Bīstamā narkoze - kino (6)

“Mans dēls palicis par noziedznieku no kinematogrāfiem. Nav neviena kino Rīgā, kurā viņš nebūtu bijis. [..] Visas tās avantūras, slepkavības, aplaupīšanas, mīlestības drāmas, ko pusaudži redz kinoizrādēs, atstāj uz tiem lielu iespaidu, kairina to fantāziju un spiež tos darīt redzētiem varoņiem pakaļ,” avīzē Jaunākās Ziņas sirdi kratīja kāds jurists 1922. gadā, lūdzot ierobežot jaunākās paaudzes aizraušanos ar kino. Kino ietekme bija nenoliedzama – tas skatītājiem piedāvāja jaunu dzīvesstilu un identitātes, dažādus modeļus, kam līdzināties. Daudzi Latvijas iedzīvotāji 20.–30. gados šim piedāvājumam atsaucās.

Jāparāda kājas!

“Kā burvīgā riņķī rīdziniekus tur Lielais mēmais – filma,” rakstīja prese 1935. gada beigās. Kino tika dēvēts par divdesmitā gadsimta elku, kuram tiek celti visspožākie tempļi. Tā ietekme bija liela, un vairāki laikabiedri pat norādīja, ka sen laiks stingrāk kontrolēt kino, jo tas esot ne mazāka narkoze kā alkohols un “ar savām briesmu drāmām un pikantērijām pārāk bēdīgs skolotājs tautai”. Vienā ziņā viņiem bija taisnība, jo kinofilmas tiešām piedāvāja jaunus sievietes un vīrieša attiecību modeļus, un daudzi skatītāji kinoteātrus izmantoja par telpu, kur tos sākt apgūt. 1925. gada februārī vienā no Jelgavas kinoteātriem ložā kāds pusaudzis kino skatījies kopā ar divām ielas skaistulēm, pret kurām izturējies “ļoti atklāti, pat piedauzīgi, vairāk skatīdamies savu partnerieņu skaistumus un skūpstīdamies nekā filmā”. Aiz šīs ziņas sekoja nākamā, ka kinoteātrī Imperial Bio tiek demonstrēta filma Meitenes, kuras neprec ar piebildi, ka tādu filmu Jelgava vēl nav redzējusi un ieeja jaunatnei aizliegta. Anna Rūmane-Ķeniņa apgalvoja, ka “kinematogrāfos noskatītās mīlestības dēkas iededzina jauno, nepiedzīvojušo meiču sirdīs alkas pēc neikdienišķiem piedzīvojumiem, un, ja nu gadās kāds, kas piedāvā ormani un liķieri spožā restorānā, tad nav brīnums, ka jaunajām meičām šķiet – nupat tām veras durvis uz lieliem mīlestības pārdzīvojumiem, nupat tās izies ārā no vecāku mājas – trūcības un pelēkās ikdienas, nupat tās ieies spožumā un bagātībā. Šādu romantisku sapņojumu un cerību rezultātus mēs zinām”. Daļu apmeklētāju kinoteātros piesaistīja ne tikai filmas, bet arī vietu ierādītājas, par kurām nereti strādāja bijušās naktslokālu dejotājas. “Puiša cilvēki nāk norunāt randiņus un savu latiņu atnes arī īpašniekam. Daudzas vietu ierādītājas ir bijušās dejotājas. Kāda Brīvības ielas kino kasiere ir kādreizējā Fokstrot-Dieles skaistule. Glītākās vietu ierādītājas ir kādam lielam centra kinematogrāfam. Viņu izvēlei īpašnieks piegriežot izcilu uzmanību. Katrai kandidātei jāuzkāpjot uz galda un jāparādot savas kājas. Otrā lielajā kino pārbaudījumi esot vēl stingrāki, un par tiem pilsētā daudz runā... Šīm skaistām meitenēm nav viegla dzīve. Gluži tāpat kā uz ekrāna,” rakstīja prese 1933. gadā.

Pašiem sava filma

Kinematogrāfa vide liberalizēja vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecības publiskajā telpā. Tumsā sēžot līdzās, cilvēki mēdza ne tikai skatīties kino. 30. gadu otrās puses ģimnāzists, tagadējais režisors Oļģerts Kroders atminas, ka esot murcījis blakussēdētājas roku. Savukārt students, tagad pazīstams Latvijas saimnieciskās vēstures pētnieks Arnolds Aizsilnieks konstatē, ka kino skaistākie izrādījušies tumšie brīži, kas diemžēl bijuši bezgala īsi. “Tiem sekoja gaišie pārtraukumi, kas šķita bezgala gari. Vienā tādā apgaismotā brīdī pienāca pie mums ķinīša apkalpotāja un jautāja, vai tad mēs uz mājām nedomājot iet?” Prese apgalvoja, ka pārīši kinoteātru ložās filmu parasti neredz, jo izdzīvo paši savējo. Publiskajā telpā varēja vērot sieviešu un vīriešu apkampšanos, skūpstīšanos. Tukuma iedzīvotāja Alīde Kalpiņa mīlestības dēļ pret aktieri Gustavu Frēlihu 1938. gadā pat nokļuva uz mēnesi cietumā, jo no Tukuma kino Radio reklāmas vitrīnas izzaga aktiera fotogrāfijas. Savu pārkāpumu viņa skaidroja ar atzīšanos, ka “esot tā iemīlējusi Gustavu Frēlichu, ka nebijis nekur miera”. Par tiesas prāvu ziņoja pat ārzemju laikraksti, un aktieris vēstulē avīzei Jaunā Tukuma Balss lūdza Alīdes adresi, lai atsūtītu viņai savu foto.

“Man mūžam stāvēs acu priekšā”

20.–30. gados filmas nereti bija iedalītas sešās sērijās un katra sērija sešās daļās – kā cēlienos. Anšlavs Eglītis grāmatā Lielais mēmais raksta: lai to visu noskatītos, kino vajadzēja apmeklēt sešas reizes. Vismaz skolēniem tas radīja smagas naudas problēmas, jo par vienas filmas noskatīšanos vajadzēja pirkt sešas kinobiļetes. Tāpēc bērni, kuru vecākiem nebija naudas šādai izklaidei, mēdza ubagot, lai saubagoto pēc tam iztērētu, skatoties kino. 1922. gadā pat tika apgalvots, ka bērnus uz ubagošanu stipri pavedinot kinematogrāfs. “Elizabetes ielā pie kino maksas, kur sevišķi svētdienās drūzmējoties pašskuķi un pašpuikas no Vērmaņa dārza, 11. maijā apcietināja Trusīti Pāvelu, 10 g. v. Bija novērots, ka šis 10 g. v. Pāvels dienā ubago, bet uz 5 v. [vakarā – red.] ir Maskas un citu kino cītīgākais apmeklētājs. [..] Piemēram, Stingrevičs Kaspars, 12 g. v., ir paklausīgs puika savai mātei – veļas mazgātājai. Viņš iet kādā no pazīstamām latvju pamatskolām. Lai samaksātu ieeju kinematogrāfā, šis zēns bija iemanījies mājā pārģērbties skrandās ubagošanai.” Turīgāku vecāku bērniem, protams, ubagot nenācās – viņiem kritiskās situācijās, kad kabatas nauda bija izsīkusi, mēdza izlīdzēt vecmāmiņas. Anšlavs Eglītis, rakstnieka Viktora Eglīša dēls, kurš 30. gadu otrajā pusē pats kļuva par rakstnieku, jaunieša gados kino apmeklēja kopā ar draugu, komponista Emīla Dārziņa dēlu [sauktu par Voli], vēlāko komponistu Volfgangu Dārziņu. Jaunais Dārziņš bijis īsts kinomāns. Viņi skatījušies šausmenes un kovboju filmas, bet Eglītim atmiņā dziļi iespiedusies šāda epizode. “Prātā iespiedies kādas sērijas noslēgums, kas mūs ar Voli dziļi noskumdināja. Varonis bija pašaizliedzīgi sities cauri visām sešām sērijām un trīsdesmit sešām daļām, glābdams un aizstāvēdams kādu it paglītu meiteni. Ko vien viņš visu nebija pārcietis! Slīcināts, kārts, iegrūsts aizās, pasviests zem ejoša vilciena, rauts pa zemi līdzi auļojošam zirgam, iespundēts degošā mājā, aprakts brūkošā tunelī. Kas varēja vairs izskaitīt, cik reižu viņš bija ar belzienu no mugurpuses nosists bez samaņas? Par spīti briesmīgajiem smadzeņu satricinājumiem, viņš arvien bija atkal cēlies un cīnījies līdz galīgajai uzvarai. Bet beigās, kad pēdējais nelietis kritis no viņa rokas vai droši nogādāts cietumā, skuķene iepazīstina viņu ar savu īsteno izredzēto, pavisam necilu zellīti, memmesdēliņu, kas turpat visu laiku mētājies tikai citiem pa kājām un varoni vairākkārt pat iegāzis nelaimē! Varonis, saprotams, kā daždien cēls bruņinieks nesavelk ne vaibsta, augstsirdīgi atkāpjas pie malas un pat novēl viņiem laimes. Bet kad priecīgais pārītis aiziet, nabaga vīrs sāpēs sabrūk un apķeras vārtu stabiņam. – Mēs nebijām pirmo reizi ķinītī un neuztraucāmies. Mēs cerējām. Mēs gaidījām. Bet – vārtiņi nevērās, meitene neskrēja atpakaļ apkampt varoni un asarām acīs atzīt savu alošanos. Aina pamazām satumsa. Parādījās uzraksts: Sestās sērijas beigas. BEIGAS! Ilgi mēs ar Voli nespējām attapties no tik brēcošas netaisnības. No tik necilvēcīgas sieviešu izdarīšanās. Mēs bijām sašutuši līdz sirds dziļumiem. Daudz kas man aizmirsies no filmās redzētā un dzirdētā, bet šis noslēguma skats: ar pistoļjostu apkārtais varonis, sagumis pie vārtu stabiņa, man mūžam stāvēs acu priekšā. Filma bija mēma, ja neskaita šāvienu troksni, par ko gādāja orķestris, bet – nekādi vārdi nesasniegtu lielāka efekta.” 14 līdz 17 gadus veci jaunieši 1940. gada pavasarī īsi pirms pusnakts baros mēdza pulcēties Elizabetes ielā, kur “rādīja gājējiem kino filmās noskatītos trikus". Vienā tādā reizē policijas kārtībnieki aizturēja un nogādāja iecirknī pat 27 aktierus. Elizabetes ielas posmu no Valdemāra ielas līdz Vērmaņparkam cilvēki dēvēja par Brodveju un pastaigājās tur ik vakaru. “Mums šāda cierēšana uz priekšu un atpakaļ likās stulba un bezjēdzīga, tāpēc šajās promenādēs nepiedalījāmies, bet pašus šļūcējus dēvējām par brodvejčaļiem un fidām. Vēl zemāka kategorija mūsu acīs bija pastāvīgie dažādu ballīšu apmeklētāji, tātad – ballīšu čaļi un ballīšu fidas,” ģimnāzista gaitas 30. gadu otrajā pusē atceras Oļģerts Kroders.

Kinematogrāfiskie cilvēki

Rīgas ielās 30. gadu otrajā pusē varējis pamanīt cilvēkus, kas centās līdzināties filmu aktrisēm un aktieriem. Vilis Lācis un Jānis Sudrabkalns viņus 1939. gadā dēvēja par kinematogrāfiskajiem cilvēkiem. Ielās bijis daudz uzkrītoši vienādu sieviešu. Jānis Sudrabkalns rakstīja par filmiski izretinātām meiteņu uzacīm un pagarinātām skropstām, fatāli dobjām vai eņģeliski zeltainām balss noskaņām, baironiskām sāpju pozām, standartizētiem apģērbiem, uzspēlētu izlaistību un skepsi, mākslotu vienaldzību, atdarinātu smalkumu. Pārāk pūderēto balto vai viegli brūngano seju, standartizēto, ziņkārību modinošo apģērbu dēļ pat šķitis, ka te pastaigājas no ilustrētajiem žurnāliem izgrieztas reklāmu bildes. Vilis Lācis uzsvēra, ka kinematogrāfiskie cilvēki sastopami galvenokārt pilsētās, kur pieejami kinematogrāfiskie paraugi, un vienlīdz izplatīti kā starp vīriešiem, tā sievietēm. “Noskatoties kāda slavena filmaktiera spēlē uz interesanta un valdzinoša fona, jaunais cilvēks, kam paša personīgā dzīve neliekas nedz interesanta, nedz valdzinoša, sajūt ilgas pēc filmā redzētiem stāvokļiem un norisēm. Skaistās ilūzijas, kas patiesībā domātas publikas izklaidēšanai un atpūtai, kļūst par viņa nomoda sapņiem, ko tik ļoti gribētos piepildīt, un staltie, skaistie varoņlomu tēlotāji kļūst par viņa paraugtēliem, kam viņš vēlētos būt līdzīgs. Sākas atdarināšana. Pamanījis savā augumā, izskatā vai citā fiziskā īpašībā kaut kādu līdzību dievinātai filmu slavenībai, jaunais cilvēks šo līdzību cenšas pavairot visādiem līdzekļiem. Viņš uzaudzē tādas pat ūsiņas kā Klārkam Geiblam vai Ronaldam Kolmanim, tāpat sasukā matus kā Čarlis Farels, liek savam drēbniekam plecus uzpolstēt tikpat augstus kā Duglasam Ferbenksam; viņš piesavinājas tādu pat gaitu, manieres un mīmiku kā viņa izraudzītie ekrāna elki un, lūk: pastaigājoties pa Rīgas ielām, mēs vienā pašā dienā dabūjam redzēt desmitiem Ferbenksu, Geiblu, Kolmaņu, Menžū, Bankroftu, Boijē un desmitiem Grētu Garbo, Marlēnu Dītrihu, Kraufordu, Leanderu un Brigitu Helmu.” Tad nu gadījies vērot arī ainu, kad jauns ārzemnieciska izskata latviešu puisis, iedomīgi uzpūties un nicības pilns pret visu pasauli, soļo pa ielu, nevērīgi nomet uz letes sīknaudu par nopirktiem papirosiem, demonstrē savas tievās ūsiņas un uztūkušo plīša mēteli un pie reizes ārējā kabatā nēsā angļu vai franču avīzi, ko nekad nelasa. Savukārt jaunās dāmas sava aizgūtā seksapīla neatvairāmībā šad tad iekļāvušas izlaidību, riskantu vaļību un pat cinismu, jo tas ir moderni, tāpat darījuši viņu korifeji uz ekrāna. Kinematogrāfiskos cilvēkus varēja redzēt arī laukos, lai gan tie bija izņēmumi. Tur viņus dēvēja par pilsētniekiem laukos, kurus nosodīja. Pilsētnieks laukos bija pastāvīgais lauku iedzīvotājs, kurš centās atdarināt pilsētnieku uzvedības manieri un pārspīlēto eleganci, jo domāja, ka viss pilsētā notiekošais pieder pie labā toņa. Laucinieki par paraugu izmantoja nevis kinofilmu varoņus, bet tā dēvētos puspilsētniekus – lauciniekus, kuri, padzīvojuši pilsētā, dzimtajās mājās atgriezās jau kā modes vergi. “Smieklīgi ir, kad lauku jauneklis, pabeidzis savu darbu druvā vai mežā, ietērpjas smokingā un sasmaržojies un sapomādētiem matiem dodas uz viesībām. Un gandrīz jau par netikumu uzskatāma lauku jauniešu cenšanās kļūt pārmoderniem, skaisto dabīgo uzaču vietā veidojot šauras strīpiņas un seju pārklājot ar visiem saskatāma pūdera kārtu. Pavisam bēdīgi jau ir, ja šīs pašas jaunavas nolako savus nagus sarkanus vai zaļus, kuri tādi paliek tikai vienu vakaru, jo otrā rītā, ikdienas darbā ejot, lakojums tiek pilnīgi sabojāts.”

“Kļuvis par cilvēku kalpinātāju!” 1935. gadā Rīgā bija 35 kinoteātri ar 14 100 vietām. Gadā izrādīja 276 lielas filmas, tās noskatījās seši miljoni skatītāju. Lielākoties demonstrētas filmas, kur ievīts mīlestības stāsts ar laimīgām beigām. “Šausmu filmas šogad izrādītas maz. Uzcēlies vienīgi Frankenšteins, kuram tagad radusies arī līgava,” rakstīja Jaunākās Ziņas. “Diemžēl pa lielākai daļai filmas Rīgā nav mākslinieciski audzinošas, bet gan laika kavēšanai, jūsmojot par elegantām dāmām un bagātiem kungiem ar auto, kurus nekad neredz strādājam.” Šī piebilde “kurus nekad neredz strādājam” bija pamatā kino vērtējumam Kārļa Ulmaņa režīma laikā, tātad pēc 1934. gada 15. maija. Dzejnieks Leonīds Breikšs 1935. gadā prātuļoja: “Kino un skatuve, tāpat arī lubu literatūra atgādina cilvēkiem, ka viņu dzīve ir pārāk pelēka un ka viņam trūkst lielo un varen romantisko piedzīvojumu, un daudzkārt liek pēc tiem ilgoties. Nav nekāds brīnums, ka kinoteātri arī saviem pielūdzējiem liek tvīkt pēc to cilvēku atdarināšanas, kādu uz ekrāna viņi ir paraduši ik vakarus skatīties varoņu lomās. [..] Greznība, dēku meklētāju gars, nemiers ar savu zemi un savas zemes ļaudīm, ilgas pēc lielās pasaules un pēc viņas spožuma – viss tas ir tā balva, ko kino apmeklētāju ģimene saņem no šiem mākslas tempļiem tajos gadījumos, kādu ir gandrīz lielais vairums.”

Kino gan raksturoja kā brīnišķu tehnikas jaunieguvumu, “par kuru senāk domāja, ka cilvēks to varēs kalpināt savā labā”, tomēr īpaši uzsvēra, ka “tagad pamazām tas kļuvis par cilvēku kalpinātāju, par nežēlīgu dievu, kas nepazīst saudzības un sirds cēluma”. Dzejnieks Pēteris Aigars 1938. gadā rezumēja, ka iznīcinošs krustakarš gan kino nebūtu piesakāms, tomēr, “iekams pošamies ziedot dažas stundas kādam no šiem iestādījumiem, padomāsim, vai šai pašā laikā mēs kaut ko nenozogam savai tautai, savai kultūrai un savai ģimenei”.

Iespaidīgie kinoskaitļi

1933. gadā Rīgā darbojās 32–34 kinematogrāfi. Prese togad jūsmoja, ka, salīdzinot ar iedzīvotāju daudzumu, šajā ziņā Rīgai pieder trešā vieta pasaulē. Pirmo vietu ieņem Ņujorka, otro vietu – Londona, savukārt Berlīne – tikai ceturto. 1930. gadā Rīgā darbojās 36 kinoteātri, 1936. gadā – 43, Vidzemē attiecīgais skaits bija 22 un 13, Kurzemē – 15 un 14, Zemgalē – 12 un 12, Latgalē – 13 un 11. Savukārt sēdvietu skaits Latvijas kinoteātros 1936. gadā sadalījās šādi: Rīgā – 18 417, Vidzemē – 3075, Kurzemē – 4035, Zemgalē – 3817, Latgalē – 2742. Ieejas biļešu cena svārstījās no 5 santīmiem līdz 2 latiem (vidēji valstī 60 santīmu par biļeti). Apmeklētāju skaita ziņā izcēlās Rīga – 78,4% no visiem kinoapmeklētājiem 1936. gadā, Kurzemē – 7,8%, Zemgalē – 7,5%, Latgalē – 3,7%, vismazāk Vidzemē – 2,6%. Samērā mazais skaits Vidzemē izskaidrojams tādējādi, ka tur bija vismazākais pilsētnieku skaits. Apmeklētāju skaita ziņā priekšplānā izvirzījās apriņķi, kuros atradās lielākās pilsētas – Jelgava, Liepāja un Daugavpils. Diemžēl statistika par apmeklētāju skaitu provinces kinematogrāfos līdz 1934. gadam netika apkopota. 1936. gadā Latvijā darbojās 25 ceļojošie kinematogrāfi. Lielākā daļa Latvijas kinoteātru neatradās tiem būvētās telpās; to iekārtojums bija pieticīgs. Rēzeknieši 20. gadu beigās gan tika pie lepna kinoteātra, jo pilsētas pašvaldība to ierīkoja savās no jauna uzbūvētajās telpās. Savukārt Dobelē vēl 30. gadu beigās kinoteātris atradās nepiemērotās telpās. 20. gadu pirmajā pusē Rīgā dažs bija izvietots koka graustā vai galīgi vecā šķūnī, dažs bija liels kā stadula un nemīlīgs, cits – drūmi kails un neizdaiļots, vēl kādā tik šausmīgi ziemā sala kājas, ka šķita – pazoles pieledo grīdai, tāpēc telpā skanēja nepārtraukta kāju dauzīšana. 1923. gadā skatītāji sūdzējās par netīrību Rīgas kinoteātros. Lai to maskētu, īpašnieki grīdas nokaisījuši zāģu skaidām, bet tajās ieviesušās blusas, kas traucējušas apmeklētājiem. Savukārt Jelgavas kinoteātrus “blusu nelaime” pārņēmusi 1925. gadā. Kinoteātru iekārtojums atbilda sociālajiem slāņiem, kas tos apmeklēja. Rīgā Latgales priekšpilsētas kinoteātros daudzi pat smēķēja un spļāva blakussēdētājiem uz zābakiem, dažkārt arī turpat zālē izkāvās, nemaz nerunājot par vieglu iedunkāšanu.