Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šogad stājas spēkā Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie noteikumi, kas nosaka minimālo un maksimālo skolēnu skaitu valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs. "Kurzemes Vārds" noskaidroja, ka daudzās Liepājas pilsētas skolās klasēs ir pat vairāk nekā 30 skolēnu, kamēr rajona izglītības iestādes dažviet spiestas veidot apvienotās klases.
Tikpat dažādas kā situācijas ir arī skolēnu, vecāku un pedagogu domas par to, kādā klasē tad labāk mācīties – lielā, kur dažam klasesbiedram ikdienā paej garām, nepievēršot uzmanību, vai mazā, kur cits citam ir līdz mielēm pazīstami.
Liepājā jārēķinās ar lielām klasēm
Lai gan Izglītības un zinātnes ministrija noteikusi, ka pamatskolas klasēs pilsētas skolās jābūt no 18 līdz 30 skolēniem, Liepājas skolu klasēs šobrīd mācās pat vairāk nekā trīsdesmit bērnu. Dalīt skolēnus divās klasēs daudzviet neļaujot vietas trūkums skolā. Turklāt, iespējams, jau pēc pāris gadiem šī problēma izzudīs pati no sevis, jo demogrāfiskā krituma dēļ jau piektajās klasēs ir vidēji mazāk par trīsdesmit bērniem klasēs.
"Jā, liels skolēnu skaits vienā klasē uzliek skolotājiem lielu atbildību," sacīja Liepājas 1.vidusskolas direktora vietniece Signe Berga, kas ir arī pilsētas Klases audzinātāju metodiskās apvienības vadītāja. Viņa uzsvēra, ka, strādājot skaitliski lielās klasēs, būtiska ir skolotāja profesionalitāte, viņa spēja aptvert visu kolektīvu kopumā un tajā pašā reizē prast redzēt skolēnu individualitātes. Jo jaunākās pedagoģiskās nostādnes prasa, veidojot klases kolektīvu, redzēt skolēnu, izjust viņa tipu, palīdzēt atrast katram vietu kolektīvā, atbalstīt. Lielo klašu priekšrocība ir tāda, ka tajās bērni iemācās strādāt grupās, apgūst māku pastāvēt par sevi, bet ir cita problēma. Klasē, kurā ir liels skaits skolēnu, pedagogs, mācot savu priekšmetu, vairāk orientējas uz tiem bērniem, kuru līmenis atbilst vidējam, līdz ar to atstājot novārtā kā talantus, tā tos, kuriem nepieciešama palīdzība.
Ir vēl viena metode, kā strādāt ar skaitliski lielu klasi – dalīt to grupās. Parasti to praktizē valodu stundās, arī latviešu valodas mācīšanā. S.Berga, kura māca bērniem latviešu valodu un literatūru, savā praksē pārliecinājusies, ka, tādā veidā strādājot, proti, ar piecpadsmit, nevis trīsdesmit skolēniem, var daudz labāk viņiem iemācīt vielu. "Tas bija bezmaz ideāli, jo varēja pievērst uzmanību katram bērnam. Tas paaugstina iegūto zināšanu līmeni," saka S.Berga.
Klases, komplekti un apvienošana
Bet, kamēr pilsētās ir problēmas ar lielajām klasēm, laukos bērnu trūkums liek veidot apvienotās klases. Jo, piemēram, Dunalkā šobrīd skolā vispār nav otrās klases, bet Grobiņas pamatskolā un Vecpilī rudenī mācības neuzsāka pirmklasnieki. "Nākamgad varbūt atkal būs, bet šogad nebija," saka Liepājas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs Zigmunds Cinkus. Viņš nedomā, ka vajadzētu celt paniku, tomēr uzsver, ka rajonā ir vairākas skolas, kurās par apvienoto klašu problēmu noteikti vajadzēs domāt vēl vismaz dažus nākamos gadus.
Šobrīd apvienotās klases 1.–4. klašu posmā ir 6 Liepājas rajona skolās: Embūtes, Rāvas, Kalvenes, Sikšņu un Virgas pamatskolās, kā arī Grobiņas sākumskolā. Rāvā un Embūtē ir pa vienai apvienotajai klasei arī 5.–9. klašu posmā. "Ja ir trīs līdz pieci bērni katrā klasē, komplekts nesanāk," saka Z.Cinkus. Par komplektu sauc klasi, kurā ir valstī noteiktais minimālais bērnu skaits, un tieši pēc klašu komplektu skaita arī tiek dalīts finansējums. "Tas ir svarīgi tāpēc, ka pašvaldībām pašām nākas piemaksāt skolotājam, ja komplekta nav," uzsver pārvaldes vadītājs. Tomēr viņš pieļauj, ka dažās no minētajām pašvaldībām, kur pašlaik ir apvienotās klases, vecāki to pat nezina, jo viņiem bērns mācās vispirms pirmajā, tad otrajā klasē un tā tālāk. Tātad faktiski no pašvaldības un skolas ir atkarīgs, vai apvienotās klases ir apvienotas arī dzīvē. Piemēram, Grobiņas sākumskolā apvienošana ir tikai uz papīra. Citviet tiek apvienota daļa stundu, kā sports, vizuālā māksla, bet pārējās stundas notiek atsevišķi.
Izglītības ministrijā gan pret šādu pieeju izturas visai negatīvi. Pašvaldība tā pati valsts vien ir, tādēļ trūkstošo finanšu segšana no pagastu kases faktiski izjauc to pašu minimālā skolēnu skaita noteikumu jēgu. Ja vēloties, šādā veidā piemaksājot, skolas var uzturēt uzņēmēji vai vecāki, bet ne pašvaldības. Bet Z.Cinkus stāsta, ka pašvaldības šo trūkstošo bērnu problēmu uztver kā savu un patiesi aizrautīgi cīnās par savām skolām, tāpēc arī esot gatavas piemaksāt, lai klases būtu. "Atceraties, kā sabiedrība bija par to, lai tiktu saglabāta Durbes vidusskola, un kas notika, kad Rucavas skola pārtapa par pamatskolu," viņš atgādina. Arī pērn rajonā bijušas skolas, kurās nenotika izlaidumi, tagad Durbes vidusskolā ir tikai viena – 10.klase.
Trūkst zināšanu par apvienotajām klasēm
Kalvenes pamatskolas skolotāja Inita Ozola stāsta, ka apvienotās klases skolā nav nekāds jaunums, tomēr tas nenozīmē, ka skolotājiem tāpēc ir vieglāk. "Sākumā es vispār nesapratu, kā tikt galā, bija ļoti grūti," viņa atceras. Jaunākie bērni šādā situācijā varbūt arī esot ieguvēji, jo iemācās kaut ko no vecākajiem, tomēr skolotājam darbs ar dažāda vecuma bērniem rada sarežģījumus. "Stundā nav iespējams pilnvērtīgi strādāt, tā jādala divās daļās un nemitīgi jāprot dalīt uzmanību, neaizmirstot par katru skolēnu," stāsta I.Ozola. Viņa uzskata, ka skolotājiem būtu nepieciešama lielāka metodiskā palīdzība šādās situācijās, jo ne visi ir gatavi strādāt ar apvienotajām klasēm.
Tam piekrīt arī Liepājas rajona Izglītības pārvaldes speciāliste Daina Lukjanova. Viņa stāsta, ka, meklējot kursus, ko piedāvāt skolotājiem, ministrijā saskārusies ar problēmu, ka trūkst programmas, speciālistu, kas varētu šādu atbalstu skolotājiem sniegt. Pārvalde gan to centusies darīt nemitīgi. Kādas skolas akreditācijas laikā redzējuši lielisku atklāto stundu apvienotajā klasē. Taču viegls šāds darbs, protams, neesot. "To lielo profesionālo māku, kas nepieciešama darbā apvienotajā klasē, var iegūt, tikai mācoties un smeļoties praktisku pieredzi," saka Z.Cinkus. Viņš nedomā, ka rajonā būtu nepieciešams daudz šādu speciālistu, taču gataviem jābūt, sak, ja nu atkal kāda "demogrāfiskā bedre". Tomēr skats nākotnē esot visai cerīgs – jau šogad pirmsskolēnu rajonā ir vairāk nekā pērn!
Maza klase nenozīmē mazāk darba
Jautājumu par to, ar ko atšķiras darbs lielā un mazā klasē, pārrunāja arī Liepājas rajona klašu audzinātāji nesen notikušajā diskusijā. No klases audzinātāja viedokļa darbs ar mazu klasi prasot mazāk laika – mazāk darba, liecības, sekmju žurnālus un citus papīrus rakstot. Salīdzinot darbu ar 30 bērniem un uz pusi mazāku kolektīvu, noteikti esot daudz atšķirību, tomēr skolotāji stāsta, ka tāds dalījums "lielās" un "mazās" klasēs esot visai nosacīts. "Viss atkarīgs no bērniem. Citreiz ir tā, ka mazā klasē salasījušies tādi skolēni, ka darbs ar viņiem ir līdzvērtīgs ar lielu klasi. Vai gluži otrādi – lielā klasē viss notiek tik viegli, ka, šķiet, viņu ir tikai desmit," saka kāda klases audzinātāja. Dažkārt esot jautājumi, ko mazākā klasē vieglāk risināt, bet citreiz mazs kolektīvs traucē bērna izpausmēm. "Ja bērnu klasē ir ļoti daudz, ir grūti viņus kārtīgi iepazīt," saka Rucavas pamatskolas skolotāja Liena Trumpika, un kolēģi viņai piekrīt. Īpaši grūti klājoties pusaudžu vecumā, kad netrūkst dažādu problēmu. Bet vispār bez sadarbības ar sociālo pedagogu un psihologu tagad neiztikt. Problēmsituācijas nereti vienam skolotājam esot par smagu. Viņa pati savulaik mācījusies klasē, kurā bija 42 skolēni, taču par to neesot nekādu nepatīkamu atmiņu. Jā, bet tie jau citi laiki bijuši, nosaka kāds kolēģis.
Viss atkarīgs no bērniem. Par to diskutējot vienojas arī klašu audzinātāji. Tomēr lielāks kolektīvs dažkārt ļaujot dažādot darbu ar skolēniem klasē. Iespējami klases vakari, ekskursijas, citas aktivitātes. "Ja tie daži bērni klasē sastopas tādi, kuriem ir dažādas intereses, ir gandrīz neiespējami kaut ko ar viņiem pasākt. Bet lielākā klasē var veidoties kādas domubiedru kompānijas," saka skolotāji. Jā, lielākā klasē ir vieglāk arī radināt bērnus pie konkurences, vieglāk panākt veselīgu sacensību un izaugsmi. Vai konkurence pilsētā, skolās ar lielām klasēm nav pārāk smaga? Iespējams, bet svarīgāk bērnam ir iemācīt konkurēt pašam ar sevi. Un to var arī mazā klasē.
Jā, ir atšķirība samaksā, taču skolotāji uzsver, ka klases audzinātāja darbs vispār nav naudā izmērāms. "Bija pētījums, kurā noskaidroja, ka klases audzinātājs, tikai savus pienākumus veicot vien, strādā 12 stundas nedēļā, bet mēs taču vēl visi ejam klasē un nereti veicam arī citus pienākumus," saka L.Trumpika.
Individuālā pieeja pret prestižu un kvalitāti
Liepājas 1.vidusskolā mācās ne viens vien skolēns, kurš atnācis uz pilsētu no rajona skolas. Izvēli noteikuši dažādi iemesli, taču galvenais, ko pasaka arī paši audzēkņi: atnākuši uz to vidusskolu, kurā, pēc viņu domām, var iegūt augstas kvalitātes izglītību. Un šos zēnus un meitenes nebiedē tas, ka no skaitliski neliela klašu kolektīva nokļuvuši lielā klasē. 11.b klasē mācās Undīne, Antra, Aija. Viņām ir līdzīgs stāsts: pirms tam mācījušās klasē, kurā vidēji bijuši no piecpadsmit līdz, augstākais, divdesmit bērniem, tagad viņu, kas sevi sauc par 11.b, ir kopā 31 skolēns. Undīne beigusi Saldus rajona Pampāļu pamatskolu, Antra ir Nīcas vidusskolas bijusī audzēkne, bet Aija izvēlējusies Liepāju pēc Kalētu pamatskolas absolvēšanas. Meitenes sarunā ar "Kurzemes Vārdu" izsver lielas un mazas klases plusus un mīnusus.
"Mazā klasē skolotājiem ir iespēja stundu laikā pienākt pie katra audzēkņa, aprunāties ar viņu, pajautāt, ko viņš zina un ko nezina. Rajona skolās ir tā, ka pedagogi pazīst savu skolēnu jau no bērnības, jo nereti mācījuši jau viņa mammu vai tēti, tā kā pārzina arī ģimenes apstākļus. Tas ļauj respektēt skolēna individualitāti, izprast raksturu, spējas, arī rīcības motīvus," visas trīs skolnieces uzskata, ka nelielā klasē kā audzinātājs, tā priekšmetu pedagogi var strādāt bezmaz pēc privātskolas principa, jo ir iespējama personiska pieeja. Mazās klasēs skolēnus vairāk var izsaukt atbildēt, tas ir, sekot viņu zināšanu apguves gaitai un līmenim. Arī pievērsties vairāk tam, kurš netiek līdzi mācību vielas apguvei, kā arī uzdot augstākas grūtības pakāpes uzdevumus talantīgajam un spējīgajam.
"Mūsu nelielajās skolās, ja skolēns kaut ko nesaprata, viņam parasti skolotāji paši piedāvāja konsultācijas un papildu nodarbības," teica Undīne, Antra un Aija, piebilstot, ka, mācoties pilsētas vidusskolā, audzēknim pašam ir jāredz un jāzina, vai viņam nepieciešama konsultācija vai iztiks ar paša spēkiem, vai arī atliek meklēt privātskolotāju. Tā nemēdz būt laukos, jo tur nemaz tādi brīvi pedagogi nemētājas, kas ir, tie arī strādā vietējā mācību iestādē. 11.b klases skolnieces arī uzskata, ka lielajās klasēs ir vieglāk, kā saka, izbraukt cauri, jo tur tik bieži neizsauc atbildēt. Taču atkal ir vieglāk atrast domubiedrus, draugus, strādājot komandā, parādīt savus spēkus, spējas, atrast veidu, kā radoši izpausties.
Vecāki: klases izmēram nav nozīmes
Savukārt Varis mācās 12.klasē, tajā šobrīd ir trīsdesmit četri audzēkņi, zēns ir beidzis Bārtas pamatskolu. To iesākot, viņu bija piecpadsmit, bet 9.klasē mācījās vairs tikai 9 bērni. Varis saka, ka Liepājas 1.vidusskolu izvēlējies tās prestiža dēļ, jo te var iegūt labu izglītību. Puisis uzskata, ka aktīvam cilvēkam nav nekādu problēmu atrast savu vietu klasē, iekļauties kolektīvā un radoši izpausties, tāpat aktīvs skolēns var izpaust savas zināšanas, piedaloties stundās. "Jau atnākot, es nebiju nekāds klusais un pelēkais tēls, atradu savu vietu klasē. Man patīk mūsu kolektīvs," sacīja Varis.
Arī "Kurzemes Vārda" aptaujātie skolēnu vecāki gan jautājumā par to, vai viņi labprātāk redzētu bērnu lielā kolektīvā, vai mazā klasē, kur ir tikai daži bērni, diezgan vienprātīgi atzina, ka tam neesot liela nozīme. Galvenais jau ir skola un izglītības kvalitāte. Jo bērni spējot itin labi pielāgoties. "Man liekas, ka sākumskolā labāk mazākā klasē, kur katru var apčubināt, bet vecākajiem skolēniem vajag lielāku klasi, kur lielāka konkurence, dažādāki vienaudži – kā dzīvē," sacīja Agita, kuras meita pagaidām ir tikai jaunāko klašu skolniece. Bet kāda cita mamma nepiekrita, stāstot, ka pārcēlusi dēlu uz mazāku skolu rajonā, jo lielā kolektīvā viņš juties tik slikti, ka nav varējis mācīties. "Tagad sekmes uzlabojušās, un bērns iesaistās dažādās aktivitātēs, nevis tikai staigā sabozies," saka 12 gadu vecā Roberta mamma.
Noteikumi, kas nosaka skolēnu minimālo un maksimālo skaitu klasēs, paredz:
*Pamatskolas klasēs pilsētās un rajonu centros vienā klasē jābūt 18–30 skolēniem, pilsētās ar lauku teritoriju – 12–30 skolēniem, bet pārējās apdzīvotās vietās – 8–30 skolēniem.
*Vidusskolās vienā klasē pieļaujamais skolēnu skaits pilsētās un rajonu centros ir 22–30 skolēni, pārējās apdzīvotās vietās – 12–30 skolēni, bet vakarskolās ar neklātienes apmācību – 15–30 skolēni klasē.
*Pieļaujamais izglītojamo skaits vienā klasē, kurā integrēts kaut viens izglītojamais ar speciālām vajadzībām, ir ne vairāk par 20 skolēniem.
*Piecus un sešus gadus veco bērnu grupā pilsētās un rajonu centros var mācīties 12–24 skolēni, bet pārējās apdzīvotās vietās 8–24 skolēni.
*Pedagoģiskās korekcijas izlīdzinošās izglītības programmas vienā klasē pilsētās un rajonu centros var apgūt 16–25 skolēni, bet pārējās apdzīvotajās vietās 8–25 skolēni. Sociālās korekcijas izglītības iestādē vienā klasē pieļaujamais izglītojamo skaits ir 6–10 skolēni.
*Ja izglītības iestādē izglītojamo skaits klasē ir mazāks par šajos noteikumos noteikto, jāveido apvienotās klases. Pamatizglītības programmas apguvei ieteicams apvienot 1.–3. klasi, 4.–6. klasi un 7.–9. klasi.
*Ja objektīvu apstākļu dēļ pašvaldības izglītības iestāde šos noteikumus nevar ievērot, tai rakstiski jāinformē izglītības pārvalde par nepieciešamību palielināt vai samazināt izglītojamo skaitu klasē. Izglītības pārvaldei pēc apstākļu izvērtēšanas atzinums jāsaskaņo ar Izglītības un zinātnes ministriju.