Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Beļģu karaļnamam ir jau 174 gadi, taču nekad savas pastāvēšanas laikā tas nav bijis savas valsts spožākā vizītkarte — vismaz sacensties ar starptautiski izslavēto beļģu šokolādi karaļnams nevar. Tomēr, ja beļģi šaubītos par sava karaļnama dzīvotspēju, nez vai viņi būtu izdaiļojuši savas valsts eiras ar Viņa majestātes beļģu karaļa Alberta II profilu.
Līdzīgi kā vairumā Eiropas valstu, kuru vadīšanā piedalās karaliskās aprindas, Beļģijas karaļnamam ir vairāk simboliska, nekā reāla loma valsts politiskajā dzīvē. Tomēr pat tie, kurus absolūti neinteresē šo aprindu intrigas, kāzas un ģimenes pieaugumi, nevar noliegt, ka karaļnamam ir sava nozīme. Beļģijā ir trīs oficiālās valodas — flāmu, franču un vācu — un sabiedrība ir visai neviendabīga, tāpēc viens no beļģu karaļnama galvenajiem uzdevumiem ir vienot savu tautu un nepieļaut vētru sacelšanos ūdens glāzē. Paši beļģi jokojot mēdz teikt, ka viņu tautu vienojot vismaz trīs jomas — šokolāde, sports un karaliskā ģimene. Ja tautā par beļģu karaliskās ģimenes vīriešiem vairumā gadījumu netiek baumots ne labs, ne slikts, dāmas gan tiek slavinātas itin bieži — gan par to, ka ir ļoti labi izglītotas, gan arī savas ārējās pievilcības dēļ. Presē pat ir izteikti skumji secinājumi, kāpēc beļģi nevar lepoties ar pasaulslavenām kinozvaigznēm — tās visas esot apprecējušās ar beļģu karaliskās ģimenes "gardeguņiem".
Karaliskā ģimene
Beļģijas karalis nu jau divpadsmito gadu ir 71 gadu vecais Alberts II, kurš nodeva karaļa zvērestu 1993. gada 6. augustā, drīz pēc tam, kad Spānijā atvaļinājuma laikā ar sirdstrieku mira viņa vecākais brālis karalis Boduēns (Baudouin). Boduēns bija pavadījis beļģu karaļa godā četrdesmit divus gadus, un bija labi ieredzēts — tieši viņš 1960. gadā pasludināja beļģu Āfrikas koloniālās valsts Kongo neatkarību. Tiesa, arī viņam gadījās saniknot beļģus, kad neilgi pirms savas nāves viņš uz laiku nolika karaļa pilnvaras, jo nevēlējās akceptēt valdības pieņemto abortu legalizācijas likumu. Beļģiem likās, ka viņam būtu vajadzējis paturēt savus uzskatus pie sevis. Interesanti, ka Boduēna sieva, tautā ļoti populārā Fabiola, saglabāja savu titulu — Viņas majestāte beļģu karaliene Fabiola — arī pēc tam, kad viņas vīrs atkāpās no troņa. Fabiola tiek dēvēta par vienīgo Beļģijas karaļnama Pelnrušķīti, jo viņa iemīlējās karalī Boduēnā, kad bija vēl medicīnas māsa slimnīcā. Par to, cik augstu tiek vērtēta viņas loma dažādu fondu vadīšanā, bērnu grāmatu rakstniecībā un sabiedriskajā darbībā, liecina kaut vai tas, ka 1961. gadā pētnieks Gvido Deroms viņas vārdā nosauca jaunatklāto Antarktīdas kalnu grēdu.
Alberta II un karalienes Paolas (karaliene ir 68 gadus veca) laulība ilgst jau četrdesmit septīto gadu, un viņiem ir trīs bērni — 45 gadus vecais kroņprincis Filips, 43 gadus vecā princese Astrīda un gadu jaunākais princis Laurēns (Laurent). Paola runā franču, itāliešu, angļu un vācu valodā, tomēr, pēc beļģu domām, viņai ir viens liels trūkums — viņa tā arī īsti nav iemācījusies flāmu valodu. Tas beļģiem liekas nepiedodami, jo šajā valodā runā divas trešdaļas Beļģijas pilsoņu. Alberta II un Paolas bērniem ir kuplas ģimenes, un vismaz pagaidām viņiem ir izdevies izvairīties no lieliem skandāliem, izlīdzoties tikai ar nenozīmīgām baumiņām.
Beļģijas Karaliskās militārās akadēmijas, Oksfordas un Stenfordas (Kalifornijā) absolvents Filips ilgi tika uzskatīts par vienu no karaliskās Eiropas iekārojamākajiem vecpuišiem — viņš apprecējās tikai 1999. gada nogalē ar glīto Matildi, kura bija trīspadsmit gadus jaunāka par viņu, ar izcilību ieguvusi augstāko izglītību un strādāja par logopēdi. Filipam un Matildei ir trīs bērni. Kad Filips kļūs par beļģu karali, beļģu tautai tiks pirmā karaliene, kura ir īsta beļģiete, līdz tam karalienes godā bijušas citu tautību — franču, spāņu, itāliešu un zviedru — pārstāves. Astrīdai, kura savulaik tikusi uzskatīta par piemērotu "partiju" britu princim Čārlzam un kura jau desmit gadus ir Beļģijas Sarkanā Krusta biedrības prezidente, un viņas vīram, franču izcelsmes princim Lorēnam (Lorenz), ir pieci bērni.
Priecīgs notikums beļģu karalisko ģimeni un tautu saviļņoja gada nogalē, kad 13. decembrī krietni vien pirms noteiktā laika — šāgada janvāra — pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību nāca karaļpāra jaunākā dēla, Beļģijas prinča Laurēna un viņa sievas, princeses Klēras dvīnīši — prinči Nikolā un Eimeriks, kuri nu ir trīspadsmitajā un četrpadsmitajā vietā rindā (viņu kārtas numurus izšķīra tas, ka viņi ieradās pasaulē ar vienas minūtes starpību) uz Beļģijas karalisko troni — pēc saviem tēvočiem, tantēm, brālēniem, māsīcām un vecākās māšeles princeses Luīzes Sofijas Mērijas (6. februārī viņa svinēs savu divu gadu jubileju). Klēras grūtniecība satrauca beļģus, jo plašsaziņas līdzekļos izskanēja baumas, ka viņai draudējis spontānais aborts, un arī valsts reprezentācijas pasākumos viņa piedalījās reti.
Interesanti, ka Beļģijas karaļa oficiālais tituls nav Alberts II, Beļģijas karalis, bet gan Alberts II, beļģu karalis — lai uzsvērtu savu tuvību tautai, nevis valsts struktūrām. Tas attiecas tikai uz karaļa titulu — prinči un princeses joprojām ir Beļģijas prinči un princeses. Arī zvērestā, kuru, sēžoties tronī, nodod topošais karalis, ir teksts, kura tulkojums ir aptuveni šāds: "Es zvēru ievērot Konstitūciju un beļģu tautas likumus, saglabāt tautas neatkarību un teritorijas vienotību." Alberts II kopā ar savu sievu, karalieni Paolu, bieži dodas vizītēs gan pa Beļģiju, gan uz ārzemēm, pārstāvot valsti kā savas valsts sūtņi, gan arī pašu mājās, viesojoties dažādajos Beļģijas rajonos un liekot saviem pavalstniekiem justies svarīgiem kaut vai ar to, ka viņus ir apciemojuši tik augsti valsts vadītāji. Karaliskās ģimenes pārstāvjiem ir arī savi labdarības fondi, kas rūpējas gan par apkārtējās vides saglabāšanu, gan veselības uzlabošanu, gan valsts ekonomisko augšupeju, gan bērnu tiesību aizsardzību.
Karaliskais padomdevēju "birojs"
Līdzās simboliskajai tautas vienošanas lomai beļģu karaliskajai ģimenei ir arī pietiekami liela, kaut arī ierobežota loma valsts politiskajā dzīvē, kas jo īpaši ir pamanāma krīzes situācijās un valdības veidošanā. Karaļa uzdevums ir gādāt, lai pēc vēlēšanām uzvarējušās partijas atrastu kopīgu valodu, un, ja tas nenotiek, viņa pienākums ir teikt stingrāku vārdu un aicināt uz jaunām vēlēšanām. Pagājušā gada sākumā kroņprincis Filips izpelnījās asu Beļģijas premjerministra Gija Verhofstata kritiku, kad bija atļāvies parakstīt Beļģijas rūpniecības uzņēmumu federācijas FEB uzsaukumu ar lūgumu valdībai pārskatīt ES 2000. gadā akceptēto Lisabonas stratēģijas ierobežojumus, aicinot uz ekonomikas lielāku liberalizāciju un jaunām sociālajām un ekonomiskajām reformām — tieši tad, kad EK prezidents Žozē Manuels Borrozu sniedza atkārtotu mudinājumu atgriezties pie minētās stratēģijas principiem. Tā nebija pirmā reize, kad Filips sadusmoja augstus valdības vadītājus, rīkojoties ne gluži tā, kā noteikts Konstitūcijā, un cenšoties reāli piedalīties savas valsts politiskajā dzīvē, neapmierinoties tikai ar padomdevēja lomu.
Aizpagājušā gada decembrī Filips bija atklāti izteicis savas bažas, ka beļģu ultralabējo partija Vlaams Belang draudot iznīcināt Beļģiju. Uz premjerministra kritiku Filips atbildēja, ka viņš uzskatot par savu pienākumu laikus paziņot par aizdomīgām tendencēm viņa valsts dzīvē, kas var dienās izbojāt līdzsvaru dažādo valdošo un uz varu kārojošo partiju starpā. Diemžēl Filipa aktivitātes ir sašķēlušas Beļģijas pavalstnieku rindas Filipa aizstāvjos un kritiķos. Ir pat izskanējuši aicinājumi, ka Filipam jāatsakās no savām tiesībām uz troni, ja viņš turpinās būt tikpat nepaklausīgs. Tajā pašā laikā daudzi Filipam pārmet pārlieku konservatīvismu un aicina viņu būt elastīgākam un liberālākam savā domāšanā. Filips ir nonācis dīvainā situācijā — lai ko viņš darītu vai nedarītu, labs visiem viņš nebūs nekad. Tāpēc laikam gan pareiza ir viņa pašreizējā taktika — izvēlēties nogaidošas pozīcijas un vairāk uzmanības veltīt savai ģimenei — īpaši jau tāpēc, ka pagājušogad oktobrī tā papildinājās ar vēl vienu locekli — princi Emanuēlu, kuram ir jau divus gadus vecs brālītis princis Gabriēls un četrus gadus veca māsa princese Elīzabete, kura ir pēc kārtas otrā pretendente uz Beļģijas karaļtroni — tūliņ pēc sava tēva kroņprinča Filipa. Ja Elīzabete reiz sēdīsies Beļģijas karaliskajā tronī, viņa būs pirmā valdošā Beļģijas karaliene (un nevis sava vīra — karaļa — sieva) savas valsts vēsturē — pateicoties 1991. gadā pieņemtajiem grozījumiem kārtībā, kādā karaliskās atvases var pretendēt uz troni. Tas nosaka, ka karaļpāra vecākajam bērnam, neatkarīgi no sava dzimuma, pirmajam ir tiesības uz troni.
Visbeidzot karaļnams kalpo arī tūristu piesaistei — visu gadu ir atvērts Dinastijas muzejs, bet reizi gadā apmeklētājiem durvis ver karaļa pils Briselē un Karaliskās siltumnīcas ar bagātīgu augu klāstu. Pagājušā gada oktobrī karaļa pils darbiniekiem vajadzēja krietni vien trūkties, kad kāds narkotikas salietojies neapzinīgs pilsonis, kārodams ielauzties rezidencē, izsita pils logu. Ar nazi bruņoto trakuli ātri vien notvēra policija, bet karaļa ģimene pat nepaguva nobīties — gan Alberts II, gan karaliene Paola tobrīd neatradās pilī.
Karaliskie mīlas skandāli
Lai arī nesen klīda baumas par Laurēna un Klēras laulības iespējamo izjukšanu, viņi paši to ir nolieguši, un nu, kad viņiem ir burtiskā nozīmē pilnas rokas ar rūpēm par bērniem, tas šķiet vairāk nekā neticami. Baumas radīja tas, ka Laurēns šad tad sabiedrībā parādījās viens pats, savukārt Klēra reiz tika pamanīta, sakravājot somas un dodoties uz Angliju, kur dzīvo viņas draugi un daļa viņas ģimenes (no tēva puses). Tas gan nebija nekas ārkārtējs, jo Klēra mēdza bieži apciemot ģimeni Anglijā, tomēr reportieriem likās, ka viņa to darot nu jau pārāk bieži. Tie viņai esot sekojoši līdz pat vecāku mājām, kur viņa atvērusi savas mašīnas bagāžnieku un parādījusi, ka viņas somā atrodas tikai pašas nepieciešamākās lietas, nevis visa iedzīve.
Lielāka "šmuce" sanāca Laurēna tēvam, beļģu karalim Albertam II, kuram 1999. gadā piepeši "uzradās" jau pieaugusi ārlaulības meita — šobrīd 37 gadus vecā Delfīne Boela, kas pagājušogad sniedza desmit minūšu garu interviju Francijas TV3 kanāla raidījumā Visiem mīļš nekļūsi, kurā paziņoja, ka tad, kad viņai bijuši deviņi gadi, Alberts un Paola esot grasījušies šķirties un Alberts gribējis pārcelties uz Lielbritāniju kopā ar viņas māti mākslinieci Sibillu de Selīsu Lonšāmu. Visi dokumenti jau esot bijuši sagatavoti, bet viņu plāns pēdējā brīdī esot pajucis. To, ka Albertam ir ārlaulības meita, beļģi uzzināja 1999. gadā no karalienes Paolas biogrāfijas, ko bija sarakstījis Mario Danjēls. Beļģi papukojās uz Albertu, bet drīz vien aprima, secinot, ka viņa jaunības grēki tomēr neiespaido viņu valsts dzīvi, un galu galā... viņš sagrēkoja, vēl nebūdams karaļa godā.
Pirms četriem gadiem Luksemburgas žurnālista Žana Nikolā grāmatā Pedofilu dosjē — skandalozā Ditruā lieta tika doti mājieni, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados karalis Alberts II piedalījies ballītēs, kuras bijušas bēdīgi slavenas ar neķītru izturēšanos pret bērniem. Beļģu valdība ierosināja tiesā lietu pret franču izdevniecību Flammarion, paziņojot, ka tamlīdzīga apsūdzība esot absurda un groteska, uz ko grāmatas autors atbildējis, ka viņš nevienu neesot apsūdzējis, bet tikai paudis atklātībai faktus.
Gluži citam beļģu karalisko aprindu mīlas skandālam veltīts Dena Džeikobsona romāns Mīlestības vārdā (All For Love), kurš gan ir autora iztēlē tapis literārs daiļdarbs, kurā vēsturiskie fakti izmantoti visai brīvi. Džeikobsona romāns vēsta par beļģu karaļa Leopolda II (viņš valdīja no 1865. līdz 1909. gadam un ir plašāk pazīstams kā Beļģijas Kongo kolonijas privātīpašnieks) meitas — princeses Luīzes — mīlas dēku ar leitnantu Gēzu Metačiču pirms Pirmā pasaules kara. Bagātā, bet nelaimīgi precētā princese, kura savu vīru princi Filipu dēvēja par Resnīti, iemīlējās jaunajā kareivī, kura vienīgais "sasniegums" bija tas, ka viņa patēvs bija horvātu grāfs. Luīze esot šķiedusies ar vīra naudu pa labi un kreisi, bet, kad mīlas dēla tika atklāta, viņa tika ievietota cietumam piesaistītā slēgtā garīgi slimo klīnikā, bet viņas mīļākais — ieslodzīts tajā pašā cietumā. Viņiem izdevies izbēgt, pateicoties cietuma ēdnīcas vadītājai Marijai, kura dīvainas un liktenīgas "sagadīšanās" dēļ palika stāvoklī no Gēza, un pēc veiksmīgi noorganizētas abu mīlnieku bēgšanas viņi esot dzīvojuši laimīgā trīsvienībā...
Karaliskie politikas skandāli
Mīlas joma nav vienīgā, kurā beļģu karaliskajām aprindām sanācis kāds skandāls. Lai arī reizēm liekas, ka beļģiem piemīt visnotaļ mierīgs un pat nedaudz apātisks raksturs, tā tomēr nav, un tas visskaidrāk jaušams valstij kritiskās situācijās. Arī pie mums joprojām tiek lauzti šķēpi par prezidenta Ulmaņa rīcību Otrā pasaules kara sākumā, un nosacīti līdzīgā situācijā bija nonākuši arī beļģi. Pašreizējā karaļa Alberta II tēvam — beļģu karalim Leopoldam III (viņš valdīja no 1934. līdz 1951. gadam) — bija visai neveiksmīgs liktenis. Viņš bija laimīgi apprecējies ar Zviedrijas princesi Astrīdu, viņiem, bija trīs bērni, bet 1935. gadā viņa vadītā mašīna, braucot no viņu villas Šveicē, avarēja un iegāzās Lucernas ezerā. Astrīda gāja bojā, un beļģi to uztvēra kā lielu traģēdiju, viņa bija ļoti mīlēta un augsti respektēta karaliene — gan tāpēc, ka, augusi zviedru karaļnamā, viņa bija daudz tuvāka tautai nekā pastīvie beļģi, gan arī tāpēc, ka centās biežāk parādīties tautai, dodoties kaut vai pastaigās kopā ar bērniem, ignorējot striktā protokola nosacījumus. Kad Otrā pasaules kara sākumā Hitlers lūdza Leopoldu III atļaut nacistiskajai Vācijai vest savu karspēku cauri Beļģijas teritorijai, bet viņš tam nepiekrita, nacisti okupēja Beļģiju un saņēma Leopoldu III un viņa ģimeni gūstā, vēlāk izsūtot viņus uz Vāciju un Austriju. Beļģi viņu uzskatīja par nodevēju un pat uzrīkoja kara tribunālu, kurā ieteica viņam atteikties no troņa. Vēlāk gan tika veikta izmeklēšana šajā lietā, kas neapstiprināja viņa vainu, tomēr vairums beļģu viņu tik un tā uzskatīja par nodevēju un nacistu līdzskrējēju. Viņš atgriezās Beļģijā tikai 1950. gadā un nevēlējās atteikties no troņa, jo nejutās vainīgs. Tomēr beļģu sabiedrībā uzjundīja lielas kaislības, un tā sadalījās divās ne tikai vārdiski karojošās "nometnēs". Sapratis stāvokļa nopietnību un secinājis, ka Beļģija viņa dēļ atrodas uz pilsoņkara robežas, Leopolds III atteicās no troņa, atdodot to savam divdesmitgadīgajam vecākajam dēlam Boduēnam. Šobrīd beļģu karaliskās ģimenes bilde daudz neatšķiras no "parasto mirstīgo" ģimenes albuma fotogrāfijām, kurās redzami smaidoši vecvecāki un vecāki, saīguši pusaudži, aušīgi bērni un no garlaicīgās bildēšanās saguruši vismazākie ģimenes locekļi.