Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10405527t1hbf35.jpg)
Lai gan lielākā daļa iedzīvotāju līdz šim nav daudz dzirdējuši par valdības un uzņēmēju apspriesto ieceri Latvijā ieviest tā saukto pudeļu depozīta sistēmu, vairāk nekā 80% tomēr būtu gatavi nodot veikalā vai īpašā automātā tukšās pudeles, par to saņemot atpakaļ noteiktu naudas summu, decembrī vēstīja aģentūra «LETA». Taču sabiedrības un citu projektā iesaistīto mērķgrupu attieksme joprojām ir atšķirīga.
Tas, ka par nodoto taru atpakaļ var saņemt naudu, nav nekas jauns. Zinām taču, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais. Lai atceramies kaut vai padomju laikus un tukšās taras pieņemšanas punktus, piena pudeļu apmaiņu veikalos. Protams, tā bija tikai stikla tara, citi apjomi un motivācija, bet princips tas pats – taras otrreizēja izmantošana. Pirkām limonādi par trīsdesmit piecām kapeikām, bet pudeli varēja nodot par divdesmit. Bez liekas nostalģijas – manuprāt, labs darījums. Mūsdienās to liek darīt galvenokārt vides aizsardzības aspekts, proti, radot iespēju iepakojuma atkritumus nodot un dabūt naudu atpakaļ, mazināsies vēlme vienkārši izmest atkritumos vai, kas vēl trakāk, mežā par sūri grūti pelnīto naudu pirktās skārda bundžas, plastmasas pakas vai alus pudeles.
Pēc Vides ministrijas aplēsēm, sistēma ieviešanas gatavībā varētu būt 2010. gadā, un tad, tāpat kā igauņi, arī mēs varēsim izlasīt uz produkta iepakojuma tā vērtību un atgūt daļu naudiņas, iemetot to speciālā automātā vai nododot veikalā. Kad biju Igaunijā, šo iespēju izmantoju. Man patika, jo, īsti nezinot, cik esmu pārmaksājusi, atgūtā nauda priecēja.
Latvijā depozītu sistēmu plānots ieviest visiem vienreiz lietojamajiem un atkārtoti lietojamajiem dzērienu iepakojumiem vienlaikus. Sistēmas ieviešana veicinās Latvijas vides politikas prioritāšu īstenošanu, vides piesārņojuma ar iepakojuma atkritumiem samazināšanu un iepakojuma atkritumu pārstrādi, nodrošinot Iepakojumu direktīvas noteikto reģenerācijas normu izpildi. Pamata aizdīgļi šai sistēmai ir pašlaik realizētā konteineru sistēma, kas balstīta uz atkritumu šķirošanu. Sākotnējie dzeltenie konteineri plastmasas jeb PET pudeļu vākšanai, izmantojot akcijas triku «izmet un kaut ko vinnē», raisīja interesi un daļu iedzīvotāju arī motivēja atstāt PET pudelēs savas koordinātes – tā bija iespēja vismaz cerēt, ka tieši viņš kļūs par solītās balvas ieguvēju. Iepazīšanās laiks beidzās, tāpat arī balvu fonds, un konteinerā nonāk vairs tikai retā PET pudele.
Vides aizsardzība, tīras vides saglabāšana – spēcīgi saukļi, kas dzirdīgās ausis un apzinīgos prātus sen jau sasnieguši, tādēļ tiem, kuri vēl joprojām atstāj izlietotos dzērienu iepakojumus mežā vai pludmalē, motivējošs faktors atkritumu šķirošanai un nodošanai varētu būt tieši atgūstamā naudas daļa. Aldis Vidužs (biedrība «Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija») domā, ka pašlaik, kad soda sankciju instruments atbilstošo institūciju kapacitātes trūkuma dēļ nav attaisnojies, depozītu sistēma būtu iespēja, kā mežus un grāvmalas atbrīvot no atkritumuem.
Pudeļu nodošanas bizness vakar un rīt
Ražotāju un importētāju stimulēšanai plānots izmantot dabas resursu nodokļa atlaižu mehānismu, tomēr pašlaik valdošā nostāja, no ražotāju puses, nav par labu plānotajam projektam. Loģiski, ka radīsies papildu izmaksas, sadārdzinot produkciju, būs nepieciešamas papildu investīcijas, kas tagad, Latvijai atrodoties ekonomiski melnajā zonā, ir papildu slodze jau tā krīzes uzkarsētajos apstākļos.
Igaunijā par pudeli, kuras tilpums ir lielāks par 0,5 l, atgūstamā summa ir viena krona jeb aptuveni četri santīmi. Latvijā jau tagad stikla pudelēs pildīta alus cenā tiek iekļauta piecu sešu santīmu depozīta summa. Vides ministrs R. Vējonis piesauc pozitīvo kaimiņvalsts pieredzi, norādot, ka Igaunijā, kur depozīta sistēma veiksmīgi darbojas jau trīs gadus, piemēram, pagājušajā gadā depozīta automātos nodoti līdz pat 86% no patērētajām plastmasas un 90% no patērētajām stikla pudelēm. Dānijā 2005. gadā depozīta sistēma nodrošināja pat 100% stikla pudeļu un 84% vienreizlietojamā iepakojuma atpakaļ nodošanu, savukārt Norvēģijā 2006. gadā no visa realizētā vienreizlietojamā iepakojuma, pateicoties depozīta sistēmai, atpakaļ tika savāktas 92% skārda bundžu un 82% PET pudeļu.
Par pamatu Latvijā savāktā plastmasas pudeļu iepakojuma salīdzināšanai šobrīd var kalpot vienīgi Cūkmena akciju un talku maisu statistika. A. Vidužs uzskata, ka veiksmīgas depozītu sistēmas pamatā ir modelēšanu, analizējot pieejamos datus un strikti izvērtējot citu valstu pieredzi. Pudeļu nodošanas iespējas apstākļos, kad likumdošana Latvijā nenosaka obligātu pudeļu atpakaļpieņemšanu par samaksāto depozītu summu, ir krietni ierobežotas. Pašlaik Latvijā apdriskātos taras punktu pieņemšanas būceņos iespējams nodot tikai stikla taru, kur pudeļu nodošanu praktizē sabiedrības slāņi, kuru vadmotīvs noteikti nav vides aizsardzība. Devos uz taras pieņemšanas punktu Sarkandaugavā – darba laiks no 14 līdz 16.30. Maksa par alus pudeli – divi santīmi. Divas nodotas pudeles, ieguvums – četri santīmi un papildu stress, pacietīgi stāvot rindā, kuras kontingenta izskats un vispārējais noskaņojums liek rokassomu pievilkt sev tuvāk... Vai turpināšu krāt stikla taru un to nodot? Laikam jau ne, labāk izvēlēšos dalīto atkritumu šķirošanas konteineru pagalmā, ik reizi domās atvadoties no santīmiem, ko varētu atgūt..
A. Vidužs uzskata, ka, lai sabiedrība depozītu sistēmu novērtētu pozitīvi un atzītu par labu esam, atgūstamajai summai ir jābūt tik nozīmīgai, lai cilvēks būtu ieinteresēts šā iepakojuma nodošanā. Kā piemēru A. Vidužs min personīgo pieredzi Nīderlandē 1994. gadā: nododot plastmasas pudeli automātā, varēja atgūt vienu guldeni, kas tolaik bija trīsdesmit santīmu mūsu naudā. Lai situāciju labāk izprastu, par atskaites punktu pieņemsim degvielas litru, kas tolaik Nīderlandē maksāja aptuveni sešdesmit santīmu. Vēl salīdzinājumam: padomju gados tukša alus pudele maksāja aptuveni tikpat, cik litrs degvielas.
Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere minēja, ka konkrētas depozīta likmes vēl nav zināmas, bet, pēc pašreizējām aplēsēm, tie varētu būt pieci seši santīmi par atkārtoti izmantojamo un četri santīmi par vienreizlietojamu iepakojumu. Tāpat R. Vesere atzīmēja, ka pašlaik situācija valstī mainās tik ātri, ka precīzas prognozes nav iespējamas.
Dzīvosim – redzēsim... Bet sistēma būs
SIA «PricewaterhouseCoopers» veiktā pētījuma «Iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanas aspektu analīze un priekšnosacījumu izstrāde stikla pudelēm, PET pudelēm un skārdenēm» ietvaros sabiedrība tika iepazīstināta ar tā rezultātiem, tika uzklausīti komentāri un viedokļi. Par atskaites punktu noteikts 2010. gads, bet R. Vesere nenoliedz, ka, ņemot vērā vispārējo situāciju valstī, varētu būt arī kādas nobīdes no minētā termiņa. Tāpat noteikti tiks dots pārejas periods, lai iesaistītās puses pielāgotos situācijai tirgū. R. Vesere uzsver, ka sistēmā paredzēta gan automatizētā iepakojuma savākšana, gan manuālā. Tādējādi neradīsies situācija, ka mazie lauku veikali nevarēs tirgot dzērienus, jo nespēs nodrošināt iepakojuma automātu uzturēšanu. Protams, no higiēnas viedokļa, tirgotājiem būs jāuzmana, lai produkcijas un atkritumu plūsmas tieši nekrustotos. Sistēmas ilgtspējība un stabilitāte atkarīga no dažādām niansēm, uzskata A. Vidužs. Piemēram, iepakojuma cena nedrīkst būt augstāka par tā ražošanas pašizmaksu, citādi var rasties nelegālie darboņi, kas ieplūdinās tirgū speciāli ražotu taru, lai nopelnītu. Tāpat jādomā par marķēšanas veidiem un procesu, lai neatkārtotos Igaunijas pārrobežu efekta pieredze, kad pierobežā dzīvojošie latvieši Latvijā importēto iepakojumu ved nodot Igaunijā. 2010. gads vai mazliet vēlāk, bet depozīta sistēma būs arī Latvijā. Lai izdodas!