Man grūti pieņemt, ka Andrejs Svilāns ir nopietns zinātnieks, turklāt Nacionālā botāniskā dārza (NBD) Salaspilī direktors. Man viņš ir radio kolēģis, vienmēr špāsīgs, vienmēr apcels un pavilks uz zoba, izstāstīs kādu joku, nelaidīs garām iespēju pasmieties arī par sevi. Taču nu jau vairākus gadus viņš vairs nestrādā par žurnālistu, bet uzņēmies smago misiju – būt par birokrātu tāpēc, lai pārējie kolēģi varētu veltīt sevi zinātnei.
Kā tu kļuvi par dendrologu?
Interese par dabu sākās jau bērnībā, jo visa mana dzīve līdz skolai pagāja lauku mājās pie Varakļāniem. Izložņāju visus apkārtnes krūmus, mežus, grāvjus. No septītās klases mana lielā mīlestība bija ķīmija, interesēja Latgales kultūrvēsture, bet tā «mežoņa» daba tomēr uzvarēja, un, kad vajadzēja izlemt, kur mācīties tālāk, aizgāju uz biologiem Latvijas Universitātē. Nopietnāka interese par šo botānikas nozari man parādījās tad, kad, jau students būdams, 1992. gadā atnācu strādāt uz Nacionālo botānisko dārzu Salaspilī. Raimonda Cinovska, Maijas Bices un Dzintras Knapes vadībā tā interese iegāja nopietnākās sliedēs. Paralēli tam ilgus gadus strādāju arī par žurnālistu radio «Brīvā Eiropa», kur lieti noderēja zināšanas visās mani interesējošās jomās.
Un tagad tu esi iekūlies dziļi pelnos – esi botāniskā dārza direktors.
Nu, tas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm! 2006. gada augusta beigās mēs ar Latvijas Dendrologu biedrību desmit dienas ceļojām pa Ukrainu. Mobilais telefons bija palicis autobusa bagāžas nodalījumā. Un vienā jaukā vai nejaukā dienā ieraudzīju kādus septiņus neatbildētus zvanus no botāniskā dārza… Atzvanīju un uzzināju, ka direktors ir iesniedzis atlūgumu un Vides ministrija lūdz manu piekrišanu kļūt par direktora pienākumu izpildītāju jeb p. i. līdz nākamā direktora apstiprināšanai.
Un tu, saulītes apžilbināts, piekriti?
Tā «saulīte» bija 84 tūkstoši latu parāds par siltumu, un nebija jābūt gaišreģim, lai apjēgtu, ka nekāda ogu maize jaunie pienākumi nebūs. Kad aizgāju uz autobusa pakaļgalu, kur vienmēr pulcējas dendrologu saviesīgākā daļa (saukta par A-pakaļu), viņi, manu fizionomordiju ieraudzījuši, tūliņ saprata, ka noticis kas nelāgs. Kad uzzināja, ka pēc piecām dienām man jākļūst par to pē ī (direktora p. i.), atskanēja ļoti plaša spektra komentāri – gan par trako, kuram veselais saprāts gājis mazumā, gan par to, ka labi vien esmu darījis, piekrizdams. To gan visi saprata, ka tas ir smags lēmums... Taču gan vieni, gan otri atzina: «A kurš tad cits?» To pašu es dzirdēju pēc trim mēnešiem, kad vajadzēja iesniegt pie-teikumus konkursam uz direktora amatu. Sākumā izlikos par beigtu – man faktiski nebija pieredzes vadošā amatā, nejutos gana stiprs birokrātijas un grāmatvedības papīru labirintos. Teicu kolēģim Arnim Seisumam, ka es taču esmu idiots šajās jomās, uz ko Arnis atbildēja: «Labāk savs idiots nekā no malas...» Pret tik dzelžainu argumentu man vairs nebija, ko iebilst.
Vai esi jau saradis ar papīriem?
Veselais saprāts joprojām negrib draudzēties ar to makulatūras daļu, piedod, dokumentiem, kas jāraksta un jāpārraksta ķeksīša pēc, bet kuriem ar visu piespiešanos redzi, ka nav jēgas. Tāpēc, ironizējot par savu darbības lauku, Draugiem.lv profilā rakstu: «Es darbojos ar lielām papīra čupām. Tā kā papīru ražo no celulozes, bet celulozi iegūst no koksnes, koksni dabon no kokiem, bet koki ir dendroloģija, tad varu apgalvot – esmu dendrologs!» Tas tā – skumīgi sarkastiski, bet melnais humors ir, kā pats smejos, viena no manām eksistences formām.
Tajā paša laikā saviem e-pastiem nu jau kādu laiku pievienoju atgādinājumu: «Es saprotu, ka koki tiek audzēti, lai tos agri vai vēlu pārvērstu mēbelēs, celulozē un citās noderīgās lietās, tomēr, ja man jāizvēlas, vai labāk skatīt dzīvu, zaļojošu mežu vai malkas čupu un makulatūras kaudzi, es izvēlēšos MEŽU! Padomā par to, pirms izdrukā šo ziņu uz papīra.» Ceru, ka tas uzrunā saņēmēju.
Vai tagad, kad esi NBD direktors, dendroloģijai atliek laiks?
Cenšos nezaudēt profesionālo ņuhu, pagaidām, šķiet, ir izdevies, jo manu padomu prasa un arī ņem vērā, kad runa ir par dendroloģisko stādījumu apsaimniekošanu. Ziemā mēs kopā ar «Latvijas valsts mežu» Kalsnavas arborētuma vadītāju Jāni Zīliņu un citiem kolēģiem braucam pa mežiem un vācam skujkoku mutantās formas – tā sauktās raganu jeb vēja slotas. Vismaz vienu dienu nedēļā cenšos darīt to, kā dēļ pirms 16 gadiem atnācu strādāt uz botānisko dārzu.
Tā ir sava veida misija, lai pārējie zinātnieki varētu nodarboties ar zinātni...
Misija – tas tā cēli un svinīgi skan. Kaut kādā mērā, protams, tā ir. Šī ir pārāk specifiska iestāde, un botānisko dārzu nevar vadīt cilvēks, kam nav sajēgas par botānisko dārzu uzdevumiem. Tā ka kādam vienmēr ir bijis jābūt «ar meer’ nest tō uper» (tas no filmas «Velna kalpi»). Brīžiem gan nolaižas ausis un liekas, ka nu jau spēki ir galā. 2006. gadā, kad NBD bija uz kraha robežas, mēs daļu cilvēku jau atlaidām! Tad ar Vides ministrijas un Vides aizsardzības fonda atbalstu 2007. gadā uzstutējām ekspozīcijas – viss atkal bija izravēts, appļauts, sakopts. 2008. gada nogalē – še tev! – atkal jāņem nost 10,6%. Šogad Izglītības un zinātnes ministrija mums neiedeva zinātnes bāzes finansējumu. Un pašlaik kārtējās bažas, ka atkal budžetu griezīs, cirtīs, par pamatu ņemot … 2006. gadu. Labi, ka ir kolēģi, kuri tad, kad staigāju tādu garu, izmisušu ģīmi, mani mierina: ja pārdzīvojām pirmos Godmaņlaikus, tad taču pārdzīvosim arī otros. Protams, cilvēki nav sajūsmā par notiekošo, bet saprot, ka darām, ko varam, un ne jau es te vienīgais – mēs visi šeit esam misijas cilvēki.
Šogad jau ziņojāt, ka nākas atslēgt apkuri gerberu mājai. Bet es neticu, ka spējāt aizlaist nebūtībā latviešu selekcionāru veikumu?
Gerberu māju slēdzām, bet siltumnīcu puķu kolekcijās atradām vietu gan vietējās selekcijas gerberām, gan krizantēmām, gan ciklamenām. Šī ir vienīgā vieta, kur tiek glabāts gan NBD, gan citu Latvijas selekcionāru veikums. No katras šķirnes 10-20 augiem varējām saglabāt kādus piecus. Kolekcija ir saglabāta, bet – jo mazāks ir eksemplāru skaits, jo lielāka varbūtība, ka slimību vai kaitēkļu uzbrukuma gadījumā kāda šķirne var aiziet bojā.
Te ir vēl cita smaga problēma – padomju laikos celtās siltumnīcas ir vecas un ārpus katras kritikas gan no drošības, gan siltuma taupīšanas viedokļa. Dažreiz sarkastiski smejos, ka vispiemērotākais remonta līdzeklis tādām būtu buldozers. Bet, kamēr citu nav, iztiekam, kā varam, – katru gadu pieremontējam brūkošās ēkas. Šo problēmu var atrisināt tikai ar jaunu, mūsdienīgu, energoekonomisku, apmeklētājiem pieejamu oranžēriju izbūvi.
Tagad visiem mīļa ir anekdote par diviem priekšniekiem, kas nobrīnījušies, kāpēc cilvēki nāk uz darbu, ja viņiem nemaksā algu, un nolemj ieviest maksas ieeju darbiniekiem. Jums nebūs līdzīgi?
Bet tā jau ir bijis – tā alga, ko 1990. gados saņēma zinātnieks, bija totāls izsmiekls un tika izmaksāta ar kavēšanos, taču tik un tā visi nāca uz darbu, pusdienās grauza savas reņģmaizītes. Nāca tad, kad vajadzēja, jo augiem nevar pateikt, ka laistīšu tos tad, kad saņemšu algu vai kad beigsies brīvdienas. Cilvēki piepelnījās citur un par to naudu pirka zinātnisko literatūru darba vajadzībām un augus NBD kolekcijām. Dažreiz kaitina viszinošās publikācijas presē par valsts iestāžu darbinieku lielajām algām. Arī mēs esam valsts iestāde, un NBD darbinieku vidējā alga ir 302 lati mēnesī!
Aprīlī visus aicina dāvināt Zemei kokus. Kādi koki, tavuprāt, ir jāstāda?
Sākumā ir jātiek skaidrībā, ko īsti gribam, kāds būs šo iestādīto koku uzdevums. Vai gribam stādīt mežu, savu mazdārziņu izpušķot vai vienkārši no glūnīgas kaimiņienes un ceļa putekļiem norobežoties. Ja stādām kokus pie mājām, apdomāsim, vai tas ir prāta darbs – vai pēc gadiem 30 ar smagu sirdi nebūsim spiesti ņemt zāģi un cirvi, lai novērstu mājas pamatu izcilāšanu, logu aizēnošanu, jumta bojāšanu. Tātad galvenais ieteikums – stādīt ne tikai ar lāpstu, bet arī ar prātu.
Ko tu pats pērn iestādīji?
Botāniskajā dārzā pagājušajā gadā papildinājām magnoliju kolekciju, Latvijas selekcijas rododendru šķirnes, dažas eksotiskas priedes un vēl daudz ko no pašu stādaudzētavas.
Tavā kabinetā ir daudz orhideju, lepojies arī ar neparastu amarilli. Vai tev ir zaļie īkšķīši?
Nepārspīlē – orhidejas ir tikai sešas. Lai kā solos vairs nevienu nepirkt, esmu morāli nenoturīgs, kāja laiku pa laikam paslīd, un tā 14 reizes pēc kārtas nopirkās pa kādam hipeastram jeb amarillim. Par tiem zaļajiem īkšķīšiem... Ir tādas aizdomas. Pirms vairākiem gadiem paziņas lūdza uzpotēt ābeli. Nebiju potējis gadus četrus, turklāt izrādījās, ka rudenī grieztie potzari derīgi tikai iekuriem. Bet kaimiņdārzā augošais koks jau bija sācis plaukt... Griezu potzarus, kuru pumpuriem jau mazs zaļumiņš vīd, un teicu: «Ja pieaugs, nākamreiz potēsim uz lāpstas kāta.» Pēc mēneša zvans: «Nu tad nākamgad uz lāpstas kāta!» Esot pieaudzis!
Ja zelta zivtiņa varētu izpildīt visas tavas vēlmes, kādu tu vēlētos redzēt Nacionālo botānisko dārzu?
Es gribētu, lai sabiedrība un politiķi saprot, ka Nacionālais botāniskais dārzs, tieši tāpat kā Nacionālā bibliotēka, mākslas muzejs, opera un teātris, ir viens no Latvijas zinātnes un kultūras simboliem, kas reprezentē valsti savā nozarē. Latvija var lepoties, ka šeit, Salaspilī, atrodas viena no lielākajām dzīvo augu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā. Diemžēl novecojušās infrastruktūras dēļ mēs nevaram to parādīt visā krāšņumā. Man ir prieks, ka kļūstam arvien vajadzīgāki sabiedrībai: 15 tūkstoši apmeklētāju 2006. gadā, 26 tūkstoši apmeklētāju 2007. gadā, 31 tūkstotis apmeklētāju 2008. gadā. Ir prieks par strauju apmeklētāju skaita kāpumu, bet ir vajadzīgs izglītības centrs, modernas laboratorijas, siltumnīcas, kur augi ne tikai izdzīvo, bet arī pieejami apmeklētājiem, kur varam veidot tematiskas ekspozīcijas un izstādes, kur varam piedāvāt arī atpūtas iespējas. Mūsdienās laiks ir kļuvis par ļoti dārgu preci, tāpēc gribam, lai cilvēks, ieradies botāniskajā dārzā, gan izglītotos, gan atpūstos, gan uzlabotu savu fizisko formu.
Mēs esam zinātnisks institūts, un loģiski, ka viena no mūsu vēlmēm ir, lai NBD nezaudē savu mundiera pogu spožumu arī šajā jomā.
Kāda jēga tieši Vides ministrijai apgādāt botānisko dārzu?
Vistiešākā! Botāniskā dārza uzdevums dabas aizsardzības jomā ir pieslēgties augu valsts genofonda saglabāšanai tur, kur to nav iespējams paveikt ar klasiskajiem dabas aizsardzības instrumentiem – rezervātiem, liegumiem u.c. Ir sugas, kur nepietiek ar fiziska vai juridiska žodziņa apvilkšanu apkārt atradnei un kuru saglabāšanai ir vajadzīga aktīva iejaukšanās. Šobrīd mūsu laboratorijās norit Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas atbalstīts darbs par Latvijas savvaļas orhideju un citu retu un aizsargājamu augu sugu pavairošanu. Liela daļa mūsu kolekciju augu ir nākusi no savvaļas – gan Latvijas, gan citu zemju. Līdz ar to NBD dod savu ieguldījumu ne tikai Latvijas, bet arī plašāka reģiona augu valsts genofonda saglabāšanā. Reto un apdraudēto sugu, tieši tāpat kā Latvijas selekcijas augu šķirņu, saglabāšana ir viens no pamatuzdevumiem. Mēs pamazām piepildām sapni arī par Latvijas dižāko koku genofonda saglabāšanu. Esam pavairojuši Zentenes lielo īvi, kurai pēdējos gados klājies gauži.
Šī tendence ir vērojama arī citur pasaulē – botāniskie dārzi no «derīgo» (smuko un ēdamo) augu introdukcijas centriem arvien vairāk pievēršas vietējās augu valsts aizsardzības jautājumiem.
Bez tā, ko minēju jau iepriekš, NBD vēsturiski nodarbojas arī ar eksotisku augļu koku un krūmu introdukciju. Tieši Salaspilī pirmoreiz sāka audzēt lielogu dzērvenes. Pašlaik tās Latvijā audzē jau daudzu desmitu hektāru platībā. Tāpat pirmās augstās zilenes, ēdamie sausserži, daudzas smiltsērkšķu u.c. kultūru šķirnes savu ceļu uz Latvijas dārziem ir sākušas tieši Salaspilī.
Tu esi laimīgs?
Nekad neesmu sev uzdevis šo jautājumu tādā ilgtermiņa eksistenciālā formā. Dzīve ņirb melnos un baltos laukumos kā milzīgs šaha dēlis. Manuprāt, vienmēr, arī tad, kad šķiet, ka viss ir cauri un āmen, ir svarīgi apjēgt, ka tu neesi ne nelaimīgākais, ne pamestākais, ne apdalītākais uz pasaules. Kad liekas, ka pēc smaga kritiena vairs nespēšu ne celties, ne iet, es saku pats sev: «Vecīt, tu pārdzīvoji Afganistānu... Vai tad šitiem sū.. netiksi cauri? Un vai vispār tie ir sū.. , par ko tu tagad tā uztraucies?» Kopš sarežģījumiem personiskajā dzīvē mans stabilākais balsts grūtos brīžos ir mani tuvākie draugi, un es esmu ļoti pateicīgs viņiem. Ja man jāatbild tā pavisam nopietni – jā, es esmu laimīgs.
Laiku pa laikam tu atsūti man skaistas bildes no botāniskā dārza. Tev patīk fotografēt?
Kad pirmoreiz pajokoju, ka fotoaparātu neņemu līdzi tikai gultā un vannā, man pašam raksturīgajā humorā uzspīlēti naivi atjautāja: ak, tad tur tomēr ne? Ja nopietni, var jau stundām stāstīt, ka botāniskajā dārzā uzziedēja tas un tādā krāsā un ar šitik lieliem ziediem, bet klausītājam tā arī neradīsies priekšstats, par ko vispār ir runa. Skaistas fotogrāfijas cilvēku uzrunā labāk par jebkuru aprakstu un stāstu. Daudzi augi nozied dažu dienu laikā un nākamreiz uzzied tikai pēc vairākiem gadiem. Salaspilī aug aptuveni 15 tūkstoši augu dažādību. Lai katram augam veltītu tikai minūti uzmanības, to darītu astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā, būtu vajadzīgs pusotrs mēnesis, pat nerēķinot, ka līdz katram augam ir arī jāaiziet. Apsniguši vai apsarmojuši koku silueti ziemā, plaukstošie pumpuri pavasarī, ziedēšanas laiks, augļu nogatavošanās, rudens lapu krāsas – tā ir nebeidzama krāsu un formu mūzika. Ne jau latīniskos nosaukumus zubrīt, – daudzi cilvēki šeit nāk un brauc vienkārši atvilkt elpu, izjust plaukstoša ziedpumpura brīnumu un izsāpēt līdzi lapu nobiršanai.
Kas sagādā prieku dendrologam?
Mūsu pētījumu objekti neplivinās apkārt kā zvirbuļi vai bambāļi, koki ir fundamentāla vērtība – kur izaug… tur arī nokrīt. Var, protams, likties, ka viss ir atklāts, izmērīts un nekā jauna vairs nevar būt. Tā nav. Piemēram, tās pašas raganu slotas, ko kopā ar «Latvijas valsts mežu» Kalsnavas arborētuma darbiniekiem intensīvi meklējam, pētām un mēģinām pavairot – ar domu izaudzēt mūsu pašu vietējās skuju koku šķirnes. Prieks, ka šogad mums izdevās atrast vienu mutantu bērza raganu slotu, to nevajag jaukt ar sēņu slimību izraisītajām, kas redzamas vai ik ceļmalā. Zināmas dažas kļavas, zirgkastaņa un pāris bērzu ar savdabīgu zarojumu. Aicinām mūs informēt par līdzīgiem atradumiem! Tā, piemēram, metālmākslinieks Arvīds Endziņš pie Alojas pamanīja raiblapainu kļavu, līdzīgu koku pirms dažiem gadiem atrada Igaunijā. Bet ne vienmēr no skaistas raganu slotas izveidojas tikpat skaists augs. Tā ir sava veida loterija, kuras rezultāts redzams tikai pēc vairākiem gadiem. Tas māca būt pacietīgam…
Vai tu tici, ka kokiem piemīt īpašs spēks?
Man pāris reižu ir jautājuši, vai papeļu sliktā enerģija kaitē cilvēkam. Tad es atbildu, ka, ja no cilvēkiem celtos tikpat maz ļaunuma, kā no kokiem, mēs visi dzīvotu ļoti laimīgi. Ir jau dzirdēti arī spriedumi par to, kurš koks ir vislabākais. Tomēr, atgriežoties pie dendroloģijas, es gribētu aicināt nemeklēt kokos tās vainas, kuru cēlonis esam mēs paši. Es nešķiroju kokus labajos un sliktajos. Mežs, jo īpaši tāds vecs un pirmatnīgs, mani nomierina ar to mūžības sajūtu, kas tajā ir, atgādinot, ka ir lietas, kas stāv pāri ikdienas sīkumiem.