūdzu Dievu, lai tik nenoslāpstu.
Par 2,5 gadiem nobraucu ap 50 tūkstošiem kilometru – līdz šim gadam remontēju kādas trīs reizes, atstājot servisā ne vairāk par 100 latiem. Protams, gaidīju, kad pienāks brīdis un būs jāiegulda vairāk, – un šis brīdis pienāca: šogad nācās nomainīt bremžu klučus, salabot stūres mehānismu un vēl dažus sīkumus. Audi ir vēl viens mīnuss – ļoti bieži ir problēmas ar balsta šarnīriem – tikai to dēļ abus gadus izgāju tehnisko apskati no otrās reizes. Bet tie ir nieki, jo mašīnai jau ir 11 gadi un jaunāka tā nepaliek.
It kā nopirku skaistu auto, kā jau teicu iepriekš – principā izvēlējos to pēc ārējā izskata, pagājušā gada beigās tomēr sagribējās kaut ko pamainīt (auto jau no paša sākuma bija tūningoti aizmugurējie lukturi) – tad vēl nomainīju priekšējo resti, pieliku uzacis un nopirku arī lietos diskus, pirms tam braucu ar parastajiem.
Runājot par jaudu, protams, nevaru teikt, ka tā ir ļoti jaudīga ar 1.6 benzīna dzinēju, tomēr man pietiek – es vienmēr atrodu iespēju dabūt sodus par agresīvo braukšanu un ātruma pārsniegšanu! Kas attiecas uz ēšanas prasmi, tas ir liels pluss, šis auto nav ēdelīgs – ap 5 - 6 l/100 km.
Esmu ļoti priecīga par savu izvēli – mašīnīte ir ļoti laba un ērta.
Elīna
