Psihiatri, psihologi un citi dvēseļu pazinēji vēsta, ka cilvēki pirms un pēc svētkiem mokās ar depresiju. Pirms - tāpēc, ka maciņš patukšs, ka dāvanām nesanāks, jo mēdz teikt, ka pie tukša galda draugu nav. Pēc svētkiem tāpēc, ka atkal jāiegrimst ikdienas rutīnā, cīnoties ar tik ierastās dzīves turpinājumu, jo ne visiem piepildās apņēmība jaunajā gadā dzīvi mainīt.
Esmu domājusi, kāpēc to tik grūti izdarīt? Izrādās, mums, latviešiem, patīk kaifot ap rutīnu, gūstot apmierinājumu problēmas risināšanā tad, ja kādam to izklāstām. Daudzi no problēmām necenšas atbrīvoties tieši tādēļ, lai būtu par ko parunāt. Ir pat patīkami, ja arī citam ir tāda pati nelaime, jo tad rodas pleca vai līdzsvara sajūta, ka nav vairs jāmokās vienam. Rodas vienotības apziņa, ka visi dzīvojam vienā valstī. Piemēram, no rīta neatnes avīzi, sacēlušās cenas kādai sadzīvē ļoti nepieciešamai lietai, iestājies aukstums, bet dzīvoklī knapi silti radiatori, atkal ir iemesls, lai cilvēki nepaliktu vientulībā un sazinātos.
Pieņemsim, ka mums vairs nebūtu problēmu. Visas iestādes, uzņēmumi un pat valdība pedantiski izpildītu uzdevumus. Par ko mēs runātu? Ejam pa ielu, satiekam paziņu: "Sveiki, uz redzēšanos, man viss kārtībā, skrienu skatīties televizoru, Amerikā viesulis nonesis debesskrāpi." Būtu jāsāk meklēt problēmas citur, atsvešinoties no saviem tautiešiem. Ja tā padomā, tad problēmas ir kā elektriskais šoks, kas liek asinīm riņķot. Aizskrien trīs reizes dienā līdz pasta kastītei pie sētas un atpakaļ, pēc mēneša pasta darbiniekiem teiksi paldies, ka tie palīdzējuši tik vaļā no mazkustīga dzīves veida. Cenas ceļas? Kas par to! Iemācīs nevis taupīt, bet vairāk pelnīt. Kaut gan vēl neesam iemācījušies, ka ziemā Latvijā ir auksti un tā mūs, viltniece, vienmēr pārsteidz nesagatavotus. Braucam neapkurinātos vilcienos. Bet varbūt pat labi, jo labsajūtā nepabrauksim garām galvenajai pieturai, liek kustēties un domāt, nevis paļauties depresijai.