Skip to footer
Iesūti ziņu!

Piešuj visu. Nu, gandrīz visu. 24 stundas diennaktī (1)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

2003. gada 15. janvārī Bauskas rajona Pilsrundālē autobuss, kas veda bērnus no skolas, noslīdēja no ceļa un iegāzās grāvī. Vairāki pasažieri guva vieglus ievainojumus vai tika cauri ar izbīli, bet 10 gadus vecā Karīna guva ļoti smagu traumu – viņai tika norauta labā roka. Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra ārstu komanda to veiksmīgi piešuva.

Karīnas stāsts

Pēc operācijas meitene trīs četras dienas gulēja reanimācijā. Kopumā slimnīcā viņa pavadīja trīs nedēļas. Pēc tam pārsiešanas tika veiktas jau Bauskā. Tad Vaivaru rehabilitācijas centrs un regulāras masāžas un vingrošana Bauskā.

Tagad Karīnai ir 14 gadu, viņa mācās Pilsrundāles vidusskolas 7. klasē. Traumas dēļ vienu gadu skolā nācies izlaist. Karīna stāsta: – Kad pēc traumas atgriezos skolā, visi par mani rūpējās, palīdzēja mēteli aizpogāt, taču ar laiku varēju pati visu izdarīt, un tad jau tās citu rūpes sāka nepatikt. Karīna šobrīd ar traumēto roku var veikt lielu daļu nepieciešamo darbību, piemēram, mazgāt traukus, izķemmēt matus, grīdu mazgāt gan esot grūti. Tikai vienu Karīna nekad mūžā nevarēs izdarīt – pilnībā izstiept labo roku. Atveseļošanās posmā meitene veiksmīgi iemācījusies rakstīt ar kreiso roku.

Tagad Karīnai rokā ievietots espanders, kurš izstiepj ādu, lai ar to pēc tam varētu segt rokas kosmētiskos defektus. Ik nedēļu viņa brauc uz Rīgu pie dr. Pētera Lauča, lai espanderu uzpildītu. Pēc aptuveni trīs mēnešiem paredzēta pēdējā kosmētiskos defektus likvidējošā operācija.

***

Visu vasaru Latvijas radio sadarbībā ar Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centru atgādināja klausītājiem būt uzmanīgiem, strādājot ar dažādiem asiem darbarīkiem vai ierīcēm, un stāstīja, kā glābt traumētās ķermeņa daļas, lai tās pēc negadījuma varētu veiksmīgi piešūt atpakaļ. Kāpēc? Vai cilvēki kļuvuši neuzmanīgāki? Arī Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas laiks, bet šogad jo īpaši, allaž nācis ar dažādām ļoti smagām traumām. Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur piešuj traumatiski zaudētas ķermeņa daļas.

Jau vairākus gadus jūnijā, kad visā pasaulē atzīmē Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, centra speciālisti 14 dienas bērnus konsultējuši bez maksas. Pērn pirmo reizi nolemts uzrunāt plašāku auditoriju plašākā mērogā. Pēdējā laikā šādu traumu statistika nav īpaši mainījusies – 2005. gadā centrā izdarītas 1045 akūtās operācijas, 2006. gada deviņos mēnešos – 905. Taču gateru mūsu valstī ir daudz, bet tehnika, ar kādu tie aprīkoti, varēja būt labāka, turklāt vēl joprojām cilvēki lieto alkoholu darba laikā.

Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs 2005. gadā veica pētījumu, kurā noskaidroja, ka sestajai daļai pacientu, kas traumu guvuši darbā, alkohola līmenis asinīs bija no 0,16 līdz 3,34%!

Starp citu, centra speciālisti ne tikai vārda tiešā nozīmē dara laimīgus savus pacientus, bet arī taupa valsts naudu. Aprēķini rāda: ja valstī nebūtu pieejama, piemēram, plaukstas replantācijas operācija, tad 40 gadus vecs darbaspējīgs Latvijas pilsonis, kļūdams par invalīdu, līdz vecuma pensijai valstij izmaksātu 43 000 latu. Savukārt, ja šis pilsonis saņem adekvātu mikroķirurģisku palīdzību – replantāciju, šīs izmaksas valstij ir jau tikai ap 11 000 latu.

Tautā ir iegājies šos ārstus dēvēt par mikroķirurgiem, tomēr patiesībā tādas specialitātes vispār nav! Kāpēc mēs daudzus ķirurgus tomēr saucam tieši tā? Uz ko viņi ir profesionāli spējīgi? Vai Latvijas mikroķirurgi prasmīgi pasaules līmenī? Par to šajā stāstā.

Kur radies "mikroķirurgs"?

Tātad tādas specialitātes "mikroķirurgs" nav. Vienkārši ir ārsti, kuri strādā ar mikroķirurģijas metodi – viņi izmanto speciālus mikroinstrumentus, piemēram, no 1,5 līdz 4 mm garu adatiņu un 14 – 40 mm tūkstošdaļas "biezu" diegu, pincetes ar gala diametru 0,15 – 0,25 mm. Operē viņi 6 – 20 reizes lielā optiskā palielinājumā. Lielākoties tie ir plastikas ķirurgi – šobrīd valstī viņu ir apmēram 22. – Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra klīnika ir specializējusies visu veidu plastiskajā ķirurģijā – plaukstas, rekonstruktīvajā un estētiskajā ķirurģijā – un strādā 24 stundu režīmā. Centrā nodarbināti desmit ķirurgi, no kuriem astoņi ir sertificēti plastikas ķirurgi. Tomēr arī abi pārējie kolēģi – ortopēds un bērnu ķirurgs – ir apguvuši mikroķirurģijas metodi. Viņi visi operē visu un dara to optiskā palielinājumā, – stāsta Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra vadītājs, plastikas ķirurgs Haralds Adovičs. Daļa plastikas ķirurgu strādā tikai kosmētiskajā ķirurģijā (plastiskā un kosmētiskā ķirurģija nav sinonīmi!). Taču mikroķirurģijas metodi izmanto arī okulisti, ginekologi, urologi, neiroķirurgi, mugurkaula ķirurgi un citi ārsti. Ar rokas ķirurģiju nodarbojas arī pirms vairākiem gadiem Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā atvērtā mikroķirurģijas nodaļa.

Un tomēr – kā radies šis nosaukums "mikroķirurgs"? 1984. gadā Maskavā tika nolemts, ka visās republikās jānodibina mikroķirurģijas centri un tiem jāatrodas daudzprofilu slimnīcā, kas Latvijā nozīmēja – Gaiļezerā. Tās galvenais uzdevums "nodrošināt Padomju Savienības darbaļaudīm traumatiski amputētu ķermeņa daļu piešūšanu atpakaļ".

Haralds Adovičs ir vienīgais ārsts, kurš 1985. gadā slimnīcā "Gaiļezers" atklātajā mikroķirurģijas nodaļā strādā kopš tās izveidošanas. Viņš uzsver, ka mikroķirurģija kā specialitāte bija padomju izgudrojums, nekur citur pasaulē tādas profesijas – mikroķirurgs – nebija.

2001. gadā nodaļa pārtapa par SIA "Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs", strādājot partnerattiecībās ar Gaiļezera slimnīcu un izpildot valsts pasūtījumu.

Jābūt precīzam un veiksmīgam

Plastikas ķirurgs Aivars Tihonovs operē sešus gadus. Piemēram, septembrī veicis 50 operācijas, tajā skaitā tādas, kas ilga sešas stundas. Kas ir sarežģītākais? Piešūt norautu ķermeņa daļu un pārstādīt no vienas vietas uz otru audu gabalu. Tad ir jāšuj ļoti smalkie asinsvadiņi, kuru aptuvenais diametrs ir milimetrs. Ir jābūt precīzam un veiksmīgam – ja asinsvadi pēc sašūšanas nedarbosies, piešūtā vai pārstādītā daļa atmirs. Nav tā, ka jāsašuj visi asinsvadi – vajadzīga viena artērija un divas vēnas, kas nodrošina asiņu pieplūdi un atplūdi.

Ļoti svarīga un sarežģīta ir vēl trešā lieta – nervu ķirurģija, lai atjaunotos jutība. Cik sarežģīta ir ķermeņa daļas piešūšana? Piemēram, piešūt roku augšdelmā ir sarežģīti, tieši fiziski sarežģīti, jo ir ļoti ātri jāpaspēj sašūt lielie asinsvadi, muskuļi. Tehniski tur nav nekā nepaveicama, jo asinsvadi ir lieli. Parasti rokas piedzīst labi, ja vien muskuļi nav paspējuši aiziet bojā vai pacients nav pārāk noasiņojis. Visgrūtākais ir piešūt pirksta galiņus, kuros asinsvada diametrs dažkārt ir 0,4 milimetri, un uz tāda asinsvada ir jāuzliek vismaz četras piecas šuvītes. Dažkārt pirksta galā var atrast tikai vienu asinsvadu, bet vajag vismaz divus, lai asinis var pieplūst un atplūst. Ja to otro neizdodas atrast, tad cilvēkam no pirksta gala noņem ādas virsējo kārtu un ļauj, lai asinis četras piecas dienas vienkārši tek laukā. Pēc tam? Sešās septiņās dienās izaug jauni asinsvadi.

Ilgākās operācijas ir tās, kur jāoperē daudz struktūru. Piemēram, plauksta. Ja norauta plauksta, tad jāsaliek pieci kauli, 21 cīpsla, desmit nervi, vismaz seši septiņi asinsvadi, mazie muskulīši un vēl āda jāšuj. Katras struktūras sašūšana pati par sevi ir diezgan īsa – vienu cīpsliņu var sašūt desmit minūtēs, bet, ja jāsašuj 21... Tas pats ir ar asinsvadiem. Turklāt gan cīpslas, gan asinsvadi vēl ir jāatrod, jo muskuļi saraujas un cīpsla "ieskrien" miesā. Tad ir jāatrod pareizā.

Arī četru pirkstu replantācija negadās bieži. Vasarā kāds 17 gadus vecs puisis bija nocirtis četrus pirkstus skaidu brikešu taisāmajā mašīnā. Lai piešūtu vienu pirkstu, vajadzīgas apmēram četras stundas. Četrus piešuj divpadsmit stundās. Bieži ir tā – šādas operācijas ir ļoti ilgas un tāpēc pirksti tik labi nedzīst. Šajos gadījumos ļoti svarīga ir katra minūte. Roka jāpiešuj sešās stundās, pirksti – divpadsmit stundās. Tāpēc ķirurgs sāk ar svarīgākajiem pirkstiem. Tas, protams, nepasargā no tā, ka kāds no pirkstiem nepiedzīst. – Šajā gadījumā biju laimīgs, ka paspēju piešūt arī mazo pirkstiņu. Tomēr tas atteicās dzīvot – izveidojās trombs artērijā, – stāsta Aivars Tihonovs. – Operējām, izņēmām trombu. Dažas dienas pirkstiņš darbojās ļoti labi, jau nopriecājāmies, bet pirksts atkal negribēja dzīvot. Pāroperējām, kādu mirkli darbojās, bet atkal atteicās. Diemžēl puisis pirkstu zaudēja. Par laimi, tas bija mazais pirkstiņš. Viņam palika trīs garie pirksti – satvēriens būs krietni labāks.

Atmiņā paliek sarežģītākās operācijas. Parasti šiem pacientiem medicīniskais stāvoklis ir smags, psiholoģiskais tāpat. – Distancēties nav iespējams. Pusaudzis, kādus 14 gadus vecs, tik nopietni bija saspridzinājis savu roku, ka īkšķis karājās mazā strēmelītē. Diviem pirkstiem norauti gali, trijiem noplēstas visas cīpslas, plaukstā ļoti liels caurums. Puisis varēja zaudēt plaukstu. Ja nav ko piešūt, no citas vietas ir jāņem labi apasiņoti audi – no apakšdelma norotējām audu lēveri ar nerviem, cīpslām, muskuļiem, daļu kaula. Uztaisīju trīs vai četras operācijas, kuras ilga apmēram 20 stundas. Kad redzi, ka viss piedzīst un, kaut gan kosmētiski neizskatās labi (jo rekonstruktīvo ķirurģiju galvenokārt izmanto funkcijas atjaunošanai), bet puisis var tev paspiest roku, tad prieks ir ļoti liels, – atzīst ķirurgs.

Pasaulē normāli skaitās, ja piedzīšana notiek apmēram 90% gadījumu. Šujot klāt pirkstu galiņus, veiksmes procents ir nedaudz mazāks. Bet lēveru mikroķirurģijā rezultāts ir gandrīz 100%. Pēdējo trīs gadu laikā Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrā no piešūtajiem 200 lēveriem neveiksmīgi bijuši tikai kādi trīs četri gadījumi.

Pasaules līmenī

Haralds Adovičs stāsta, ka centra ķirurgi tehniskā ziņā dara to pašu, ko kolēģi citur pasaulē. Visu laiku kāds no ārstiem apgūst pieredzi ārzemēs. Viņi ir Starptautiskās plastisko ķirurgu asociācijas biedri un var izvēlēties doties uz jebkuru viņus interesējošu kongresu, kursiem, pastāvīgi lasa zinātniskos žurnālus. – Kad ieraugi, ka kaut kas kļūst arvien citādāks, nekā mēs darām, tad kādam ir jābrauc un jāskatās, – stāsta Haralds Adovičs. – Piemēram, pleca nervu pinuma ārstēšana Latvijā nebija attīstīta. Tad Mārtiņš Kapickis gadu stažējās Singapūras Nacionālās universitātes slimnīcas Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā. Nākamais aizbrauca Aivars Tihonovs. Ārsts uz vietas saņem algu, bet centrs apmaksā komandējumu.

– Šobrīd Kapickis uz gadu aizbraucis strādāt uz Luisvillu Amerikā Kleinerta Rokas un mikroķirurģijas institūta klīnikā, kas ir viena no prestižākajām rokas ķirurģijas klīnikām pasaulē. Mēs esam ļoti lepni, ka dakteris Kapickis tur gadu strādās. Visiem ārstiem būtu jābrauc kaut kur mācīties, – spriež dr. Aivars Tihonovs. – Kāpēc? Ja tu audz vienas klīnikas ietvaros, zini tikai to, ko mācējuši tavi skolotāji, protams, tu lasi zinātniskos žurnālus, bet tomēr savām acīm neredzi to, kas pasaulē notiek citādāk. Iestājas rutīna. Pat ja gribi kaut ko jaunu pasākt, nekad neesi redzējis, kā to dara. Kāpēc ārstiem ir rezidentūra, ja teorētiski viņi visu jau zina? Tāpēc, ka tas jāredz ar savām acīm, jāizdara ar savām rokām un kādam ir tevi jākontrolē, lai tu saprastu, vai dari pareizi. Citādi, ja dari pēc grāmatas, tas nekad nav pilnīgi tā, kā bijis domāts.

Ko ķirurgs Tihonovs atvedis no Singapūras? Šo to mainīja operācijas tehnikā. Redzēja vairākus jaunus, ļoti noderīgus instrumentus. Agrāk, lai iegūtu garo nervu pārstādīšanai no kājas uz roku, bija jātaisa ļoti garš grieziens no ceļgala līdz papēdim, bet šobrīd to var izdarīt ar speciālu instrumentu, mazliet iegriežot divās vietās un nervu izvelkot! Vēl? Ir tāda slimība, ka cilvēkam sabiezē cīpsla un pirksts sāk ķerties. Agrāk to ārstēja, tikai operējot, tagad 90% pacientu palīdz viena injekcija. Kā tā? – Daudzi par šo metodi bija izlasījuši, taču secinājuši, ka tā nedarbojas. Turpretim, ja redzi vairākus desmitus tādu operāciju un pats piedalies, tad saproti, ka darbojas! Tātad tas, kurš apgalvoja, ka nedarbojas, vienkārši nezināja pareizo tehniku. Tāpēc ir jābrauc uz citām klīnikām. Par knifiņiem vispār nerunāsim. Apgūstot desmit tādus, operācijas laiku vari samazināt no piecām stundām uz četrām! Pacientam īsāks narkozes laiks, mazāks asins zudums, personāls nav tik noguris, – skaidro Aivars Tihonovs.

Agrāk traumā norautu pleca nervu pinumu uzskatīja par nelīdzamu diagnozi un cilvēkam roka palika karājamies kā tāda pātaga.

Bet izrādās, ja šādus pacientus operē pirmo trīs līdz sešu mēnešu laikā, pārstādot mazāk svarīgus nervus uz traumēto vietu, tad, kaut gan pilnīga jutība neatgriežas, cilvēks tomēr var pakustināt plecu, saliekt elkoni, kaut ko var paņemt rokā! Tas ir milzīgs atvieglojums.

Šo metodi no Singapūras atveda ārsts Kapickis un pēc tam apguva arī Aivars Tihonovs. Un, protams, tagad to viņi liek lietā arī Rīgā.

"Nu tad ej un meklē"

Katrs no centra ķirurgiem kaut kad aizbrauc gūt pieredzi ārzemju klīnikās. Un katrs kaut ko atved. Tomēr zinātnisko darbu visi neveic. Plastikas ķirurģe Laura Logina šajā ziņā Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrā ir vienīgā. Starp citu, viņa ir arī pirmā un pagaidām vienīgā sertificētā ķirurģe sieviete, kura strādā centrā. Pirmo roku viņa piešuva, kad pašai bija 27 gadi. Bet pirksti ir piešūti arī pirms – jau 2000. gadā, kad Lauru pieņēma darbā. Kā kolēģi vīrieši viņu uztvēra? – Viņi nebija pieraduši pie domas, ka sieviete varētu darīt šo darbu un viņu varētu arī nopietni vērtēt. Jo nostāja, ka sievietes šajā kolektīvā nestrādās, bija iepriekšējam nodaļas vadītājam. Jaunos visur pieņem lēnām. Taču kolēģi redzēja, ka darbs man patīk un esmu gatava te pavadīt daudzas stundas. Nekādu šausmīgo ugunskristību nebija, – smaida ķirurģe Logina.

Ārste studē doktorantūrā un izcīnīja stipendiju pusgadu ilgām studijām Amerikā Meijo klīnikā. Ko viņa pētī? – Operācija nav tīri tehnisks darbs – ir jāsaprot, kas un kāpēc notiek un kas mainās. Man vienmēr ir bijis svarīgi zināt "kāpēc?". Meklējot neveiksmes cēloni, pēc atbildes lūko literatūrā un saproti, ka uz visiem jautājumiem atbilžu nav. Mani vecāki ir nodarbojušies ar zinātni – māte bija ķīmiķe, tēvs ir ārsts, profesors Valentīns Logins. Viņš kā biomehāniķis vairāk pētī mugurkaula, kāju problēmas. Protams, diskutēju ar viņu par neskaidrajām lietām. Tomēr no tēva saņēmu nevis atbildes, bet ļoti daudz jautājumu – nu tad ej un meklē, ja tevi tas interesē, – stāsta Laura Logina. Un ķirurģe Logina meklē. Šobrīd – atbildi uz jautājumu, kas tieši notiek kaulos pēc tam, kad pirksts ir piešūts. Tā ir viņas doktora darba tēma (doktorantūrā ķirurģe studē otro gadu). Kāpēc to ir svarīgi noskaidrot? – Kad pēc replantēšanas pirksts aiziet bojā, pārsvarā tiek uzskatīts, ka lielākā nozīme šajā procesā ir asinsvadiem un mīkstajiem audiem, bet neviens nav pētījis, kāda ir kaula nozīme. Turklāt kauls var arī nesadzīt, un, ja tā notiek, pacients pirkstu neizmanto, – skaidro ķirurģe.

Meijo klīnikas mikrovaskulārajā laboratorijā zinātnieki nodarbojas ar šāda veida pētījumiem. Viņi atzina, ka Lauras Loginas tēma ir vēl neizpētīta lieta. Studijas ārzemēs viņai ļāva saprast, kā veikt pētījumu, lai to starptautiski atzītu par kvalitatīvi paveiktu. Laura uz trušiem modelē replantāciju – replantē kāju un pēc tam pētī, kas notiek ar kaulu pēc piešūšanas. Daļu šā eksperimenta viņa veica Meijo klīnikā Amerikā, otra daļa jāveic Latvijā.

Ko tas nozīmē – ikdienā operēt un no darba brīvajā laikā veikt zinātnisko darbu? Tieši to arī nozīmē – laika atrašana zinātnei ir viņas pašas ziņā. – Tomēr, – uzsver Laura, – kolēģi man palīdz ar datiem par saviem pacientiem, kas pētījumam ir ļoti svarīgi.

***

- 2005. gadā izdarītas 1045 akūtās operācijas, 668 plānveida operācijas.

2006. gadā līdz oktobrim – 905 akūtās operācijas, 1005 plānveida operācijas. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šogad valsts finansējums ir krietni audzis. Iepriekšējos gados septembrī bija jāpārtrauc plānveida operācijas, bet šogad operācijas rit pilnā sparā.

Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur rekonstruktīvajās operācijās izmanto lēverus (audu gabalus no operējamā pacienta ķermeņa). Rekonstruktīvā ķirurģija likvidē ķermeņa veseluma bojājumu, atjaunojot funkciju šādos gadījumos:

- kombinētas traumas. Piemēram, apakšstilba lūzums – traumatologs izārstē kaulu. Taču, ja tam ir smaga trauma (sašķaidīts) un virs kaula nav mīksto audu, tas aizies bojā. Tad plastikas ķirurgi virs kaula pārstāda audu kompleksu, tādējādi izglābjot kāju, jo citādi tā ir jāamputē.

- Sejā, galvā, žokļos, radikāli izgriežot audzēju, izveidojas defekts, kuru likvidē plastikas ķirurgi, pārstādot lēverus.

- Hroniski kaula iekaisumi.

- Pārstāda muskuli no vienas vietas uz otru.

- Rekonstruē bojātu pleca nervu pinumu.

- Šogad pirmo reizi valsts finansē sievietēm krūts rekonstruktīvās operācijas.

***

Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs gadā veic vidēji 100 amputēto ķermeņa daļu replantācijas operācijas. Operācijas veiksmīgs rezultāts lielā mērā atkarīgs no pirmās palīdzības, kas pacientam tiek sniegta pēc nelaimes gadījuma.

Pirmā palīdzība, ja ir zaudēta ķermeņa daļa

Izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību (112)

Apturēt asiņošanu. Brūcei jāuzliek spiedošs pārsējs. Žņaugu lietot tikai tad, ja asiņošana neapstājas, un neatstāt ilgāk par 1,5 stundām. Ja pēc žņauga uzlikšanas asiņošana pastiprinās, tas uzreiz jānoņem. Brūci drīkst skalot tikai ar tīru ūdeni.

Imobilizēt bojāto ķermeņa daļu.

Nodrošināt pretsāpju terapiju. Nelietot alkoholu! Aizliegts smēķēt!

Amputētās ķermeņa daļas saglabāšana

Ietīt norauto daļu tīrā audumā; ielikt to hermētiskā konteinerā vai polietilēna maisiņā.

To visu ievietot citā konteinerā vai maisiņā, kas pildīts ar ūdeni, kurā peld ledus gabaliņi.

Nelikt amputēto segmentu tieši uz ledus vai sniegā!

Nelikt amputēto daļu tieši ūdenī vai kādā citā šķidrumā!

Komentāri (1)
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu