Jā, protams, norēķinu sistēmas uzraudzība pieprasa arī bankas izdevumus (īpaši karšu kopēšanas un zādzību dēļ).
Taču savādi, ka bankas par šo izdevumu un ieņēmumu attiecību jautājumu nemēdz skaļi un publiski runāt. Peļņa klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.
Viedkaršu un jaunu bankomātu ieviešana pērn būtiski samazināja mūsu banku peļņu.
Viedkaršu un čipu tehnika esot mazinājusi karšu magnētiskās joslas kopēšanas risku bankomātos, taksometros, ārzemēs.
Zviedriem bankas joprojām neiesaka ievietot karti bankomātā, pie kura atveres pievienota kāda papildu plastmasas detaļa (nelegāls magnētiskās joslas nolasītājs).
Tāpēc tik negribīgi izmantoju Latvijas «Swedbankas» bankomātus, kuriem ir tieši šāda zila papildierīce (kas pēc LV bankas domām esot uzlabojums!).
Taču atgriezīsimies pie skaidras naudas gaidāmās nāves.
Mēs tagad zinām, ka skaidra nauda sēj daudz ļaunuma.
Tāpēc mums būtu no tās jāatsakās un jādod priekšroka virtuālajai naudai.
Kamēr mūsu nauda ir bankā - tā (tehniski) ir bankas nauda.
Banka pieņem mūsu naudu un nekavējoties aizdod tālāk (ar labākiem procentiem) kādam citam.
Vecās un godīgā krājkasītes viņiem nav.
Tieši tāpēc visbriesmīgākais bubulis ir «bank run», kad visi vēlas izraut ārā savu naudu no bankas kontiem (kā pērn, vējainajā rudens vakarā, kad joprojām nenoskaidrotas personas nepamatoti pareģoja «Swedbankas» bojāeju).
Likviditātes var arī nebūt.
Šodien 70% tirdzniecības darījumu Zviedrijā notiek ar maksājumu vai kredītkaršu palīdzību. Šim procentam ir tendence pieaugt, jo to lobē gan banku uzraudzības organizācijas, gan valdība.
