Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ušakova tupiks

Nils Ušakovs (SC) un Andris Ameriks (LPP/LC) FOTO: LETA

«Saskaņas centram» referendums par otro valsts valodu bija nevis spēka, bet gan tieši otrādi - izmisuma izpausme. Viņu potenciālo vēlētāju skaits nākotnē nevis pieaugs, bet gan aizvien ies mazumā.

Ir tiesa, ka pēdējās divās vēlēšanās ir piedzīvots SC atbalstošo balsotāju skaita pieaugums. Krievijas valsts televīzijas vietējās pārstāvniecības izmantošana par savu personisko sabiedrisko attiecību kantori, protams, nevar palikt bez rezultātiem. Taču Latvijas demogrāfiskie rādītāji ir nepārprotami nelabvēlīgi partijai, kuras galvenā misija ir «krievvalodīgu» pilsoņu pārstāvniecība.

Austrumslāvu - par 22% mazāk

Pagājušajā gadā notikušās tautskaites dati skaidri parāda, ka kopš 2000.gada krievu, ukraiņu un baltkrievu skaits Latvijā ir krities daudz straujāk nekā iedzīvotāju skaits kopumā. Protams, nav liekama viennozīmīga vienlīdzības zīme starp piederību šiem etnosiem un SC atbalstošo «krievvalodīgo» grupu, tomēr var diezgan droši pieņemt, ka izmaiņas šajās kategorijās notiek paralēli un tās ir visai dramatiskas. Krievu, ukraiņu un baltkrievu kopējais skaits Latvijā vienpadsmit gados ir samazinājies par gandrīz 200 000 cilvēku jeb 22%.

Gandrīz divas trešdaļas no šajā laikā piedzīvotā Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita samazinājuma noticis tieši uz šo triju etnisko grupu rēķina, un to īpatsvars Latvijā noslīdējis no 36,4% līdz 32,4%. Protams, arī latviešu skaits samazinājies, bet salīdzinoši daudz mazāk - par 6% -, un latviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā pieaudzis no 57,7% līdz 62,1%.

Latviešu skolas nostiprinās

Mainās arī krieviski runājošo mazākumtautību atvērtība latviešu valodai. Latviešu valodas aģentūras pagājušajā nedēļā publicētajā pētījumā konstatēts, ka pēdējos gados latviešu valodas prasme un lietotāju skaits ir pieaudzis un ka «palielinājusies mazākumtautību tolerance pret valsts valodu un gatavība to apgūt». Ja 1989.gadā ap 62% citu tautību pārstāvju dažādos līmeņos prata latviešu valodu un 2000.gadā ap 79%, tagad šis skaits jau pārsniedz 90%. Pateicoties izmaiņām izglītības sistēmā, labas latviešu valodas zināšanas uzrāda gandrīz divas trešdaļas jauniešu, kuru dzimtā valoda ir krievu.

Tas notiek daļēji kā sekas bilingvālās izglītības ieviešanai un daļēji tāpēc, ka būtiski pieaugusi latviešu skolu nozīme izglītības sistēmā. Kopš neatkarības atgūšanas skolēnu skaits vispārizglītojošās skolās ar krievu mācību valodu ir nepārtraukti krities. 1990./1991. mācību gadā tas bija ap 130 tūkstošiem, desmit gadus vēlāk - 94 tūkstoši, bet 2010./2011.gadā vēl divreiz mazāk - 47 tūkstoši. Tikmēr skolās ar latviešu mācību valodu tas ir saglabājies apmēram vienā līmenī - 1990./1991.gadā tas bija 148 tūkstoši, bet 2009./2010. mācību gadā - 147 tūkstoši. Tiesa, pagājušajā gadā demogrāfiskie procesi lika sevi manīt un skolēnu skaits latviešu skolās noslīdēja līdz 140 tūkstošiem, tomēr kopējo ainu tas nemaina - vēl aizvien nedaudz vairāk par 67% skolēnu iet skolās ar latviešu mācību valodu.

Vēl zīmīgākas ir izmaiņas pirmsskolas mācību iestādēs ar latviešu mācību valodu, kurās bērnu skaits kopš 1992. gada ir teju divkāršojies (!) no 35 tūkstošiem līdz 66 tūkstošiem 2010.gadā, bet pirmsskolās ar krievu mācību valodu bērnu skaits ir tajā pašā laika posmā samazinājies par gandrīz trešo daļu, no 31 līdz 22 tūkstošiem.

Ne tikai «krievvalodīgo» skaits samazinās, bet acīmredzot daudzi vecāki arī izvēlas sūtīt savus bērnus latviešu skolās. Ja šīs demogrāfiskās un izglītības tendences vēl nav izpaudušās politiskajā līmenī, tas ir tikai laika jautājums, kad tās sāks mainīt Latvijas politisko ainavu. Nav brīnums, ka SC politiķi sākuši tik skaļi protestēt pret «asimilācijas draudiem».

Divkāršā pēcvēlēšanu vilšanās

Pagaidām gan «Saskaņas centra» politiķi vēl uzvar sacīkstēs ar demogrāfiju. Pēdējās divās Saeimas vēlēšanās viņi spēja mobilizēt iespaidīgu skaitu vēlētāju un bija pārliecināti, ka beidzot sasniegs savu ilgi kāroto mērķi - vietu valdībā. Pirms 2010. gada vēlēšanām SC līderis Jānis Urbanovičs mīlēja teikt, ka «mēs būsim vara», taču vēlēšanu rezultātā sev par ļoti nepatīkamu pārsteigumu palika otrajā vietā aiz «Vienotības» un turpināja sēdēt opozīcijā. Cerības atkal uzbangoja ar jaunu spēku pēc 11. Saeimas vēlēšanām un Zatlera Reformu partijas pēkšņā paziņojuma, ka grib iesaistīt SC valdībā. Tomēr arī šoreiz nesanāca reāls vairākums valdībai kopā ar SC, un jau otro reizi gada laikā mērķis, kas likās tik tuvu, izrādījās mirāža.

Apziņa, ka garām varētu tikt palaists SC potenciālās ietekmes augstākais punkts, noteikti padarīja vilšanos un dusmas sevišķi rūgtas, jo laiks, demogrāfiskie un kultūras procesi neizbēgami strādā SC par sliktu.

Tad nu neatlika nekas cits, kā vien Nilam Ušakovam upurēt savu rūpīgi kopto «labā krieva» tēlu, pievienoties Urbanoviča apbrīnotajam «huligānam» Lindermanam un parakstīties par referendumu par otro valsts valodu, lai pēc tam varētu pīties orveliskos skaidrojumos, ka viņš ir parakstījies «par», lai gan «patiesībā» ir pret, un ka 18.februāra balsojums ir par visu ko, tikai ne par to, kas rakstīts pašā biļetenā.

Arī referendums zaudēts

Ja SC cerēja ar šo akciju «latviskās» partijas iebiedēt ar Urbanoviča pirms diviem gadiem piesaukto «Biškeku», tad arī šī pēdējā, huligāniskā cerība ir cietusi neveiksmi.

Referendums par valodu ir nepārprotami mobilizējis latviešus, un tajā izvirzītais priekšlikums ir noraidīts ar konstitucionālu vairākumu, jo 821 722 «pret» balsis nozīmīgi pārsniedz 50% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, kuru piekrišana būtu nepieciešama, lai mainītu Satversmes pantu par valsts valodu. Savukārt «par» nobalsoja nevis 25%, kā kļūdaini skaita vērotāju vairākums, bet tikai 18% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, tālu atpaliekot no nepieciešamā konstitucionālā vairākuma. Tas netika sasniegts pat Latgalē, kur «par» nobalsoja ap 33% no visiem balsstiesīgajiem.

Tātad «Saskaņas centrs» ir iedzinis sevi strupceļā. Atbalstīdams referendumu, tas pārvilka krustu jebkādām cerībām šīs Saeimas laikā iekļūt valdībā, un pats referendums ir nevis apliecinājis viņu ietekmi, bet tieši otrādi - parādījis, cik šis politiskais kurss ir bezcerīgs.

Sirds dziļumos to noteikti sapratīs arī viņu līdzšinējie vēlētāji, jo skaitļu valoda, kura nezūd tulkojumā, ir nepielūdzama. Tas radīs apjukumu «par» pozīcijas atbalstītājos, un šī apmulsuma sekas jau tagad redzamas SC centienos iestāstīt, ka rezultāts sen bija prognozējams (lai gan Lindermana solītie 300 000 netika sasniegti), ka tas viss patiesībā neko nenozīmēja un ka «patiesībā» referendums bija nevis par valodu, bet par kaut ko citu, lai gan tieši par ko - par cieņu, par politisko eliti, par Puškinu vai par uzrakstu uz cīsiņiem -, tā arī nekļūst skaidrs.

Vilšanās esošajā SC vadībā būs neizbēgama. Jādomā, ka tagad vadošo lomu centīsies pārņemt tie «krievvalodīgo» pārstāvji, kuri uzstās, ka vienīgais ceļš, lai panāktu savus tā arī līdz galam atklāti nenoformulētos mērķus, ir nodarboties ar vēl lielāku huligānismu, vai nu cenšoties rīkot jaunus referendumus, vai kā citādi.

Iespēja uzrunāt vēlētājus

Taču mazākumtautību sabiedrība ir visai daudzveidīga, un jācer, ka referendums liks daudziem saprast, ka SC piekoptā politika ir ceļš uz nekurieni. Cik daudzos bezcerīgos referendumos cilvēki būs gatavi piedalīties? Tāpēc šis ir brīdis, kas jāizmanto «latvisko» partiju pārstāvjiem, lai uzrunātu līdz šim par SC balsojušos un veidotu ar viņiem dialogu. Vissliktākais iespējamais rezultāts būtu, ja latviešu politiķi uzskatītu referendumu par punkta pielikšanu, un nepiedāvātu «par» balsotājiem alternatīvus veidus, kā iesaistīties valsts dzīvē. Pretējā gadījumā, latviešu ignorētiem, «mērenā» SC pieviltiem, viņiem paliktu tikai Lindemana huligānisms, un tas nevienam Latvijā nenāktu par labu.

Uz augšu
Back