Gārbere: valodas apgūšana man palīdzējusi izprast Latviju (92)

Atskatoties uz šiem divarpus gadiem, kopš esat Latvijā, ar kādiem sasniegumiem jūs kā ASV vēstniece lepojaties visvairāk?

(Ietur garu pauzi, līdz sāk smieties.) Kad skatos uz ASV-Latvijas attiecībām, šobrīd tās ir tiešām ļoti, ļoti labas. Kā teica ASV valsts sekretāre [Hilarija Klintone], Eiropa ir Savienoto Valstu svarīgākais stratēģiskais partneris. Ja skatāties uz visu, ko darām kopā ar Latviju, nav grūti saprast, kāpēc viņa ko tādu saka. Latvija ir kopā ar mums Afganistānā, mūsu attiecības drošības jautājumos ir spēcīgākas nekā jebkad agrāk, attīstās arī mūsu ekonomiskās attiecības, un mēs sadarbojamies daudzās jomās.

Kopš esmu šeit, uzlabojušās ir arī tā sauktās cilvēks-cilvēkam attiecības. Mums ir stipendiju programmas, piemēram, «Baltic-American Freedom Foundation», arī bezvīzu programma ir ļoti veiksmīga. Tāpat ir daudz kultūras programmu un absolūti fantastiska latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas darbu kolekcija, ko var aplūkot šeit, ASV vēstniecībā. Es varētu turpināt vēl un vēl. Kā jau redzējāt, man ir grūti nosaukt vienu lietu, kas mani dara lepnu visvairāk. Ir grūti izvēlēties. Esmu lepna par mūsu attiecībām, un man patiešām ir bijis gods būt vēstniecei šeit pēdējos divarpus gadus.

Daudzi noteikti atcerēsies jūsu priekšnesumu Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas ceremonijā...

(Sirsnīgi smejas.) Es arī! Tā bija neaizmirstama pieredze.

...kas notika neilgi pēc krievu valodas referenduma un izraisīja milzīgas skatītāju ovācijas. Zinot, ka vēstnieki ir aizņemti cilvēki, kāda ir jūsu motivācija mācīties latviešu valodu?

Kā esmu pārliecinājusies savas diplomāta karjeras laikā, kamēr nerunāsi attiecīgās valsts valodā, tu vienkārši nespēsi to izprast.

Valoda ir logs uz kultūru, iedzīvotājiem, un es uzskatīju to par svarīgu lietu, tāpēc pavadīju laiku mācībās. Atrašanās uz Nacionālās operas skatuves bija brīnišķīga pieredze. (Norāda uz kolēģi.) Eimija [Storova, vēstniecības preses un kultūras atašeje] arī bija tur, un publika mūs uzņēma ārkārtīgi labi. Tas bija veids, kā sasniegt daudzus latviešus un parādīt, cik ļoti novērtējam savstarpējās attiecības.

Vai izmantojat latviešu valodu arī ikdienā?

Jā, es katru dienu lasu un skatos ziņas latviešu valodā. Pārsvarā jaunumus uzzinu internetā, tai skaitā arī no TVNET. Katru rītu pirms došanās uz darbu vienmēr izeju cauri ziņām. Tāpat runāju latviski, arī dodoties kaut kur ikdienā. Ne tik daudz oficiālās tikšanās reizēs, jo neprotu valodu tik labi. Cerams, kādu dienu sasniegšu arī šādu līmeni, bet (pāriet uz latviešu valodu) vēl ne.

Nevēlos atstāt nepareizu iespaidu, tālab piebildīšu, ka ir tādi vēstniecības darbinieki, kas apgūst arī krievu valodu. Tāpēc, ka vēl viena no lietām, uz ko ASV liek akcentu, ir spēja sasniegt tos iedzīvotājus, kuru valstīs mums ir vēstniecības. Tā kā ievērojama daļa no šeit dzīvojošajiem ir krievvalodīgie, daļa mūsu darbinieku pirms ierašanās mācās ne tikai latviešu valodu, bet arī šo. Tas nepieciešams, lai runātu ar krievu valodā iznākošiem medijiem un sasniegtu dažādu Latvijas daļu iedzīvotājus.

ASV nereti sauc par pasaules policistu, gan pozitīvā nozīmē – kā demokrātisko vērtību paudējas, gan negatīvā – par iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Vai šāds viedoklis jūs kā amerikāni aizskar, vai arī ir patīkami apzināties, ka pārstāvat varenu nāciju, kurai ne vienmēr jāuzņemas tie patīkamākie pienākumi?

Esmu ļoti lepna, ka mana valsts jūt atbildību pret pasaules problēmām. Tāpēc ļoti patīkami, ka mums ir tāds sabiedrotais kā Latvija, kas kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts pie šīm problēmām strādā kopā ar mums. Mēs runājam par globālās ekonomikas problēmām, drošības apdraudējumu, kā, piemēram, Afganistānā, vai kodolieroču jautājumu. Bez spēcīgiem partneriem Eiropā mēs nebūtu spējīgi sasniegt tik daudz kā šobrīd.

Pēdējā laikā krasi mainījusies situācija Sīrijā. Kādu redzat šā reģiona attīstību, ņemot vērā Arābu pavasara sekas?

Savienotās Valstis notikumu attīstībai tā sauktā Arābu pavasara valstīs seko līdzi ļoti cītīgi. Ja skatāmies uz to, kas noticis pagājušā gada laikā, redzama milzīga tiekšanās pēc brīvības, cieņas un pamatcilvēktiesībām. Tas ir patiesi iedvesmojoši. Šis process gan vēl nav beidzies – starp turienes valstīm ir lielas atšķirības, un domāju, ka Sīrijas gadījumā to ļoti labi var redzēt. ASV konsultējas ar sabiedrotajiem par nākamajiem soļiem.

Mēs atbalstām bijušo ANO ģenerālsekretāru Kofi Annanu, kurš mēģina izkalt ceļu no šībrīža krīzes Sīrijā, un ļoti ceram, ka viņam tas izdosies. Domāju, ka valsts sekretāre Klintone ļoti skaidri izteicās – ja prezidents [Bašars al] Asads izvēlēsies nesekot Annana ceļam, saspīlējumi un Sīrijas izolācija ir gaidāmi arī turpmāk.

Sīrijā saduras lielvalstu ASV, Krievijas un Ķīnas intereses. Kāds būtu vēlamais scenārijs, raugoties no jūsu perspektīvas?

Par scenāriju mēs visi esam vienisprātis. Atšķiras vienīgi mūsu izpratne par to, kā līdz tam nonākt. Nedomāju, ka kāds vēlas redzēt turpmāku vardarbību pret turienes iedzīvotājiem un tūkstošiem upuru. Mēs konsultējamies ļoti cieši, un arī Krievija atbalsta Kofi Annana iniciatīvu.

Turpinot par nemieru skartajiem reģioniem. Vai redzat risinājumus arī Afganistānas jautājumā?

Pavisam noteikti. NATO samits, kas maijā norisināsies Čikāgā, būs ļoti nozīmīgs solis uz priekšu, iezīmējot progresu Afganistānā. Starptautiskie drošības atbalsta spēki, tā sauktais ISAF, ir apņēmušies mēģināt sasniegt prezidenta [Hamida] Karzai mērķi – pāriet uz drošības uzticēšanu afgāņiem pašiem savā valstī 2014.gadā (15.martā Karzai nāca klajā ar pieprasījumu to nodrošināt jau 2013.gadā – aut.).

Būs jāpieņem daudz lēmumu, lai šajā jautājumā virzītos uz priekšu. Tāpat jūlijā Tokijā notiks konference, kas būs veltīta Afganistānas ekonomiskās pārejas un atbalsta programmai. Skaidrs, ka tas nenotiks vienas nakts laikā. Desmit gadi pēc 2014.gada būs transformācijas dekāde, un Afganistānai joprojām būs vajadzīgs stratēģiskais atbalsts daudzās valstīs, lai spētu nodrošināt mieru un labklājību, lai turienes iedzīvotāji beidzot varētu uzelpot.

ASV ir sasniegušas savus mērķus kopš iebrukšanas Afganistānā vai arī priekšā vēl daudz darba?

Es teiktu – gan, gan. Mūsu mērķis bija sagraut un apturēt «Al Quaeda» Afganistānā un pasargāt valsti no terorisma.

Domāju, ka esam sasnieguši ārkārtīgi labus rezultātus, tomēr vēl daudz darba priekšā, lai atgrieztu Afganistānu atpakaļ uz attīstības ceļa, nodrošinot mieru un labklājību, ko turienes iedzīvotāji ir pelnījuši.

Vai iespējams, ka ASV piedzīvo pozīcijas maiņu attiecībās ar Krieviju?

ASV un Krievija ar tā saukto restartēšanas politiku ir pavirzījušās uz priekšu vairākos jautājumos, un šobrīd mūsu attiecības ir labākās, kādas pieredzētas daudzu gadu laikā. Tas gan nenozīmē, ka nav izaicinājumu un mūsu viedokļi sakristu visos jautājumos. Ar šo restartu mēs noteicām jomas, kurās esam savstarpēji ieinteresēti strādāt kopā un atsevišķās lietās esam sanieguši labus rezultātus.

Skatoties uz jauno stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu (START), Ziemeļu piegādes tīklu (NDN), no kā, piegādājot produktus Afganistānai, ir ieguvusi arī Latvija. Tāpat arī narkotiku apkarošanas politika. Šīs ir tās jomas, kurās mums ir ļoti laba sadarbība, bet nešaubos, ka priekšā vēl daudz izaicinājumu.

Varat nosaukt kādus konkrēti?

Svarīgi ir tas, ka koncentrēsimies uz tām jomām, kurās varam sadarboties, jo ASV un Krievija ir divas lielvalstis, un mums nozīmīgi risināt tās problēmas, ar kurām sastopamies ceļā. Ja strādāsim kopā konstruktīvi, būsim ieguvēji.

Ja pieņemam, ka Baraks Obama tiek pārvēlēts, kādus izaicinājumus redzat viņa attiecībās ar Vladimiru Putinu, zinot, ka līdz šim ārpolitikas jautājumos viņš sastrādājies ar Dmitriju Medvedevu?

Prezidents Obama strādās kopā ar prezidentu Putinu tikpat cieši kā ar Medvedevu. Tas ir tikai loģiski. Šis ir vēlēšanu gads arī mums, un Obamam ir jātiek pārvēlētam.

Kādas ir atšķirības starp demokrātu un republikāņu vēlētu prezidentu iekšpolitikā un ārpolitikā?

Vairāk atšķirību ir tieši iekšpolitikā, jo jau daudzus gadus ASV ir ļoti skaidra ārpolitika. Jāteic, ka arī nacionālās intereses īpaši nemainās atkarībā no tā, kurš ir prezidents. Tās lielā mērā paliek tādas pašas. Protams, cilvēki ovālajā birojā ierodas katrs kā personība – ar savu viedokli un skatījumu, taču nacionālās pamatvērtības paliek tās pašas neatkarīgi no tā, kurš ir prezidents. Tāpat arī mūsu izaicinājumi pasaulē – kodolieroču neizplatīšanās, klimata izmaiņas, veselības aprūpe, drošība, terorisms, ekstrēmisms – paliek tie paši.

Esat izteikusies, ka «WikiLeaks» atklātās sarakstes varētu traucēt sadarbībai ar citu valstu diplomātiem. Vai tās kaut kādā mērā atsaukušās arī uz Latvijas politiķiem?

Mums ir ļoti spēcīga sadarbība ar Latviju, un varu lepoties ar to, ka «WikiLeaks» tai nav traucējusi. Visās trīs minētajās sadarbības formās (drošība, ekonomika un kultūras apmaiņa) mūsu attiecības ir labākas nekā pirms «WikiLeaks».

Bet vai mums nevajadzētu uztraukties par mūsu politiķiem? Minētās sarakstes lielākoties atklāj nepatīkamas ainas Latvijas politiskajā virtuvē.

Viena no lietām, ko savas atrašanās laikā šeit esmu novērojusi, ir tā, ka Latvijā ir ļoti spēcīga un dinamiska demokrātija.

Es ticu tam, ka latviešu elektorāts, balsojot par politiķiem, izdarīs gudru izvēli, un domāju, ka to ļoti labi varēja redzēt ārkārtas vēlēšanu kampaņas laikā.

Mēs pavadām daudz laika jaunatnes iesaistīšanas pasākumos. Runājot ar Latvijas jauniešiem, ir tik iespaidīgi klausīties, ko viņi domā par savas valsts nākotni.

Jau minēju «Baltic-American Freedom Foundation» stipendijas. Esmu tikusies ar vairākumu no 23 to saņēmējiem, kamēr esmu šeit, un viņi ir vieni no iespaidīgākajiem cilvēkiem, kādus vispār esmu sastapusi savas diplomāta karjeras laikā. Jums jāatceras, ka tā sauktās klasificētās informācijas izpaušana no «WikiLeaks» puses bija noziegums. ASV tas ir nelegāli, un mēs pieņemam mērus, izturoties pret to kā pret noziegumu.

Esat diplomāte jau daudzus gadus. Salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi, kur strādāt ir vieglāk – Rietumeiropas valstīs vai Latvijā, kurai ir sarežģīta vēsture un kas atrodas pa vidu rietumiem un austrumiem?

Gārbere: Katrai valstij ir savi izaicinājumi, un ar katru valsti ASV ir savādākas attiecības. Atrodoties šeit, no Latvijas iedzīvotāju un valdības puses esmu uzņemta ļoti silti. Kā jau teicu, pārstāvēt ASV šeit man ir bijis patiess prieks un gods.

Kādi ir jūsu tālākie plāni, beidzot darbu šeit?

Atgriezīšos Vašingtonā un, lai pildītu turpmāko uzdevumu, atkal būšu ASV valsts sekretāres palīga vietniece.

ASV vēstniecība ir organizējusi dažādus kultūras pasākumus. Viens no pēdējiem – deju grupas «Dzirnas» sadarbība ar amerikāņu horeogrāfu Toniju Viljamsu, iestudējot mūsdienīgu versiju klasiskajai baleta izrādei «Riekstkodis»...

(Pārtrauc) Vai jūs to redzējāt? Tas bija pasakaini – just to enerģiju un skatīties, cik labi latviešu un amerikāņu dejotāji spēj sadarboties, divu nedēļu laikā radot lielisku uzvedumu. Ļoti iedvesmojoši.

Vai plānojat izmantot Latvijā iegūtos kontaktus arī nākotnē, lai rīkotu līdzīgus pasākumus?

Noteikti. Vēl pirms prombraukšanas šovasar mums priekšā ir ļoti daudzveidīga kultūras pasākumu programma, tāpēc es vēlētos mudināt jūsu lasītājus sekot mums «feisbukā» un tviterī, lai uzzinātu vairāk. (Apspriežas ar Starovu.) 28.maijā pie mums viesosies Elvina Eilija, viena no populārākajām ASV dejas kompānijām «Ailey II».

Aprīļa beigās atbrauks komiķu improvizācijas grupa, kas latviskos savu priekšnesumu, sadarbojoties ar vietējiem dejotājiem un improvizatoriem. Tāpat esam patīkami satraukti par latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieku ierašanos šeit maija vidū. Pasākumi būs vēl un vēl.