Venēcija – varena tirdzniecības impērija (18)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Wikipedia

Gadsimtiem ilgi Venēcija bija galvenā tirdzniecības lielvara Eiropā. Pilsētas tirgotāji cīņā ar konkurentiem izmantoja visdažādākos līdzekļus un kļuva bagāti, tirgojoties ar precēm, kurām bija liels pieprasījums.

Kristus Debesbraukšanas dienā no Venēcijas ostas izbrauca pamatīga flote – iespaidīgas kara galeras, apaļīgi tirdzniecības kuģi un mazas, necilas zvejas laivas. Taču visu skatieni bija pievērsti kuģim procesijas priekšgalā – il Bucintoro jeb Zelta kuģim. Tas bija dodža – Venēcijas valdnieka – privātais kuģis, un savu nosaukumu tas patiešām bija pelnījis.

Šis kuģis bija īsta peldoša pils. To klāja mirdzošs zelts un dimanti, kuģi rotāja sarkani samta karodziņi, kas plīvoja vējā. Pats dodžs un viņa galms sēdēja kuģa pakaļgala salonā, kurā ietilpa 250 viesu. 168 airētāji ar 48 airiem vadīja kuģi ārā no lagūnas.

Dodžs devās uz ceremoniju, kas simbolizēja Venēcijas ciešo saikni ar ūdeni. Ceremonijas nosaukums bija “Sposalizio del Mare” (“Laulības ar jūru”). Kad kuģis jau bija jūrā, dodžs noskaitīja lūgšanu: “Ak Kungs, liec, lai jūra vienmēr būtu laipna pret mums un visiem, kas pa to burā.” Pēc tam ceremonijas dalībnieki tika apslacīti ar svētīto ūdeni, savukārt dodžs iesvieda ūdenī gredzenu, sacīdams: “Es laulājos ar tevi, jūra.”

Pilsēta bija pateicīga jūrai. Tā ļāva Venēcijas tirgotājiem un tirdzniecības flotei kuģot pa visu pasauli, padarot Venēciju par bagātāko tirdzniecības pilsētu Eiropā un varenāko lielvalsti Vidusjūras reģionā.

Apmetnes izveido bēgļi

Leģenda vēsta, ka Venēcija dibināta 421. gada 25. martā pulksten 12.00. Nav gan zināms, vai tā patiešām ir taisnība, taču vēsturnieki ir vienisprātis par to, ka pirmie Venēcijas lagūnas salu iedzīvotāji bijuši bēgļi. 402. gadā Ziemeļitālijā iebruka goti, un vietējie iedzīvotāji aizbēga uz nelielajām lagūnas salām, kurās plosījās malārija. Turpmāko gadu desmitu laikā Ziemeļitālijā vairākkārt iebruka svešinieki – piemēram, 452. gadā huņņi, 586. gadā langobardi, un aizvien vairāk cilvēku meklēja patvērumu purvainajās salās.

Šeit izveidojās nelieli ciemi, kuri 4. gadsimta otrajā pusē sāka apvienoties. Salu iedzīvotājiem bija nepieciešami kuģi, un ir ziņas, ka jau 523. gadā gotu karalis Teodorihs nosūtīja Venēcijai vēstuli, lūdzot iespēju iznomāt pilsētas kuģus, lai pārvadātu vīnu un eļļu. Venēcija pamazāk sāka veidoties par Vidusjūras lielvaru.

Pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē Venēcija bija daļa no Bizantijas impērijas, 10. gadsimtā kļūstot par neatkarīgu impērijas provinci.

11. gadsimta sākumā normaņi bija iekarojuši Sicīliju un plašas teritorijas Dienviditālijā, bet viņi alka iegūt vēl vairāk. Normaņi bija padzinuši bizantiešus no to īpašumiem Itālijā un tagad uzbruka pašai Bizantijas impērijai, kura lūdza palīdzību Venēcijai. Šajā cīņā uzvarētāju nebija. Taču Venēcija guva milzīgu atalgojumu, kas kļuva par pilsētvalsts tirdzniecības impērijas pamatu. Bizantijas imperators Aleksijs piešķīra Venēcijai noliktavas un enkurvietas, turklāt viņa impērijā venēciešu tirgotājiem nebija jāmaksā nodokļi.

Venēcija saprata, ka varenību tai nodrošina spēcīgā flote. Pilsēta bija ne tikai vērā ņemams militārais spēks, tai piederēja arī Vidusjūras varenākā tirdzniecības flote. Reģiona valstis bija kļuvušas atkarīgas no Venēcijas resursiem, it īpaši veicot lielas operācijas jūrā. Tuvojās viena no lielākajām jūras kampaņām pasaules vēsturē, un tai Venēcija bija jāpadara vēl bagātāka.

Neiedomājamais darījums

1095. gada rudenī milzīgi ļaužu pūļi bija sapulcējušies Klermonā Francijā, lai noklausītos Romas pāvesta Urbāna II runu. Pāvests pastāstīja par vēstuli, kuru viņš bija saņēmis no imperatora Konstantinopolē. Imperators lūdza pāvesta palīdzību cīņā ar “Persijas lielvalsts tautu” – turkiem seldžukiem. Urbāns II vēl nebija paspējis pabeigt savu runu, kad pūlis jau sauca: “Deus vult! Deus Vult!” (“Tāda ir Dieva griba!) Gatavošanās Pirmajam krusta karam bija sākusies.

Venēcija nebūt negatavojās pa galvu pa kaklu mesties krusta karā. Kā tirdzniecības pilsētai, tai bija svarīgas labas attiecībām ar visām Vidusjūras reģiona valstīm, tajā skaitā arī ar musulmaņu zemēm, pret kurām pāvests tagad gribēja sākt karu.

Īpaši nozīmīgs tirgus bija Ēģipte. Tās ostu pilsētās pienāca karavānas ar Āzijas garšvielām, kuras vēlāk pārkrāva kuģos, kā arī eiropiešu tirdzniecības kuģi, kas veda metālu un kokmateriālus. Musulmaņu zemēs trūka kokmateriālu kuģu būvniecībai, un venēciešu tirgotāji bija naski izejmateriālu piegādātāji par spīti tam, ka šos kuģus gatavojās izmantot cīņā pret eiropiešu krusta karotājiem.

Eiropieši krusta karos bija atkarīgi no Venēcijas flotes. Par cilvēku un materiālu pārvadāšanu karotāji bija gatavi maksāt tikpat kā jebkuru cenu, bet Venēcijas noteiktā maksa nebija maza. Pilsēta pieprasīja brīvās tirdzniecības tiesības visos iekarotajos apgabalos, savu baznīcu un tirgošanās vietu katrā kristiešu pilsētā, kontroli pār trešo daļu no visām iekarotajām pilsētām, kā arī visu Tripoles pilsētu. Pat ja visas šīs prasības tiktu izpildītas, Venēcijas flote solīja uzturēties Palestīnā tikai divus mēnešus. Prasības bija neiedomājami augstas. Taču Eiropas krusta karotājiem nebija iespējas atteikties.

Kristiešu un musulmaņu cīņas ar mainīgām sekmēm norisinājās turpmākos 200 gadus. Teritorijas iekaroja, atkaroja un ieņēma atkal. Venēcieši bija viena no retajiem, kuri šajos karos bija ieguvēji. Ikreiz, kad Eiropas krusta karotājiem bija nepieciešama Venēcijas flote, viņi bija spiesti pakļauties pilsētas prasībām, kas kļuva aizvien lielākas.

Venēcieši pieprasīja iekarotajās pilsētās paši savus kvartālus, baznīcas, beķerejas un pirtis. Viņiem nebija jāmaksā muitas nodevas, turklāt (iespējams, tam bija vislielākā nozīme) viņi saņēma atļauju izmantot savus svarus un mērvienības. Šādi Venēcija radīja sev stabilu darbības placdarmu Vidusjūras austrumu piekrastes zemēs un ieguva kontroli pār daudzām nozīmīgām tirdzniecības pilsētām. Turklāt Venēcijas tirgotājiem bija gandrīz pilnīgs monopols tirdzniecībā ar krusta karotāju izveidotajām valstīm un tādējādi arī ar Āziju.

Dodžs ievilina bruņiniekus sānceļos

1202. gadā Venēcijā bija ieradušies tūkstošiem krusta karotāju, lai dotos krusta karā uz Ēģipti un vēlāk uz Tuvajiem Austrumiem. Sv. Marka baznīcā, kurā bija sapulcējies liels pūlis, kancelē kāpa vecais un aklais dodžs Enriko Dandolo.

“Mani kungi! Jūs esat apvienojušies cēlākajam no visiem darbiem. Es esmu vecs un vārgs, bet zinu, ka neviens nespēs jūs vadīt tā, kā to varu es. Ja jūs vēlaties, lai aizsargāju jūs, nesot krustu, esmu gatavs dzīvot un mirt ar to.”

Krusta karotāji, noklausījušies viņa teikto, iesaucās: “Mēs lūdzam Dievu, lai tā notiktu!” Dandolo nokāpa no kanceles un raudot nometās ceļos altāra priekšā. Tikmēr dodža cepurei tika piešūts krusta karotāju krusts. Taču venēcieši nebūt neplānoja vadīt krusta karotājus ceļā uz Ēģipti. Viņiem bija citi nolūki. Venēcieši krustnešu iesaistīšanos Bizantijas iekšējās cīņās par varu un troni izmantoja savas ietekmes nostiprināšanai. Kamēr Dandolo teica savu runu, venēciešu delegācijai vislielākajā slepenībā Kairā notika sarunas ar sultānu. Brīdī, kad Dandolo apņēmās nest krustu, venēciešu delegācija parakstīja tirdzniecības līgumu ar musulmanisko Ēģipti.

1203. gada 24. jūnijā venēciešu flote izmeta enkurus netālu no Konstantinopoles. Ostā atradās 15–20 pussatrūdējuši kuģi – atliekas no tā, kas reiz bija pilsētas flote līdz 1187. gadam, kad Konstantinopoli no jūras puses apņēmās sargāt Venēcija. Tagad pilsēta ienaidnieka priekšā bija kā nogatavojies auglis, kuru atlika vien noplūkt.

Krusta karotāji devās straujā un nežēlīgā uzbrukumā Konstantinapolei, nogalinot tūkstošiem civiliedzīvotāju, izvarojot neskaitāmas sievietes. Krusta karotāji sagrāva un nodedzināja visu, kas gadījās tiem ceļā. Viņi iznīcināja unikālas mākslas vērtības vai arī nogādāja tās Venēcijā. Kad vardarbības orģija bija galā, Konstantinopole gulēja drupās un imperators bija gāzts. Un tas viss notika lielā mērā tāpēc, ka Venēcija gribēja iegūt Konstantinopoles bagātības un paplašināt savus tirdzniecības apgabalus. Turpmāko 50 gadu laikā agrāk tik vareno Bizantijas impēriju praktiski pārvaldīja Venēcija.

Cīņa ar spēcīgāko sāncensi

Venēcieši neskaitāmas reizes bija pierādījuši, ka spēj gūt labumu no Eiropas politiskās sašķeltības.

Taču 1223. gadā draudēja līdz šim nepazītas briesmas. No Āzijas stepēm Eiropas virzienā devās varenā mongoļu armija. Tā ietriecās Krievzemē un sakāva krievu armiju kaujā pie Kalkas, kurā krita ap 50 000 krievu. Mongoļi jau bija pie Eiropas robežām. Laikā, kad Eiropai draudēja pilnīga iznīcība, venēciešu delegācija mierīgi apsēdās pie sarunu galda ar mongoļiem un noslēdza ar viņiem līgumu. Venēciešiem bija jāapgādā mongoļi ar kartēm un visu nepieciešamo informāciju, lai tie varētu iebrukt Eiropā. Pretī Venēcija saņemtu tirdzniecības privilēģijas mongoļu impērijā. Turklāt mongoļi apņēmās iznīcināt visas Venēcijai nepiederošās tirdzniecības apmetnes, kas gadīsies tiem ceļā. Venēcijas lielākie ienaidnieki nebija normaņi, bizantieši, mongoļi vai turki. Tās lielākais drauds bija pārējās Itālijas pilsētas – it īpaši mūžsenā ienaidniece Dženova.

Izstaigājuši Austrumeiropu, mongoļi sava lielhana nāves dēļ devās atpakaļ uz Āziju, tā arī nesasnieguši Vidusjūras zemes.

1261. gadā, kad grieķi ar Dženovas atbalstu iekaroja Konstantinopoli, Venēcijas un Dženovas naidīgajās attiecībās sākās jauns periods. Bizantiešiem jau bija slikta pieredze attiecībās ar Venēciju, tāpēc tirdzniecības privilēģijas viņi piešķīra Dženovai. Tomēr venēciešu tirgotāji varēja paturēt savus tirdzniecības rajonus šajā pilsētā.

Tajā pašā laikā Venēcija uzsāka karu pret Dženovu. Dženova cieta vienu sakāvi pēc otras, un bizantieši sāka nožēlot savu izvēli. Dženova ne vien nenesa cerētos ienākumus, bet pati kļuva par ekonomisku apgrūtinājumu.

Venēcijas karš ar Dženovu turpinājās līdz pat 1380. gadam. Šajā gadā liela Dženovas flote iebrauca Venēcijas līcī, un pirmo reizi pilsētas vēsturē šķita, ka kāds spēs to iekarot. Tomēr Venēcijas flote atkal pieveica savu ienaidnieku. Kjodžas pilsētā uz dienvidiem no Venēcijas uzbrucēju armija tika ielenkta. Kad pēc pusgadu ilgā aplenkuma dženovieši beidzot padevās, no 24 000 karavīru Dženovas armijā bija palikuši vairs tikai 4000. Sāncensis bija iznīcināts, jūrā atkal valdīja Venēcija.

Kuģu būvētāji strādā dienu un nakti

Uz divām nelielām salām austrumos no dodža pils venēcieši bija uzbūvējuši tā dēvēto Arsenālu. Milzīgajā rūpnieciskajā rajonā visu diennakti smagi strādāja 16 000 kuģu būvētāju, virvju vijēju un buru izgatavotāju, kuri nopūlējās, lai uzturētu Venēcijas floti vislabākajā formā. Ja Dodžu pils bija Venēcijas tirdzniecības impērijas smadzenes, tad Arsenāls bija tās sirds. Šeit tirdzniecības kuģi šūpojās bortu pie borta ar kaujas galerām. Pārējās Eiropas dižciltīgie uzskatīja, ka karošana ir godpilna nodarbošanās, bet uz tirdzniecību noskatījās ar dziļu nicinājumu. Venēcijas aristokrātu acīs tirdzniecība un karš bija vienas monētas divas puses.

Vairākas reizes gadā no Venēcijas izbrauca lieli tirdzniecības konvoji, kas devās uz pilsētas daudzajām kolonijām – tirdzniecības apmetnēm. Tālajās zemēs Venēcijas tirgotāji jutās kā mājās. Šeit viņiem bija savi kvartāli, un neatkarīgi no tā, vai viņi atradās musulmaņu vai grieķu pareizticīgo zemē, viņi varēja apmeklēt dievkalpojumus paši savās Romas katoļu baznīcās. Venēcija miniatūrā atradās, piemēram, Anglijā, Aleksandrijā un Trapezundā (tagad Trabzonā) pie Melnās jūras.

Labi pelna, tirgojot vergus

Tirdzniecības apmetnēs pie Melnās jūras nonāca karavānas ar vienu no visienesīgākajām precēm – vergiem. Atšķirībā no lielākās daļas citu Itālijas valstu, Venēcijā vergu – kristiešu tirdzniecība nebija aizliegta, tāpēc vergu tirgotāji Kaukāzā sagūstīja kristiešus un aizveda tos uz venēciešu tirdzniecības apmetnēm.

Tad vergus ar kuģiem cauri Bosfora šaurumam aizveda uz Venēciju, kur viņus pārdeva tālāk – venēciešu mājsaimniecībām, musulmaņu zemēm Tuvajos Austrumos un Venēcijas cukura plantācijām Krētā un Kiprā.

Cukurs bija viena no nedaudzajām izejvielām, kuru Venēcija ražoja pati. Plantācijās gatavoja arī saldu vīnu, kuru īpaši bija iecienījuši angļi. Venēciešu kuģi vīnu aizveda uz Angliju, kur to iemainīja pret vilnu. Savukārt vilnu nogādāja uz Nīderlandi, kur to iemainīja pret gataviem audumiem, kurus savukārt ar lielu peļņu pārdeva visā Eiropā un musulmaņu zemēs.

Uz Venēcijas tirdzniecības apmetnēm plūda arī dažādas luksusa preces, tostarp zīds, garšvielas un kokvilna. To ceļš no izcelsmes valsts bieži bija garš un sarežģīts. Piemēram, garšvielas no Indijas vispirms ar karavānām nogādāja līdz Sarkanās jūras krastam, pēc tam tās veda pāri Sarkanajai jūrai uz Ēģipti un tad ar karavānām nogādāja caur Ziemeļāfrikas tuksnesim līdz Aleksandrijai. Šeit preces iekrāva venēciešu tirdzniecības kuģos un aizveda uz noliktavām Venēcijā.

Garā transportēšanas ceļa dēļ preces bija ļoti dārgas, taču venēciešiem tik un tā izdevās gūt lielu peļņu. Proti, tirgotāji dārgās preces noglabāja savās noliktavās un vēlāk tās pārdeva nelielos daudzumos par labu cenu.

Jaunie jūrasceļi apdraud monopolu

Prasmīga un veiksmīga tirdzniecība, laba oža politikā un iespaidīga flote padarīja Venēciju par vienu no bagātākajām un varenākajām pilsētām pasaulē. Taču tieši jūras ceļojumi pielika punktu pilsētas zelta laikmetam. 1492. gadā Kristofors Kolumbs, kurš ceļoja Spānijas karaļa uzdevumā, atklāja Ameriku, 1498. gadā portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama atklāja jūrasceļu uz Āziju, kas veda apkārt Āfrikai. Pēkšņi Venēcijas tirdzniecības monopols ar Austrumiem bija apdraudēts.

Pilsētas tirgotāji izmisīgi centās slavināt savas luksusa preces. Viņi, piemēram, apgalvoja, ka pipari, kuri Eiropā nokļūst ar portugāļu kuģiem, esot sliktas kvalitātes, jo braucienā apkārt Āfrikai garšvielas savilgstot un to garša sabojājoties.

Ingvers no paradīzes dārziem

Venēcijas tirgotāji arī sacerēja leģendas par eksotisko garšvielu izcelsmi. Piemēram, viņi stāstīja, ka Ēģiptē kāds zvejnieks vakarā iemetis Nīlā zvejas tīklus, bet, kad nākamajā rītā tos izvilcis ārā, tīkli bijuši pilni ar kanēli, ingveru un citām eksotiskām garšvielām. Tās esot nākušas no paradīzes dārza, kurš nogrimis Nīlā.

Taču arī šie izfantazētie stāsti nespēja aizkavēt to, ka Venēcijas sāka zaudēt pasaules tirdzniecības centra statusu. Lielo ģeogrāfisko atklājumu dēļ tirdzniecības ceļi un centri no Vidusjūras pārcēlās uz Alantijas okeāna piekrasti, un iepriekšējās tirdzniecības lielvaras nomainīja Spānijas un Portugāles, vēlāk arī Anglijas un Francijas koloniālās varas.

Mainījās arī Eiropas gaume attiecībā uz luksusa precēm. Pateicoties jaunajiem jūrasceļiem, garšvielas bija kļuvušas lētākas un pieejamākas. Tagad luksusa preču statusu ieguva preces no Amerikas.

Par spīti ekonomiskajai lejupslīdei un militārām neveiksmēm, Venēcija pavisam nepagrima. Labajos laikos pilsēta bija uzkrājusi lielas bagātības un tai klājās samērā labi.

Cilvēki no visas pasaules joprojām devās ceļojumos uz skaisto pilsētu pie Adrijas jūras. Tirgotājus nomainīja mākslinieki, dzejnieki un komponisti, kuri šeit ieradās iedvesmas meklējumos. Uz šejieni sāka plūst arī tūristi, un Venēcijas apmeklējums kļuva par obligātu sastāvdaļu kulturālās izglītošanās ceļojumos, kuros devās daudzi eiropieši.

Lejupslīde bija sākusies viduslaiku beigās, bet Venēcija dzīvoja tālāk. Šķita, ka dodža pilsētvalsts pastāvēs mūžīgi mūžos.

Napoleona karavīri ieņem Venēciju

Tomēr galu galā Venēcijas republika krita. 18. gadsimta beigās Vidusjūras reģionu satricināja lieli politiski un militāri notikumi. 1797. gadā Venēciju ielenca Napoleona Bonaparta jeb Francijas armija. Venēcija bija militāri novājināta, jo kādreiz tik lepnā flote nu sastāvēja tikai no dažām vecām galerām. Par spīti tam, pilsētas iedzīvotāji sapulcējās Sv. Marka laukumā pie dodža pils, gatavi ziedot dzīvību savas pilsētas labā.

Dodža pilī Lielā padome apsprieda Napoleona prasības, kuru izpilde nozīmētu pilsētas neatkarības galu. 512 locekļi nobalsoja par pakļaušanos Napoleona prasībām, un tikai 20 balsoja pret. Kad paziņoja rezultātu, lielākā daļa Lielās padomes locekļu jau bija aizgājusi.

Venēcijas pēdējais dodžs – Ludoviko Manins – vēl sēdēja pilī. Kopā ar viņu bija tikai kalps Bernado. Manins noņēma cepuri, kas gadsimtiem ilgi bija simbolizējusi dodža un Venēcijas varenību, pasniedza to Bernado un teica: “Ņem to. Man tā vairs nav nepieciešama.”

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu Ilustrētā Pasaules Vēsture

Komentāri (18)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu