Ulmaņlaika modernās sievietes kritēriji – smēķēt, valkāt cepurītes un sarkani nagi! (9)

“Tas vējš, kas vakar pēkšņi bija sacēlies, laikam dažu labu Rīgas dāmu bija aizpūtis tur, kur viņa savu mūžu nebija bijusi, proti, hipodromā,” rakstīja prese 1935. gada vasarā. Raugi, Rīgas hipodromā notika ne tikai rikšošanas sacensības, bet arī, tālaika terminoloģijā runājot, plaša modes apskate – izstāde, kurā piedalījās galvaspilsētas lielākās firmas. “Vairums dāmu ieradušās milzīgās salmu platmalēs un baltos cimdos. Kungi slējās pie barjeras, rokas sabāzuši elegantās kabatās. Zemē pie estrādes bija nokāpuši sarkani lakoti galdiņi, kur dāmas līdzās saldējuma šķīvīšiem balstīja elkoņus, bet kungi uzšķērda desiņas ar kāpostiem. Modes apskati atklāja tautumeitas, demonstrēdamas senlatvietes darba un svētku tērpus. Tikmēr skaļrunī maigs tenors dziedāja, ka katra mīla izgaistot. Kungi ļoti aplaudēja gaišzilai matrožu stila jūrmalas kleitai, kuru nēsātāja demonstrēja ar sevišķi vasarīgu smaidu. Bet dāmas izvilka piezīmju grāmatiņas no rokassomiņām un viena otra klusībā atzīmēja jauko modeli. Arī kosmētiku vakar demonstrēja, proti, manekenu sejiņas izdaiļotas Vetta preparātiem. Arī dāmas ložās, solos un pie sarkanajiem galdiņiem rosīgi lietoja spogulīšus, pūdera slotiņu un lūpu krāsuli. Mūsu dāmas to dara modes dēļ, nevis tādēļ, ka krāsota manta nebojājas un ir izturīga,” par 1935. gada vasaras modes skati hipodromā rakstīja žurnālists ar pseidonīmu Ralla.

Pat Ezīša kundze rāda modes! Kas notika tādās modes skatēs? Trīssimt dāmu kādā kafejnīcā 1935. gada 29. septembrī aplūkoja pēdējos modes kliedzienus, ko, staigājot starp galdiņiem, demonstrēja manekenes. “Dāmas skatījās un skatījās: tērpi, kažoki, cepures, somiņas, cimdi, zeķītes... Un tad nāca Reiz bija! Tādu tērpu droši vien nēsāja 1910. gadā, bet toreiz viņam trūka 1935. gada rudens burvības un vakardienas skaistās demonstrētājas. Viņa rādīja arī savs maziņās, dziļi izgrieztās kurpītes, bet – nabaga mazā manekene! – dāmas skatījās un klusu sačukstējās: kājiņa, uz kuras atradās dārgā kurpīte, bija tērpta salāpītā zeķē!” Skati organizēja Sieviešu palīdzības korpuss. Lētākā biļete maksāja vienu latu. Grūti spriest, vai demonstrētos modeļus varēja nosaukt par augsto modi, jo šajā jomā sevi centās parādīt dažādas sieviešu organizācijas, turklāt ne tikai pieminētais Latviešu Sieviešu palīdzības korpuss, bet arī, piemēram, bērnu labklājības biedrība Māte un bērns. Šajās organizācijās darbojās galvenokārt turīgas sievietes, tāpēc manekeņu rindās varēja vērot arī dažu labu sabiedrībā pazīstamu cilvēku dzīvesbiedres vai meitas. Tērpu parādē, ko bērnu labklājības biedrība Māte un bērns rīkoja 1933. gada rudenī elegantākajā Rīgas viesnīcā Hotel de Roma, modeļus demonstrēja arī deputāta Arveda Berga meita Ezīša kundze un Mākslas akadēmijas profesora, grafiķa Riharda Zariņa meita Maršalka kundze.

Aplausi skunksa apšuvēm Tērpu demonstrēšanu kādā Brīvības ielas kafejnīcas zālē rīkoja pat Skautu draugu komiteja. Galdiņiem pieblīvētajā telpā 1935. gada rudenī pulcējās vairāki simti sieviešu un tikai daži vīrieši. Skatītājas bieži aplaudēja skaistām cepurītēm, somiņām, tērpiem – priekšpusdienai, pēcpusdienai un vakaram, sportam, bridžam, kokteiļiem. Aizejot pelnu traukos palikuši vien lūpu zīmuļu nokrāsoti papirosu gali. Tērpi tika demonstrēti arī veikalu telpās. Akciju sabiedrības Gentleman rudens un ziemas mēteļu modeļus Kaļķu ielā trīs manekenes demonstrēja, staigādamas starp astoņām garām krēslu rindām. “Tās, kam jauni mēteļi jau bija mugurā, palīdzēja savām draudzenēm gan jūsmot, gan kritizēt. Lielajā dāmu pulkā bija redzamas ne tikai jaunkundzes un kundzes, bet arī vecmāmiņas un pavisam mazas jaunkundzītes, kas diezgan skaļi un atklāti izteica savu gaumi. Skaļrunis dziedāja: “Mīla nebij’ tā – tas bij’ tik joks,” kamēr starumetējs sekoja pa pēdām 50 modeļiem, kas stundas laikā viens pēc otra iekaroja visu dāmu simpātijas. Dedzīgus aplausus dāmas veltīja tikai vienam modelim. Laimīgais bija ļoti elegants, pat karalisks melna samta mētelis ar bagātīgām gaiša skunksa apšuvēm.” Visjaunākie Parīzes modeļi no Latvijas zīdiem un citiem audumiem, pidžamas, veļa, cepures un kurpes tika solīti avīzes Rīts 1936. gadā sarīkotajā kokteiļu pēcpusdienā ar modes skati Latvijas ražojumi – kvalitāte, kas notika Amatu biedrības telpās. Īpaši kungiem tika solīts firmas Otto Švarc bārs, kas piedāvās no vietējiem ražojumiem pagatavotus kokteiļus. Galdiņu rezervēt vajadzēja jau laikus. “Ap pieciem pēcpusdienā vienā no dzīvākajiem Rīgas satiksmes rajoniem – Aspazijas bulvārī un Kr. Barona ielā, pret galveno pastu vakar satiksme divkāršojās. Pa Kr. Barona, Marijas, Teātra, Vaļņu un 13. janvāra ielām, pa Aspazijas bulvāri – visur sāka traukt daudzās automašīnas, kurām visām bija viens mērķis L. Ķēniņu ielā. Ieeja amatu biedrības telpās bija pārvērtusies, – krāsains baldachins līdz pašai ietnes malai tai piedeva filmās redzēto lepno viesnīcu ieeju skatu. Automobiļos ieradās Rīta lūgtie viesi un galvenā kārtā – viešņas. Lai arī ielūgums aicināja uz modes apskati, ko rādītu Rīgas populārākie un ievērojamākie modes nami, tomēr pavasara mode daudzkrāsainā pilnībā un dažādībā atmirdzēja jau Rīta viešņu – dāmu tērpu parādē. Tā no lauru kokiem greznotām priekštelpām virzījās pa kāpnēm uz augšējo zāli, kur viesus jau gaidīja glezni dekorētās telpas un simti klātu galdiņu. Sarīkojumā ieradās Rīgas prominentās sabiedrības pārstāves un pārstāvji jo kuplā skaitā.”

Zīda veļa un nopūtas Pie galdiņiem fotogrāfi iemūžināja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Vilhelmu Munteru ar kundzi, satiksmes ministra Bernharda Einberga kundzi, sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa kundzi, Rīgas apgabaltiesas prokuroru A. Karčevski ar kundzi, Latvijas preses biedrības priekšnieka Jūlija Druvas kundzi, pat Otto Švarca īpašnieci Doru Jirgensoni, nerunājot nemaz par aktrisēm un operdziedātājām. Kad atskanēja fanfaras, nodzisa spuldzes uz raibajiem galdiņiem. Modernajos pelnu traukos iegūla neizsmēķētas cigaretes, un dāmas pievērsa skatienus skatuvei, vērtējot tērpus. “Un tad nāk šī vakara speciālnumurs – pēc visjaunākiem Parīzes, Londonas un Vīnes paraugiem darināta Grāveļa firmas veļa. Atmirdz rožaina gaisma. Un tur trijos ovālos smaida trīs dāmas ļoti skaistā, gaisīgā un plānā veļā. Trīs drosmīgākas manekenes pidžamās panāk uz priekšu starmetēja aplokā. Un šoreiz mūsu dāmām bija jābrīnās, ka arī veļa var būt ļoti solīda. Pārlieku grezna un kārdinoša bija pidžama no gaiši zaļa spoža zīda. Daudz jaunu ierosinājumu, daudz prieka un arī dažu labu nopūtu aiznesa modes parādes skatītājas līdzi mājās.”

Modernā meklējumi Modes skates rādīja paraugus, kam līdzināties, un Rīgā netrūka sieviešu, kuras centās tos iedzīvināt savā dzīvē. Toreiz viņas mēdza dēvēt arī par modes jaunumu medniecēm. Viņas, “kurām klaiņošana pa veikaliem ir tāds pats paradums kā pēcpusdienā sēdēt kafejnīcā”, veikalos 1936. gada vasarā parasti ieradās pēc pulksten divpadsmitiem dienā. Pēc pulksten trijiem veikalus apmeklējušas sievietes, kas pašas pelna, – lielākoties ierēdnes. Bet vismierīgākās un lēnākās dāmas ieradās vakara pusē. “Mode jau pieradusi, ka to dēvē par untumainu. Tāpēc nav brīnums, ka visas pasaules dāmas, kam darīšanas ar modi, arī dažkārt kļūst untumainas. Rīdzinieces šai ziņā nav izņēmums. Pie šāda slēdziena var nākt, kaut vai piecpadsmit minūtes pasēžot aiz kādas cepuru kārbas lielā modes veikalā. Vislabāk rīdzinieču modes psicholoģiju pazīst modes veikalu darbinieces, kuras par to stāsta gan ar smaidiem, gan nopūtām. Vispirms katra moderna dāma, ienākot veikalā, prasa visjaunāko. Tam katrā ziņā jābūt pēdējam Parīzes untumam, – īpaši, ja tā ir cepure. Kad dāma visu krājumu pienācīgi apskatījusi, tā parasti drusku samulst un pati nevar saprast, vai jaunums patīk vai nē. Pēc tam šāda dāma saka tā: “Jā, bet tas vēl nekur nav redzēts!” Viņai bailes būt pārāk modernai. Un tā dāma, kas vēlējusies kaut ko nebijušu, bet tomēr jau redzētu, kaut ko greznu, bet tomēr vienkāršu, kaut ko melnu, kas dažreiz tomēr būtu balts, aiziet, nekā nenopirkusi. Pēc ilgāka laika viņa ierodas otru reizi.” Un tad nopērk ko tādu, kas derētu visur – kafejnīcā un baznīcā, futbola sacīkstēs un tirgū. Žurnāls Daile modes mednieču ikdienas nogali 1931. gada vasarā atainoja mazliet ironiski: “Visa pēcpusdiena pagājusi iepērkoties. Dienas programmā jāietilpst vēl frizierei, sportam un drēbniecei. Jāinteresējas arī par literatūras sensācijām, jo vajaga taču kādu tematu, par ko runāt sabiedrībā. Un tad šīs drēbnieces! Vai jūs zināt, kā viņas izmoca dāmas? Un kā dāmas viņas? Tā ir savstarpēja mocīšana, īpaši sezonas sākumā. Ne katrreiz viņai ir viss sagatavots uzlaikošanai. Ne katrreiz viss pieguļ tā, kā vajadzētu. Un nervozēšana par to, vai apģērbu saņems laikā. Nav jābrīnās, ka modernā un elegantā sieviete ir nervoza.”

Dāmu paradīze divos stāvos Tomēr līdz 30. gadu beigām modes medniecēm Rīgā nācās krietni noskrieties, lai izķemmētu visus vērā ņemamos veikalus, jo tāda īsti moderna universālveikala, kurā lielāko daļu kārotā plašā izvēlē varētu atrast vienkopus, šeit vēl nebija. Vācu žurnālists Bernhards Lamejs, kurš Rīgā nodzīvoja teju visus starpkaru gadus, atzina: “Staigājot pa Rīgas vecpilsētu, pa Kaļķu vai Tirgoņu ielu, kur tirdzniecība noritēja visspraigāk, man likās visai dīvaini, ka Rīgai trūka tā, kas citās pilsētās jau sen bija pati par sevi saprotama lieta, – trūka īsta preču nama. Tikai pēc vairākiem gadiem pilsētas centra perifērijā izauga stalta jaunceltne, kur drīz parādījās uzraksts Armijas ekonomiskais veikals.” Armijas ekonomiskā veikala vadība 1935. gada oktobrī parakstīja līgumu par piecu namu pirkšanu vietā starp M. Vaļņu, Vaļņu, Audēju un Rīdzenes ielu, kur pacelsies Armijas ekonomiskā veikala jaunā ēka. Plānoja sākt celt 1936. gada pavasarī, lai rudenī četrstāvu nams būtu zem jumta. Kamēr tas vēl nebija noticis, 1937. gada 10. aprīlī tika atklāta Armijas ekonomiskā veikala nodaļa Brīvības un Kalpaka bulvāra stūrī. Prese to iesauca par “dāmu paradīzi divos stāvos”, kaut gan viss otrais stāvs bija atvēlēts kungu nodaļai. Dāmu rīcībā te atradās īpaši trīs nodalījumi ar spoguļiem tērpu uzlaikošanai. Armijas ekonomiskais veikals – “virpuļdurvju un slīdošo kāpņu nams” – pirmos pircējus jaunajās telpās sagaidīja 1938. gada 24. janvārī. “Ikdienas dzīves steigā vēl vienmēr nozīmi nav zaudējis vecais teiciens, ka laiks ir nauda, un šinī ziņā jaunais Armijas ekonomiskā veikala preču nams visiem dos ievērojamus ietaupījumus,” apgalvoja prese. Uzmanības centrā atklāšanas dienā atradās slīdošās kāpnes, kas sagādāja dažu komisku brīdi. “Tā pašā sākumā no slīdošo kāpņu puses atskanēja sauciens: “Ļautiņi, glābjiet, apturiet!..” Slīdošās kāpnes arī apstādināja. Veikala apmeklētāji domāja, ka noticis nelaimes gadījums, jo uz kāpnēm sakņupusi sēdēja kāda vecāka sieviete. Bailes tomēr izrādījās veltīgas. Nelaimīgā paskaidroja, ka gribējusi izmēģināt kāpnes, bet jūtot, ka bez kāpšanas virzās uz augšu, sākusi reibt galva. Lai nepakristu, viņa saukusi palīgus.”

Holivudas faktors Rīgā Armijas ekonomiskais veikals uzņēmās Holivudas Maksa Faktora skaistuma kopšanas līdzekļu pārstāvniecību, tāpēc Rīgā 1938. gada sākumā viesojās Max Factor pārstāvis Frāniss Likā. Žurnālistam viņš pastāstīja ne tikai par skaistuma kopšanas jautājumiem, bet arī par jaunumiem modes pasaulē Amerikā. “Dāmas sākušas atgriezties pie agrāko gadu simteņu paņēmieniem: sava skaistuma izcelšanai lietojot mākslīgas dzimuma zīmītes, ne tikai apaļas vien, bet arī garenās formās. Kungu jaunākā mode – gari mākslinieku mati un mazas ūsiņas. Gredzenus kungi tagad valkā uz vidējā pirksta.” Tika solīts, ka maijā Rīgā iekārtot studiju ieradīsies pats “skaistuma burvis Maksis Faktors, kuru ar izcilu laipnību pagodina pat vēsā Grēta Garbo un kam Džoana Krauforde nebeidz pateikties par sava skaistuma radīšanu”, tomēr solīts šoreiz makā nekrita, jo arī maijā Rīgu apmeklēja tikai viņa pārstāvis. Viņš 24. janvārī Armijas ekonomiskā veikala nodaļā Brīvības ielā aicinātajām dāmām demonstrēja līdzekļus, ar kuriem skaistumu uzburt stundas laikā. Rīdzinieču acu priekšā viņš “vienas stundas laikā glītu, parasta tipa meiteni pārvērta interesantā skaistulē, gluži vienkārši izceļot viņas dabiskās dotības, manīgi atrodot viņas personības spilgtāko izpausmi, viņas krāsu harmoniju”. Frāniss Likā solīja atgriezties februārī, tomēr tikai 1. maijā avīzes ziņoja, ka viņš ir ieradies un otrdien pulksten četros pēcpusdienā Armijas ekonomiskā veikala ceturtajā stāvā demonstrēs skaistumkopšanas paņēmienus. Dāmu ieinteresētība bija liela, divsimt jau bija pieteikušās, turklāt tika plānots, ka par viesa meistarību Rīgā varēs pārliecināties pavisam sešsimt sievietes – 300 viņa viesošanās pirmajā dienā un 300 – nākamajā. Tomēr Frāniss Rīgā ieradās vēlāk – 9. maijā. Jau nākamajā dienā Armijas ekonomiskajā veikalā ieradās tā vadības aicinātās nedaudzās dāmas un preses pārstāvji. “Demonstrējumu vieta bija attiecīgi pieskaņota Amerikas filmu pasaulei ar stikla vitrīnām un filmu zvaigžņu attēliem, jo visu laiku uzņēmums kalpojis tikai filmu aktieru vajadzībām. Nevar teikt, ka rīdziniecēm aizjūras dāmu skaistuma kopšana neinteresētu. Zili cigarešu dūmu mutuļi virs dāmu galvām liecināja par nervozitāti, demonstrējuma sākumu gaidot. Bet kad paaugstinājuma krēslā nosēdās manekene, izklīda arī dūmi un apklusa valodas.” Vēlreiz tās pašas procedūras viņš 11. maijā demonstrēja vairāk nekā 300 dāmām, kuras veikala Brīvības bulvāra nodaļā laikus bija iegādājušās ielūgumus.

Sarkani nagi un latviskums Tomēr būt modes dāmai nebija nemaz tik vienkārši. Līdz Pirmajam pasaules karam sievietes, kuras pretendēja tikt uzskatītas par pieklājīgām, dienas laikā nekrāsojās. Kārļa Ulmaņa režīma ideoloģijas latviskuma sludināšana ietvēra arī visa modernā – to asociēja ar ārzemniecisko – ierobežošanu. Sākumā no vienas otras sievietes mutes pat izskanēja diezgan skarbi saukļi. Kāda pat apgalvoja, ka “katra tā sieviete, kas savās mājās dzīvo pāri saviem līdzekļiem, kas dižojas ar pārliecīgām tualetēm, ārišķīgu greznību, lakotiem nagiem un greznām lūpām, šajos saimnieciski grūtajos laikos nav atbildīga savas valsts pilsone”, turklāt pēdējie pieci vārdi avīzē bija pat īpaši izcelti. Tomēr kaut ko aizliegt modē būtu ne tikai dīvaini, bet pat amizanti, tāpēc publicisti sabiedrisko domu jau 1936. gadā centās iespaidot netieši. Vispirms pašai modernajai sievietei vaicāja, ko viņa domā par sarkani krāsotiem nagiem. Zvērināta advokāta palīdze Karola Dāle atzina, ka sava miesa jākopj tiklab sievietei, kā vīrietim. “Protams, sarkani lakoti nagi un redzami krāsotas lūpas nav slavējamas lietas. Visu ar mēru un – būs labi!” Tika aptaujāti arī citi sabiedrībā populāri cilvēki. Komponists Jānis Kalniņš neiebilda: “Sākumā man gan likās, ka šie nagi asinsdesas mīcījuši, bet nu jau esmu pieradis. Un ja vispār nagi ir, tad tas caur to labi redzams.” Mūzikas kritiķis, komponists Volfgangs Dārziņš savukārt konstatēja, ka sarkani nagi esot neestētiski, arī aktrise Lilija Štengele tos uzskatīja par pārāk ārišķīgiem, turklāt vērtēja kā lētas un rupjas gaumes pazīmi, bet grafiķis Sigismunds Vidbergs bija pielaidīgāks. Viņš gan atzina, ka sarkani nagi viņam nepatīkot, toties pret rozā nagiem iebildumu neesot. Arī dzejniece Aīda Niedra domāja, ka sieviete drīkstētu izveidot skaistu nagu formu, nagus spodrināt rožainus un ka sarkanos nagos nekā daiļa neesot. Savukārt dzejnieks Alfons Francis apgalvoja, ka brunetēm vai brūni nopūderētām sievietēm sarkani nagi piestāv ļoti labi. Pie dažām tualetēm tie izskatoties grezni, taču citās situācijās – jēli, turklāt “ļoti atgādina sivēnu kājiņas ar nomauktiem nagiem”. Tomēr pašu modes dāmu uzskatus, visticamāk, izteica kosmētisko kursu vadītājas Ances Vitenbergas konstatējums. “Sarkani nagi pie mums skaitās moderni, un, ja mēs ejam tādā sabiedrībā, kur krāso sarkanus nagus, tad arī mēs varam to darīt. Ārzemēs pašlaik lielā cieņā perlamutra krāsā lakoti nagi. Tie vislabāk piederas modernajām baltajām tualetēm, kuras pagatavo no tafta un lamē. Turpretim pie melniem vakara tērpiem atļauts nagus krāsot sarkanus. Ārzemnieces, protams, tikai visekstravagantākās, dažkārt lako melnus nagus. Bet sarkano, ko sauc par liesmu, elegantas dāmas ārzemēs lieto ļoti reti. Jo visdaiļāki ir un paliek maigās perlamutra krāsas nagi. To varētu ievērot arī mūsu dāmas.”

Mācieties no latviešu modistēm! Viss mainījās, kad Eiropā sākās Otrais pasaules karš. Pēc tam 1940. gada martā ar pārmetošu zemtekstu tika konstatēts, ka daudzas rīdzinieces joprojām lielāko daļu dienas veltī jaunu modes untumu studēšanai un daudzie ārzemju modes žurnāli, kas ik nedēļu parādās kioskos un veikalos, tiek izpirkti, kaut gan kļuvuši daudz plānāki un maksā vismaz divus latus. Tāpēc tika jautāts, vai tas ir attaisnojami situācijā, kad pašā Rīgā strādā diezgan daudz modistu un mākslinieku, kas zīmē tērpu modeļus. “Pagājušajā gadā, kad ātrslidotājs Bērziņš atgriezās no Norvēģijas, rīdzinieces kādā modes salona logā Elizabetes ielā apbrīnoja interesantu un līnijās visai vienkāršu pēcpusdienas kleitiņu sporta stilā, ar slidzābaciņu izšuvumu uz kabatas un jostas, un šo modeli latviešu modiste Olga Danose bija sacerējusi un nokrustījusi Alfonam Bērziņam par godu. Drīz vien šis tērps parādījās vairākos zviedru žurnālos ar piezīmi, ka zviedru modistes varētu mācīties no latvietēm sacerēt aktuālus modeļus.” Bet kādai vajadzētu būt vietējai modei? “Pēc vairāku mākslinieku domām šiem modeļiem nevajadzētu izmantot tautas mākslas elementus, jo tērpu latviskošana viegli varētu izvērsties par latviskuma profanāciju. Lai latvisko glabā mūsu krāšņie tautas tērpi un rotātāji audumi, modernos tērpos tikai vietumis, varbūt varētu izmantot latvisko rakstu rotājumiem.” Amatniecības kamera pat apsvēra iespēju veicināt vietējās modes izveidošanu un šim nolūkam izdot īpašu modes žurnālu. Kas zina, kā būtu noticis, ja Latviju pēc dažiem mēnešiem neokupētu padomju karaspēks.

Pilnu rakstu varat lasīt žurnāla "Leģendas" februāra numurā.