Pirmā iepazīšanās ar šo 340 Volvo (1987. gada, ar 1,7 litra dzinēju) man notika 16 gadu vecumā. Sakarā ar to, ka auto bija, ''maigi'' sakot, nobraukts, man tas tika vienkārši uzdāvināts - lai jau tīnis papriecājas.
Mans pirmais auto: Volvo 340 (64)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sākotnējā doma bija šo Volvo ''nokaut'' un nodot lūžņos. Vienīgais, kas mani atturēja no šīs idejas, bija labs un ekonomisks dzinējs - roka necēlās kaut. Pakāpeniski radās doma auto atjaunot (savest kārtībā virsbūvi, agregātus u.c. sīkumus) un pēc diviem gadiem ar tiesībām kabatā laist, kur acis rāda.
Tā nu sākās pakāpeniska "volvas" reanimēšana. Šis process aizņēma pilnus divus gadus, jo lielāko darbu daļu veicu pats, palīdzēja arī draugi - pilnīgi tika pārmetināta un pārkrāsota virsbūve, motoram nomainītas galvas u.c. blīves, atjaunota ritošā daļa utt., līdz beidzot tas bija gatavs doties uz pirmo tehnisko apskati. Tā kā tiesības jau bija kabatā, uz CSDD ar Volvo devos pats. Tehniskās apskates inspektors, man par izbrīnu, konstatēja vienīgi nepareizi noregulētus lukturus (mājas apstākļos grūti veicams darbs :D) Novēršot šo sīkumu, tika saņemta ilgi gaidītā tehniskās apskates uzlīme. Vasara varēja sākties.
Sākotnēji auto bija aprīkots ar kasešu maģi (mūsdienu eksotika), tā ka, braucot uz ballēm, blakus sēdošie čaļi varēja uz nebēdu pārtīt kasetes ar atslēgām un pildspalvām, pēcāk jau pienāca kārtīga Mp3 un ''ovālnieču'', lieto disku un tonēto logu laiks.
Kopumā ar šo nobraucu nepilnu gadu. Gada laikā vienīgā lielā ķibele, kas piemeklēja ''zilo lagūnu'', bija startera defekts - lietus laikā gadījās iebraukt lielākā peļķē ar visām izrietošajām sekām. Šajā situācijā kārtējo reizi nācās saskarties ar to, ka šādi Volvo ± ir retums un ir atsevišķu rezerves daļu deficīts. Taču ar praktiskā latvieša un lodāmura metodi ķibele tika sekmīgi novērsta.
Plusi: ekonomisks (5 - 6 litri uz 100 km), priekš 1,7 karburatora motora gana atsaucīgs, klasiskā piedziņa, salona komforts un ergonomika (neskatoties uz 87. gadu), laba caurgājība, ietilpīgs, ziemā ātri uzsila salons, daudzas detaļas bija pielāgojamas no citām automašīnām (VW un Opel).
Mīnusi: ellīgi rūsē, rezerves daļu trūkums un to augstā cena (kā nekā Volvo), vājas tuvās gaismas.
Kopumā par šo auto varu teikt tikai un vienīgi labus vārdus - protams, tas ir kārtīgs old school, nemoderns utt., bet tāds bija mans pirmais auto, zem kura tika pavadītas neskaitāmas naktis, bet ieguvums bija - savām rokām atjaunots auto, zināšanas un pieredze, jo uzskatu, ka nav liela māksla nopirkt glaunu auto un zīmēties līdz nelabumam, bet ''atdzīvināt'' ko tādu, tas jau ir kaut kas. Pirms nepilniem diviem gadiem ''zilā lagūna'' tika pārdota, jo gribējās kaut ko jaunāku, taču, cik man zināms, savus tiešos pienākumus tā veic apzinīgi un uzticami.
Edgars
