Ārsti: Auders nav bez vainas, bet cietumā nav jāliek (86)

"Lai gan var strīdēties, vai samaksa ārstam ir proporcionāla viņa ieguldītajam darbam un tā nozīmībai, jautājums par atlīdzību ārstam ir valsts politikas jautājums, un tas ir jārisina tiesiskiem līdzekļiem, nevis patvarīgi vai – kā konkrētajā gadījumā – noziedzīgiem līdzekļiem, maldinot pacientus. Ja pieļausim, ka ārsti krāpj savus pacientus, lai nopelnītu, tad radīsim situāciju, kas ļaus katram nepietiekamā atalgojuma problēmas risināt noziedzīgiem līdzekļiem," tiesas sēdē, pieprasot Ā. Auderu sodīt ar pieciem gadiem cietumā bez mantas konfiskācijas, uzsvēra prokurors Māris Leja.

Tomēr Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka, paužot savu privāto viedokli, teic, ka, samērojot Ā. Audera nodarījumu sabiedrisko bīstamību, reāla cietumsoda piespriešana ir pārāk bargs līdzeklis.

"Runa nav par to, ka nevajag sodīt vispār, bet par soda mēru," skaidro V. Boka. Biedrības valde pēc diskusijām secinājusi, ka mediķu uzskati šajā lietā diametrāli atšķiras.

Juriste Signe Dauškane-Platace, kas vienlaikus ir arī medicīnas eksperte, pauž uzskatu, ka "ārsts gluži nav jāliek cietumā" pat par pārkāpumiem, kas kaitējuši pacienta veselībai. Viņasprāt, adekvātāks sods šādos gadījumos ir uz laiku vai uz mūžu anulēt ārsta sertifikātu vai likt veikt piespiedu darbus. Arī vairākums Neatkarīgās aptaujāto ārstu pauž uzskatu, ka bargākais sods ārstam ir piespiedu aiziešana no medicīnas. To, ka viņš pats sevi sodījis par neētisku rīcību, no medicīnas aizejot strādāt veselības ministra amatā, tiesā apgalvoja arī apsūdzētais Ā. Auders. Par cietumsodu kā pārāk bargu vēršanos pret Ā. Auderu izsakās arī Ādažu privātslimnīcas virsārsts Jānis Zaržeckis, savu viedokli argumentējot ar to, ka viens cilvēks tādējādi nestu atbildību par pārkāpumu, ko praktizē nospiedošs vairākums ārstu. "Prakse rāda, ka vairāk nekā 80% ārstu slimniekiem prasa naudu un vienojas par konkrētu summu. Tā ir mutiska vienošanās, bet Auders, labu gribēdams, mēģināja šo samaksu legalizēt. Ja gribam būt konsekventi, 80% ārstu jāliek aiz restēm," spriež J. Zaržeckis.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka Ā. Audera prāvā liecinājušo pacientu stāstītais parādīja – viņi uzskatījuši, ka ķirurgam maksājuši par operāciju, nevis tā saukto pacienta pateicību. Vairākums tiesā norādīja, ka, lai pateiktos, būtu maksājuši Ā. Auderam arī tad, ja zinātu, ka operāciju patiesībā apmaksāja valsts, tomēr šādā gadījumā summas būtu mazākas nekā vidēji 565 lati, kurus no pacientiem iekasēja apsūdzētais. No krimināllietas materiāliem izriet: Ā. Auders pacientiem iegalvoja, ka viņiem jāmaksā par operāciju, kuru patiesībā apmaksāja valsts, tāpēc faktiski pacientu maksāto var traktēt kā honorāru. Tas, ka Ā. Auders šos maksājumus uzdeva par operācijas apmaksu, viņam ļāva no pacientiem iekasēt konkrētas summas, jo citādā gadījumā cilvēki pateicības naudā būtu maksājuši mazāk.

Ņemot vērā, ka Ā. Audera prāva ir pirmā skaļā prāva, kas skar pacientu nelegālos maksājumus, tiesas spriedums būs smagāks nekā citā lietā, kur kāda persona apsūdzēta krāpšanā, pieļauj Neatkarīgās aptaujātie. V. Boka uzskata, ka šī prāva, iespējams, tiek iztiesāta kā precedents, kā biedinājums citiem ārstiem, un domā, ka šādu mērķi varētu sasniegt ar citiem "profilaktiskiem līdzekļiem". To daļēji pieļauj arī S. Dauškane-Platace, tomēr uzsver, ka ne prokurora prasīto soda mēru, ne tiesas iespējamo spriedumu nevar uzskatīt par "pārāk bargu", ja tas nepārsniedz likumā pieļauto sodu par šāda veida nodarījumiem.