Lietišķā etiķete, runājot pa tālruni

Citādi ir ar telefonsarunām, kurās risinām lietišķus jautājumus. Šeit der apgūt lietišķās etiķetes priekšrakstus. Par telefonsarunu etiķeti stāsta stila un lietišķās etiķetes konsultante Helēna Petrovska.

Vai varat runāt?

Kopš līdzās fiksētajiem sakariem mūsu ikdienā ienācis mobilais tālrunis, kuplinājušās arī etiķetes normas. Turklāt šie likumi mainās burtiski ik pēc dažiem gadiem. Deviņdesmito gadu sākumā bija nepieklājīgi uz galda turēt mobilo tālruni, jo šo tehnikas brīnumu īpašnieki toreiz Latvijā bija stipri ierobežotā skaitā, un šāda rīcība nozīmēja dižošanos. Šodien mobilais tālrunis ir gandrīz katram – tā vairs nav pazīme, kas liecinātu par personas turību vai sevišķu stāvokli sabiedrībā.

Nosaucot savu vārdu, uzvārdu un pārstāvēto organizāciju, apjautājieties, vai esat piezvanījuši pareizi un tiešām runājat ar personu, kuru vēlējāties sazvanīt. Zvana nolūku labāk paskaidrot vēlāk – pēc tam, kad sarunas biedrs atbildējis apstiprinoši. Ja sarunas saturu nav vēlams dzirdēt svešām ausīm, var apjautāties ne tikai par laiku, bet arī vietu, piemēram, pavaicājot: «Vai jums ir ērti runāt?»

Bez ķērcošām skaņām

Ja zvana jums, lietišķās sarunās nevajadzētu klausulē atsaukties ar «hallo», «klausos» vai «lūdzu». Paceļot klausuli, ieteicams nosaukt savu vārdu un, iespējams, arī uzvārdu. Tā aiztaupīsit sarunu biedram pūles noskaidrot, kam viņš īsti piezvanījis. Līdzīgi jārīkojas, arī zvanot uz fiksēto tālruni. Šeit gan jautājums par vaļu runāt nav obligāts.

Jāuzmanās ar zvanu melodijām. Ja kā zvana signālu vēlaties iestatīt kādu populāras dziesmas melodiju, iepriekš rūpīgi pārdomājiet. Ja nu gadās, ka šie ritmi atskan, svarīgam biznesa partnerim klātesot? Vai tas neradīs vieglprātīga cilvēka iespaidu? Jāizvairās no dažādām spalgām, ķērcošām vai biedējošām skaņām tālruņa skaļrunī. Kāda sieviete bija ierakstījusi tālrunī melodijas vietā ierunātu tekstu «Tev zvana, tev zvana». Kolēģi par to nemaz nav bijuši sajūsmā.

Jāpārzvana «vardarbīgi pārtrauktajiem»

Atskan zvans. Esat svarīgā sanāksmē un nevarat atbildēt. Apslāpējot pīkstošo aparātu, nospiežat mobilā tālruņa sarkano podziņu. Vadoties pēc etiķetes normām, šāda «vardarbīga» zvana pārtraukšana tulkojama kā signāls, ka pārzvanīsit. Pat tad, ja zvanītāja numurs nav pazīstams. Solījumu piezvanīt nozīmēs arī rīcība, ja šādā situācijā aši pacelsiet klausuli un iesauksieties, ka nav laika runāt. Zinot, ka kādu brīdi būsiet aizņemts un nevarēsiet atbildēt, ieteicams telefonu pārslēgt klusuma režīmā. Etiķetes normas nebūs pārkāptas, ja uz šādi pienākušajiem zvaniem pēcāk neatbildēsiet – izvēle ir jūsu ziņā. Nav pieklājīgi mobilo tālruni lietot, atrodoties svešā birojā.

Nekaunības kalngals – «pīkstināšana»

Lietišķā saziņā cieņu sarunu biedra acīs var zaudēt, mēģinot primitīvi ietaupīt. Proti, ar «piepīkstināšanu» provocējot sarunu biedru piezvanīt un runāt uz viņa rēķina. Tas ir nekaunības kalngals. Mazliet zemāka nepieklājības smaile: kad jums piezvanīts kādā konkrētā jautājumā, cenšaties sarunu biedra laiku un naudu savtīgi izmantot, sākdami runāt par kādu jums svarīgu lietu, kas nebūt nav bijusi sarunu biedra mērķis. Ja tiešām vēlaties šo tematu pārrunāt, pieklājība paģēr sarunu pārtraukt un piezvanīt pašam.

Vispārpieņemtais zvanīšanas laiks lietišķām sarunām – no plkst. 9 līdz 18. Protams, ir izņēmumi, kad jānodod kāda ārkārtīgi svarīga vēsts. Piemēram, esat sasirdzis un tikai desmitos vakarā saprotat, ka ar paaugstinātu temperatūru nekādi nevarēsiet ierasties uz tikšanos, kas norunāta rītdien agri no rīta. Ja tā, varat etiķetes normas pārkāpt, zvanot kaut vai ap pusnakti. Jo traucēts vakara miers nebūs lielāks par necieņu, kādu izrādīsiet, ja liksiet cilvēkam veltīgi doties uz satikšanās vietu.

Atvadās zvanītājs vai priekšnieks

Etiķete noteic, ka saruna jāpārtrauc tam, kurš zvanījis, vai arī pēc statusa augstākajai amatpersonai. Tiesa, tā notiek reti. Biežāk saruna beidzas dabiski, kad nepieciešamais izrunāts un sarunu biedri savstarpēji atvadījušies. Tad nav nozīmes, kurš pirmais noliek klausuli. Pirms sarunas beigām vēlams dažos teikumos apkopot runāto.

Ja saruna pārtrūkst tehnisku traucējumu dēļ, no jauna jāpārzvana pārtrūkušās sarunas iniciatoram. Nebūtu slikti vēlreiz nosaukt savu vārdu un uzvārdu pat tad, ja runātāji jau atpazīst viens otra balsi.

Lai panāktu pozitīvu sarunu biedra attieksmi, var likt lietā dažus «knifus». Piemēram, balss skan labvēlīgāk, ja runājot smaidāt. Ja pa tālruni nepieciešams kādu pārliecināt, sarunas laikā var piecelties kājās – šādi izdosies sarunu novadīt pašapzinīgāk un drošāk.

Jāpiebilst, ka pa tālruni darbā jārunā tādā pašā balsī, kā ar kolēģiem, nevis čukstot vai kliedzot. Tāpat klausule ir jāpaceļ pēc otrā signāla, lai zvanītājs varētu sagatavoties sarunai. Nevajadzētu sarunu biedru saukt pamazinājuma formā.