Mums jābūt arī ļoti gudriem pasūtītājiem un skaidri jāsaprot, ko tad īsti mēs gribam. Drošai nākotnei bērniem vairs nepietiks ar lasīt un rakstīt prasmi vien. Taču nederēs arī risinājumi likt visiem zubrīt augstāko matemātiku vai likt obligāto fizikas eksāmenu, lai «noturētu augstu līmeni un kļūtu par tehnoloģiski izglītotu nāciju». Mums jāsaprot, ka citādu mācību rezultātu nav iespējams sasniegt ar līdzšinējām metodēm. Ar vecajām labajām metodēm, kur skolotājs stāv priekšā, bērni pieraksta dzirdēto, tad vingrinās, risinot bezgalīgas uzdevumu virknes burtnīcā, var iemācīt faktus, algoritmus un prasmi precīzi atdarināt noteiktas procedūras. Zināšanu lietošanu netradicionālās situācijās, efektīvu komunikāciju, sadarbību, prasmi plānot un organizēt savu darbu var iemācīties tikai un vienīgi veicot uzdevumus, īstenojot projektus, izstrādājot darbus, kuros šīs prasmes aktīvi jāizmanto pašam.
Tikpat svarīgs lēmums ir jautājums par mūsu mērķiem sabiedrības attīstībai – Somijā vienlīdzīgas iespējas visiem ir lielāka prioritāte pār izcilību dažiem. Mūsu skolu reitingi un skolotāju izcilības apbalvojumi balstīti uz olimpiāžu un centralizēto eksāmenu rezultātiem. Mums jau šobrīd ir valsts finansēta selektīvu skolu sistēma – valsts ģimnāzijas, kas ietver proģimnāzijas jau no septītās klases, pastāv paralēli neselektīvām skolām un saņem lai gan nelielu, bet tomēr papildu finansējumu. Mums visi vidusskolas absolventi liek vienu un to pašu obligāto matemātikas eksāmenu, lai gan viņiem bijušas atšķirīgas iespējas apgūt matemātiku – matemātikas stundu skaits ievērojami atšķiras skolēniem, kas vidusskolā apgūst eksaktā un humanitārā novirziena programmas. Vismazākais matemātikas stundu skaits ir arodskolu audzēkņiem. Vidusskolas līmenī specializācija un ierobežota izvēle noteikti ir risinājums, taču novērtēšanas mehānismiem jābūt saskaņotiem ar šīm izvēlēm.
Turklāt mums jāsaprot, ka vienlīdzīgas iespējas nebūt nenozīmē vienādas iespējas, t.i., lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem tiek piedāvāts vienāds mācību process neatkarīgi no tā, vai katram indivīdam šis process ir efektīvs vai ne, vai arī, lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem pietiek ar noteiktu zināšanu un prasmju apjoma apguvi, tas nekas, ka kāds varētu vairāk. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība ticam, ka visi skolēni neatkarīgi no ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa vai citiem parametriem var mācīties un sekmīgi apgūt vispārizglītojošās skolas mācību saturu, tikai dažādiem skolēniem, iespējams, vajadzīga citāda pieeja, lai tas notiktu. Vienam, iespējams, būs jāpieliek vairāk pūļu vai vajadzēs vairāk atbalsta nekā citam, bet visi to var paveikt. Un, otrkārt, vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka valsts rūpējas par to, lai neatkarīgi no skolēna dzīvesvietas un skolas šajā skolā strādā tikpat labi skolotāji kā jebkurā citā, kā arī lai skolas ir vienlīdz labi nodrošinātas ar nepieciešamajiem mācību resursiem.
Tie nav vienīgie piemēri jautājumiem, kurus nevar atstāt neapspriestus, domājot par sabiedrības pasūtījumu skolai. Ir svarīgi šajā diskusijā «neatstāt nevienu akmeni neapgrieztu», bet, neieslīgstot tehniskās detaļās, vienoties par lielām vadlīnijām pamatprasmēm, attieksmēm, kuru attīstīšanu tālāk atstāt skolotāju ziņā. Domājot par skolēnu pārslodzi, mums vajadzētu uztraukties drīzāk par to, cik mērķtiecīgi un jēgpilni tiek izmantots skolā pavadītais laiks. Cik lielu daļu no mācību stundas skolēni klausās skolotāja stāstījumā, nevis paši strādā ar informāciju, vingrinās izmantot jaunās zināšanas, cik daudz viņi mehāniski aizpilda tukšās vietas darba lapās vai pavada ievērojamu laiku, krāsojot nebeidzamos attēlus gan matemātikas, gan angļu valodas, gan dabaszinību stundās tā vietā, lai mācītos sarunāties, vērotu dabas parādības, veiktu eksperimentus, iemācītos paši izvirzīt jautājumus un atrast atbildes? Cik daudz laika skolēni pavada, pārrakstot desmitiem lappušu garus referātus no grāmatām vai interneta, tā arī neiemācoties galveno - jebkurš rakstisks vai mutisks teksts ir komunikācijas akts, kuram ir mērķis un mērķauditorija.