Kas ir biodiversitāte jeb bioloģiskā daudzveidība? (6)

Diemžēl daudziem tas nozīmē arī atļauju dzīvo dabu uztvert kā bezmaksas dāvanu un pat izpostīt to ātras peļņas vārdā. Lai to novērstu, ekologi apvienojas ar ekonomistiem. Viņi mēģina aprēķināt bišu un bebru, mangrovju audžu un koraļļu rifu sniegto labumu naudas izteiksmē. Tas ir sākums revolūcijai ekonomikā.

Tas ir radikāls pasākums, kuru arvien mērķtiecīgāk īsteno kāda politiķu un ekonomistu grupa: ilgu laiku viņiem līdzīgo vidū valdīja uzskats, ka uzskaitīt un aprēķināt iespējams tikai to, ko iegūst, saražo un pārdod uzņēmumi un saimniecības. Un tas noteikti neattiecas uz putna dziesmu, spirdzinošu pļavas ainavu vai jūras smaržu. Dabai labākajā gadījumā tika piešķirta ražošanas izejmateriāla loma amatniecībā vai industrijā – kā, piemēram, koksnes gadījumā. Tomēr no ekonomiskā skatu punkta līdz šim vērtētas tikai atsevišķas industrijā noderīgas sugas, nevis to ekosistēmas. Savukārt materiāli neizmantojamā flora un fauna izpelnījusies labi ja sentimentālas nozīmes vērtību statusu.

Tagad, kad šī bagātība sāk izzust, arī dažs labs speciālists maina domāšanu. Straujā dzīvnieku un augu sugu izmiršanas procesa sapurināti, daudzi eksperti uzdod jautājumu, vai tikai šādi neiet zudumā arī ļoti konkrēti monetāri lielumi. Šobrīd jau desmitiem tā dēvēto ekoloģisko ekonomistu grupu intensīvi strādā pie tā, lai piešķirtu biodiversitātei līdz pēdējam eiro un dolāram precīzu vērtību.

Kopš 2007. gada šī jaunā domāšana sasniegusi arī augstākos varas gaiteņus. G8+5 galotņu samitā Vācijā ekonomiski attīstīto valstu vides ministri ierosināja vērienīgu pētījumu. Tā uzdevums būtu novērtēt izzūdošās bioloģiskās daudzveidības ekonomiskās sekas – līdzīgi kā to nodemonstrēja slavenais bijušā Pasaules Bankas ekonomista sera Nikolasa Sterna 2006. gada ziņojums par klimata izmaiņām. Tātad noskaidrot, kādi zaudējumi rodas, ja ekosistēmas piedāvā arvien mazāk „preču un pakalpojumu” – arī tādu, kas līdz šim uzskatīti par pārāk nenozīmīgiem, lai tos iekļautu aprēķinos.

Pētījuma „The Economics of Ecosystems and Biodiversity“ (TEEB jeb „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika“) virzību, kā arī lielu daļu finansējuma sadarbībā ar ES uzņēmusies Vācijas Vides ministrija. Līdz šim lielāko šāda tipa pētījumu koordinē indiešu ekonomists Pavans Suhdevs, un tas ir iekļauts Apvienoto Nāciju vides aizsardzības programmā. Līdz 2010. gada rudenim, kad tiks publicēts gala ziņojums, pie projekta strādās apmēram 200 zinātnieki no 35 pasaules valstīm. Līdz šim novērtētas jau vairāk nekā 1100 visdažādākās Zemes ekosistēmas.

Kādreizējais baņķieris Suhdevs ir uzskatāms par ekoloģiskās ekonomikas pionieri. Ar „zaļās grāmatvedības” palīdzību viņš, piemēram, pirmo reizi apkopojis Indijas subkontinenta dabas ekonomisko sniegumu, uzrādot priekšzīmīgus rezultātus:

Ziemeļindijas štata Arunāčalas Pradēšas mežu daudzveidīgie produkti vien varētu trīskāršot šī reģiona ekonomiskos rādītājus – ja vien tos kāds novērtētu, nevis tikai klusītēm iznīcinātu.

Īpaši pārliecinošus rezultātus TEEB zinātnieki ieguvuši, izvērtējot jūru ekosistēmas. Protams, jau sen eksistē gūzma skaitļu, ar kuriem apzīmēta no jūras iegūstamo pārtikas produktu tirgus vērtība. Tomēr TEEB autori nozvejas statistiku izvērtējuši no zaudējumu aspekta: cik daudz tiks zaudēts turpinot jūrās zvejot tikpat neefektīvi kā līdz šim? Izrādās – 50 miljardi ASV dolāru gadā. Taču nozveja varētu sniegt papildu ienākumus 70 līdz 80 miljardu ASV dolāru vērtībā, ja par aizsargājamiem tiktu pasludināti 20 līdz 30 procenti okeāna platību. Vairāk nekā 100 zinātniskos pētījumos parādās vienādi rezultāti: nesen izveidotās lieguma zonās zivis un citi jūras organismi sāk vairoties tik strauji, ka izplatās arī kaimiņos esošos jūras reģionos, un zvejnieki no tā tikai iegūst.

„Daba ir ekonomika,” šādi jauno domāšanu raksturo Roberts Kostanza. Viņš ASV Vermontas štatā vada „Gund Institute for Ecological Economics“ – ekoloģiskās ekonomikas institūtu. Tajā attīstītās teorijas ir ne vairāk ne mazāk kā jauna homo oeconomicus dzīves filozofija.

Alternatīvajiem pētniekiem svarīgākais ir nevis ekonomikas iznīcināšana, bet – tieši otrādi – tās attiecināšana uz visiem dzīvajiem pasaules organismiem. Viņi ir pārliecināti, ka tirgus patiesībā ir daudz varenākas ekonomikas – biosfēras saimniecības – apakšnodaļa.

Šim nolūkam pētnieki ir izveidojuši pavisam jaunu pašizmaksas aprēķinu formulu, kurā ietverti resursi, kas līdz šim nebija sastopami nevienā bilancē un kuriem nebija cenas, tāpēc tos bez bažām varēja tērēt, nebaidoties no ekonomiskām sekām.

Jaunās bilances skaidri parāda: ja Zeme būtu industriāls uzņēmums, līdzšinējā dabas bagātību izmantošanas prakse liktu atkāpties no amata jebkuram valdes priekšsēdētājam. Gandrīz divas trešdaļas no visiem ekosistēmu pakalpojumiem jau tagad tiek vai nu iznīcināti vai arī netiek izmantoti saprātīgi. Mēs, uzņēmuma Zeme līdzīpašnieki, gūstam ieņēmumus nevis no tā, ka prātīgi pielietojam mums bez maksas sniegtos ražošanas līdzekļus, bet, runājot līdzībās, iznīcinām un pieaugošā tempā iztirgojam uzņēmuma ražošanas cehus, iekārtas un biroja ēkas.

Taču kā iespējams paveikt kaut ko tik neticamu kā cenas noteikšana visiem biosfēras pakalpojumiem? Grēthena Deilija, ekoloģe no Stanforda Universitātes Kalifornijā, uzdod vienkāršu, bet uzvedinošu jautājumu: cik mums izmaksātu šos pakalpojumus radīt mākslīgi? „Iedomājieties, cik dārgas būtu iekārtas, kuras būtu jāņem līdzi, lai padarītu apdzīvojumu visu Mēnesi!” Mūsu kosmosa kuģi būtu pārkrauti ar milzīgu aparatūras daudzumu, kas nepieciešama:

• tīra ūdens un gaisa ieguvei;

• fotosintēzei un pārtikas ražošanai;

• augsnes izveidošanai un erozijas aizkavēšanai;

• augļu koku un lauksaimniecības augu apputeksnēšanai;

• degvielas un kurināmā ražošanai;

• aizsardzībai no plūdiem un zemes nogruvumiem;

• klimata stabilizēšanai;

• CO2 uzkrāšanai un mēslojumā izmantojamā fosfāta un nitrāta pārstrādei;

• kaitīgo vielu uzglabāšanai un neitralizēšanai;

• medikamentiem;

• bioloģiskai sērgu ierobežošanai;

• kaitēkļu apkarošanai.

Visas šīs iekārtas būtu vienkārši nesamaksājamas. Jo tas, ko tām vajadzētu aizstāt, ir simtiem miljonu gadu laikā veidojusies sistēma, kurā smalkā rakstā un savstarpēji saistīti saausti visdaudzveidīgākie augšanas un sabrukšanas, ziedēšanas un nobriešanas, barības ķēdes, parazītisma un simbiozes procesi. Raibais biodiversitātes tīkls ir priekšnosacījums visai planētas dzīvībai. No šī aspekta tā vērtība ir neaizvietojama jeb – ekonomistu valodā runājot – nebeidzama.

Un tomēr eksistē kaut nenoteikti, taču ļoti iedvesmojoši centieni gūt priekšstatu par visu dabas ekosistēmu snieguma naudiskajiem apmēriem. Neaptveramais lielums 33 triljoni dolāru parādījās jau 1997. gada aprēķinos, kurus bija veikusi Roberta Kostanzas pētnieku grupa, saskaitot kopā visu Zemes biodiversitātes labumu ikgadējo finansiālo pienesumu. Rezultāts, kas toreiz 1,8 reizes pārsniedza globālo kopproduktu, izraisīja kaislīgas diskusijas. Kā desmit gadus vēlāk atzīmēja ekonomists Džošua Fārlijs, viens no strīdus iemesliem bija tā mulsinošais blakusefekts: „Šodien šī vērtība ir vēl lielāka. Tas tāpēc, ka daudzveidība nemitīgi samazinās.”

To, ka daudzi no globālajiem skaitļiem nav precīzi, labprātīgi atzīst arī ekoloģijas ekonomisti: „Daudzas vērtības varam aprēķināt tikai aptuveni,” saka Kostanza, kurš par savu pētījumu saņēmis arī bargu kritiku. Katrā ziņā eko-ekonomisti saskārušies ar divām vienlīdz gigantiskām problēmām: pirmkārt, tiem jāatrod biodiversitātes mēraukla; un tad jāizveido ekonomisks novērtējums. Pētnieku novērojumi kopumā gan liecina, ka ekosistēmas produktivitāte – un līdz ar to arī tās piedāvāto preču, funkciju un pakalpojumu ikgadējais pienesums – pieaug līdz ar tās daudzveidību. Salīdzinot ar vidusmēra areāliem, tādi sugu degpunkti kā Indonēzija vai Karību salas uzrāda vismaz divreiz vairāk eko-pakalpojumu.

Vislielākais kapitāls atrodas mangrovju mežos un upju ieplakās. Tāpēc galvenais princips ir: lielāku labumu naudas izteiksmē nes daudzveidīgākā no divām ekosistēmām. „Tomēr, kādu pienesumu sniedz katrs atsevišķais ekosistēmas elements, nav zināms,” atzīst norvēģu lauksaimniecības ekonomists Arilds Vatns un amerikāņu ekonomikas zinātnieks Daniels Bromlijs. „Tas droši vien nav aprēķināms tikmēr, kamēr vēl darbojas šī elementa funkcijas.”

Skatījums kopsakarībās ir nesalīdzināmi sarežģītāks par tradicionālo ekonomikas domāšanu. Jo matērijas plūsma dzīvā ainavā noteikti netiek kontrolēta tik mērķtiecīgi kā, piemēram, fabrikā.

Spēlētāji cits ar citu ir saistīti ļoti komplicētā un juceklīgā veidā: ar kādu no sugām tie sadarbojas simbiozē, ar citu atrodas konkurējošās attiecībās, vēl no kādas barojas kā parazīti, nākamajai kalpo kā medījums un sniedz barības vielas sēnēm un baktērijām, kuras savukārt kalpo kā barība citiem.

Cilvēka prātam, kas pieradis domāt skaidru cēloņu un no tiem izrietošu seku kategorijās, attiecības šādā dzīvības tīklā var šķist mulsinošas. Realitātē arī nav sagaidāms, ka to būtu iespējams atšķetināt, nosakot vērtību katrai sugai atsevišķi.

Tās visupirms ir sliktas ziņas ekoloģijas ekonomistiem. Viņi jau sen ir sapratuši, ka daba nemitīgi tiek novērtēta pārāk zemu un ka cietēji ir abi – daba, kura mirst, un ekonomika, kura nestrādā efektīvi. Jo, ja daba neko nemaksā, tirgus tiek sistemātiski kropļots. Tur neko nevar līdzēt arī globāli eko-zudumu aprēķini: 50 miljardi ASV dolāru nozvejas zaudējumu gadā, ko uzrāda TEEB pētījums, ir tikai akadēmisks lielums, lieliski piemērots, lai sapurinātu sabiedrību. Taču tas neparādās nevienā pasaules tirdzniecības bilancē, nevienas firmas gada pārskatā, nevienā bankas kontā.

Jo tā gan ir vērtība, taču bez cenas. Tāpēc ekoloģijas ekonomistiem rūp tikai viens jautājums: kā noteikt cenu dabas veltēm, kādā veidā to abstraktā ekonomiskā vērtība var tikt iekļauta uzņēmēju bilancēs un patērētāju ģimenes budžetos kā konkrēti skaitļi?

Jo vairums dabas sniegto velšu ir visiem pieejamas preces, kuras lieto visi, taču tās nevienam nepieder. Neviens ar tām netirgojas, tāpēc nenosaka arī cenu.

Diemžēl bieži vien tas noved pie neapdomīgas resursu izmantošanas – tā ir sena atziņa, kuru biologs Garets Hārdins jau 1968. gadā ietvēra trāpīgajā formulējumā tragedy of the commons.

Un šī traģēdija var vērsties tikai plašumā, jo eko-zaudējumi palaikam tiek iegrāmatoti kā peļņa. Pēc tradicionāliem aprēķiniem pat katastrofas nevis iznīcina nacionālās ekonomikas bilances, bet gan tās bagātina. „Ekonomiski produktīvākais pilsonis ir vēža slimnieks, kurš ceļā pie šķiršanās advokāta sadauza lūžņos savu auto,” par fatālo loģiku ironizē ASV autors Bils Makibens. Jo advokāta, slimnīcas un autodarbnīcas izmaksu kopsumma – tātad viss, kas ir jāinvestē, lai novērstu zaudējumus, summējas pozitīvā tirdzniecības bilancē.

Supertankera Exxon-Valdez 1989. gada katastrofa vai – pareizāk sakot – tās zaudējumu novēršana papildināja ASV Aļaskas štata iekšzemes kopproduktu par daudziem miljardiem dolāru, kaut patiesībā tie bija dzīvās dabas vērtību zaudējumi. Kad Ņūfaundlendā pirms 15 gadiem izzuda mencas, kas līdz tam tika zvejotas bez ierobežojumiem, grāmatvedībā atkal bija plusi – pateicoties sociālajām izmaksām divu miljardu eiro apmērā. Savukārt Vācijā gan izdevumi par augsni piesārņojošo nitrātu un pesticīdu savākšanu, gan izmaksas plūdu, augsnes erozijas un ūdens piesārņojuma radīto postījumu novēršanai ik gadu sastāda 5,1 miljardus eiro, kas tiek rēķināti kā iekšzemes kopprodukta pieaugums.

Iemesls tam, ka pierēķinātajam pieaugumam netiek pretnostatīti nekādi zaudējumi, ir pavisam vienkāršajā apstāklī, ka dabai nav cenas. Lai kaut kā izlīdzētos un galu galā nonāktu arī pie konkrētiem skaitļiem, pētnieki ķeras pie visdažādākajiem trikiem. Piemēram, Roberts Kostanza savu 33 triljonu ekstrapolāciju balstījis uz patērētāju fiktīvu gatavību maksāt. Cilvēki aptaujās bija atzīmējuši, cik lielu naudas summu viņi būtu gatavi maksāt kādas sugas vai biotopa saglabāšanai viņu dzīvesvietas tuvumā. Vai arī vienkārši par to, lai kāda dzīva radība turpinātu eksistēt, kaut gan aptaujātie šīs sugas īpatņus (piemēram, orangutānus) nekad dabā nebija sastapuši.

Kaut arī šī metode var šķist spekulatīva, tā itin labi iekļaujas ekonomikas loģikā: ekonomisti jebkuru pircēja izvēli uzskata par novērtējuma izpausmi. Cena parāda, cik kāda lieta pircējam ir vērtīga – naudas izteiksmē. Tiesa gan, eksperimentos pierādījies, ka šī aptaujas metode gandrīz vienmēr uzrāda pārāk augstu gatavību maksāt: realitātē no tās nekas daudz pāri nepaliek. Tāpēc daudzi ekoloģijas ekonomisti aprobežojas ar pieticīgākiem pētījumiem, kas ļauj noteikt konkrētākas cenas. Piemēram, aprēķinot barības ciklus vai ūdens apmaiņu.

Arī šī metode nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr tā vismaz cenšas atbrīvoties no personiskas ieinteresētības. Zinātnieki fokusējas uz aspektu, cik ekonomiska ir dabas produktivitāte. Kā pierādījuši neskaitāmi pētījumi, daudzos gadījumos cilvēks nespēj pat konkurēt ar dabu.

• Piemēram, Taizemes mangrovju audžu ekonomiskā produktivitāte gadā sastāda 2100 eiro par hektāru. Te ierēķināts, ka mangrovju meži ir zivju vairošanās vieta, vienlaikus tie pasargā arī no plūdiem, sniedz ienākumus vietējiem zvejniekiem, varbūt pat rada ienākumus no masveida tūrisma. Ja šos mežus izcirstu un iegūtās platības pārvērstu garneļu audzētavās, gan peļņa, gan ieņēmumi no ūdens fermām kristos par trešdaļu.

• Kanādas pārmitrās zemes, attīrot ūdeni un nodrošinot barības vielu pārstrādi, gadā ienes gandrīz 200 eiro par hektāru. Ja tās nosusinātu intensīvas lauksaimniecības nolūkiem, to tautsaimnieciskā produktivitāte par spīti iegūtajai lauksaimniecības ražai samazinātos par trešdaļu.

• Neskarta lietusmeža hektārs Kambodžā sniedz ekonomisku labumu 1300 eiro apmērā, Lietusmežs dod savu artavu klimata aizsardzībā, apgādā vietējos iedzīvotājus ar ūdeni, pārtiku un kurināmo, kalpo kā krātuve līdz šim neatklātiem ārstnieciskiem augiem un pilda bufera funkcijas. Ieņēmumi no koku ciršanas nesedz pat ne desmito daļu no šīs summas.

To, cik liela finansiāla nozīme var būt pat vienai dzīvai sugai, parāda kādas vīrusa slimības gadījums Āzijā. 1970. gadā tā vairākos viļņos iznīcināja gandrīz ceturto daļu rīsu ražas. Jau toreiz zemnieki sēja dažas sevišķi ražīgas šķirnes, kuras toties bija ļoti uzņēmīgas pret slimībām. Meklējot rezistentu šķirni, selekcionāri beidzot atklāja imūnu līniju un iekrustoja to lielajā komerciālajā fondā. Savvaļas rīsu paveids, kas palīdzēja apkarot vīrusu, tika atrasts tikai vienā Indijas ielejā, kuru drīz pēc tam uzpludināja hidroelektrostacijas vajadzībām.

Vudsholas pētniecības centra zinātnieki ASV ir nobažījušies, ka neatgriezeniskas pārmaiņas gaidāmas arī Amazones mežos, ja tiem pārmērīgas izciršanas rezultātā vairāk nekā divus gadus pēc kārtas būtu jāiztiek bez ūdens. Eksperimentos atklājies, ka lietus meži tad pārvērstos tuksnesī, jo liktenīga atgriezeniskā saikne liktu tiem pārtraukt ūdens piegādi. Lietus meža lapotne veicina iztvaikošanu un vairo lietu – no meža iztvaiko par 15 līdz 25 procentiem nokrišņu vairāk nekā no lauksaimnieciski izmantojamas teritorijas. Un otrādi: ja nav koku, iztvaiko mazāk ūdens, retāk līst un zeme pārvēršas tuksnesī.

Lai vai cik dziļš bezdibenis vēl joprojām šķir klasiskos ekonomistus no ekoloģiskā ekonomikas pārstāvjiem, šādas atziņas tomēr pamazām popularizē zaļo grāmatvedību. Stenfordas ekologs Pols Ērlihs pat ir pārliecināts, ka līdz šim nepareizi novērtētais dabas kapitāls un tā katastrofālās sekas noteiks 21. gadsimta ekonomiku.

Pētnieku grupa ar britu zoologu Endrū Balmfordu priekšgalā izsaka pieņēmumu, ka attiecība starp dabas aizsardzības izmaksām un lietderību ir 1 : 100. Citiem vārdiem: par vienu eiro, ko šodien investējam jaunā dabas parkā vai palieņu pļavu atjaunošanā, daba mums „atmaksās” 100 eiro. Būtu absurdi mēģināt šādu peļņu iegūt. Balmfords lēš, ka, lai saražotu cilvēces nākotnes labklājībai nepieciešamo globālās ekosistēmas pienesumu, absolūtais minimums visā pasaulē būtu 15 procenti pirmatnēji funkcionējošas dabas. Kaut gan jau šodien astoņi procenti no planētas virsmas skaitās aizsargājamas teritorijas, bieži vien trūkst vajadzīgo finanšu, lai konsekventi ievērotu to statusu.

Balmfords uzskata, ka gadā būtu jāinvestē 25 miljardi eiro, lai kaut kas mainītos. Un, lai šādu summu savāktu, pilnīgi pietiktu novirzīt mazāk nekā divdesmito daļu no tām subsīdijām, kuras joprojām veicina planētas floras un faunas patēriņu.

Pie tām pieder gan no nodokļu naudas finansēti ceļi, gan salētināta lidmašīnu degviela, gan piemaksas par biodegvielu, kuras ražošanai šodien milzīgā ātrumā tiek izcirsti lietus meži.

25 miljardi eiro. Salīdzinājumam:

2009. gada aprīlī G-20 valstis galotņu tikšanās laikā, ņemot vērā finanšu krīzi, vienojās atdzīvināt pasaules ekonomiku ar 1,1 triljoniem dolāru. Ar tradicionālās ekonomikas līdzekļiem.

Pārliecinošu piemēru tam, cik lielu rezultātu var sasniegt pat ar salīdzinoši nelielām investīcijām dabas aizsardzībā, rāda Ņujorkas pilsēta: jau 1990. gados metropolei bija steidzami jāuzlabo dzeramā ūdens kvalitāte. Ūdens bagātināšanas ierīce būtu izmaksājusi sešus līdz astoņus miljardus dolāru. Tā vietā atbildīgās amatpersonas izvēlējās zaļo alternatīvu: Ketskila kalnos, no kurienes nāk lielākā daļa Ņujorkas pilsētas ūdens, tika lielos apjomos uzpirkta zeme, bet zemes īpašniekiem izmaksāja atlīdzību par tās ekoloģisku apsaimniekošanu. Kopējās izmaksas: tikai 1,5 miljardi.

Ņujorkas piemērs lieliski demonstrē vienu no alternatīvām. Taču pat tur, kur dabas veltes bilancēs parādās kā pozitīvs faktors, tās kā likums tiek novērtētas pārāk zemu. Jo tām piemēro to pašu metodi, kuru izmanto citiem kapitāla ieguldījumiem: nākotnē gaidāmās vērtības un produktivitāte tiek diskontēta, tām tiek nolaista cena. Ja runa, piemēram, ir par pašreizējo vērtību kādai mitrājam, kurš vēl 2020. gadā funkcionēs kā ūdens attīrītājs un zivju biotops, ekonomisti tā nākotnē gaidāmās produktivitātes noderību aprēķina, no katra turpmākā gada atvelkot aktuālajai nomas maksai pielāgotu procentu likmi – un tā līdz pat 2020. gadam.

Šādi rēķini varbūt ir loģiski, novērtējot iekārtu un ēku vērtību, jo tā var kristies inflācijas, nolietošanās un mainīga pieprasījuma ietekmē, tāpēc kaut kad nākotnē tās var kļūt nelietojamas – skaidro ekologs Džeimss Aronsons no Francijas nacionālās pētniecības organizācijas CNRS. Turpretī daba ir tāda iekārta, kura pati veic sev apkopi un bez maksas uztur sevi kārtībā.

Ja iztirgošana netiks apstādināta, „tad mums ekosistēmu vērtībai būs nepieciešama negatīva procentu likme,” skaidro Aronsons – galu galā, ņemot vērā vides postījumus, dabas pienesuma vērtība nākotnē būs daudz augstāka nekā šodien.

Citi dabas ekonomisti gan arī brīdina no centieniem izmērīt daudzveidības vērtību līdz matemātiskai precizitātei. Ņemot vērā to, kādi šķēršļi būtu jāpārvar, līdz tiktu panākta vienošanās par visiem pieņemamu novērtējumu, viņi ierosina pragmatisku saīsinājumu pēc moto: labāk aptuvenas cenas nekā nekādas. Džeimss Boids un Spensers Banzhafs no Vašingtonas organizācijas „Resources for the Future”, piemēram, norāda, ka arī klasiski ekonomikas lielumi tiek definēti nevis maksimāli objektīvi, bet gan balstās uz vienošanos, kura nereti ir noslēgta tik senā pagātnē, ka esam sākuši to uzskatīt par objektīvu vērtību.

Pēc Boida un Banzhafta domām, par šādām vērtībām mums būtu jāvienojas arī ekosistēmu produktivitātes kontekstā, iekļaujot tās tādos svarīgos tautsaimniecības rādītājos kā nacionālais kopprodukts. Šādas aptuvenās vērtības sāk veidoties ļoti pakāpeniski – kā, piemēram, CO2 izmešu kompensēšanas jautājumā. Tomēr sākumā Kioto protokola ietvaros ilgi diskutētā tirdzniecība ar CO2 sertifikātiem sevi neattaisnoja: ES valstis un īpaši Vācija, lielāko daļu kvotu nevis izsolīja, bet gan izdāļāja – tādējādi apbalvojot lielākos piesārņotājus. 2007. gada decembrī emisiju biržā Leipcigā (Vācijā) tonna CO2 tika pārdota par diviem eiro centiem – tik zema cena bija pilnīga katastrofa. Uz jauno tirdzniecības periodu, sākot no 2008. gada, Eiropas Savienība licenču daudzumu tomēr samazinājusi.

Vēl viens veids, kādā atalgot dabas aizsardzību, ir tā saucamie biodiversity credits. Tie šobrīd tiek izmēģināti ASV, Austrālijā un tagad arī Malaizijā. Pamatprincips ir šāds: dabas aizsardzības biedrības vai privātpersonas uztur vērtīgas teritorijas. Ja kaut kur citur, piemēram, būvdarbi apdraud aizsargājamu augu un dzīvnieku dzīves telpu, būvniekiem ir jāpērk „biodiversitātes kredīts”, tādējādi investējot ekoloģiskās kompensācijas zonā. Šādā veidā būtu iespējams saglabāt un finansēt savstarpēji saistītas aizsargājamās teritorijas. Kopš 2007. gada modelis pirmoreiz tiek izmēģināts lietus mežos – 240000 hektārus lielajā „Malua Forest Reserve” rezervātā Boleo.

„Privatizējiet dabu!” – tāds ir daudzu tirgotāju jaunais sauklis. Viņi nevēlas nogulēt eko-ekonomikas bumu. Zaļās ekonomikas dibinātāji tomēr ir piesardzīgāki. Amerikānis Hermans Deilijs, bijušais Pasaules Bankas ekonomists un tā dēvētās „Alternatīvās Nobela prēmijas” laureāts, nav pret privātīpašuma tiesībām uz bioloģisko daudzveidību. Taču viņš vēlas nevis atdot dabu privātīpašniekiem, bet gan uzticēt to institūcijām, kuras šim cilvēces mantojumam noteiktu saprātīgas izlietojuma kvotas.

Amerikāņu uzņēmējs un autors Pīters Bārnss sapņo par zaļā kopīpašuma uzticēšanu īpašiem fondiem. Taču arī ar šādu atbildības pārdali, pēc Bārnsa domām, vēl nav gana. Viņš uzskata, ka pat tik netveramas lietas kā stabila politiskā un sabiedriskā vide ir daļa no kopīpašuma, kurai ir sava vērtība. „Publiskās vērtības līdzinās ekonomikas universa tumšajai matērijai – tās ir visapkārt, taču mēs tās neredzam,” saka Bārnss. Īpaši dabā. Jo tā ir Zemes „tumšā matērija” – varbūt arī neredzama, taču bez tās nav iedomājama dzīvība.

Arī Bārnss domā, ka, šādi vērtējot, Roberta Kostanzas aprēķinātie 33 triljoni dolāru kā visu biosfēras pakalpojumu ekvivalents ir daudzkārt par zemu. Ekonomista ieteikums ir pieskaitīt „nenoteikti augstu neatgūstamības bonusu”. Nezināmu summu X, kas sadārdzina ikvienas dzīvas radības vērtību, kaut arī iepriekš jau būtu tikuši saskaitīti visi līdz šim zināmie pakalpojumi.

Tādējādi pat no tīri ekonomiska viedokļa būtu atrasts pamatojums tam, lai atzītu dabas estētisko un emocionālo vērtību. Ja ne citādi, tad vismaz matemātiski aptverot, piemēram, cik nenovērtējama ir mazā putniņa dziesma, kad tas šūpojas uz zāles stiebra.

Starptautiskais bioloģiskās daudzveidības gads

2010. gadu Apvienoto Nāciju Organizācija pasludinājusi par Starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu. Lai šī tēma vēl vairāk nostiprinātos sabiedrības apziņā, tiks rīkoti dažādi starptautiska un vietēja mēroga pasākumi. Maijā paredzētajās akcijās piedalījās arī lielākā daļā no 19 valstīm, kur iznāk žurnāls GEO, tai sakaitā arī Latvija.

Bioloģiskā daudzveidība jeb biodiversitāte aptver gan sugu un biotopu daudzveidību, gan ģenētisko daudzveidību atsevišķu augu un dzīvnieku sugu ietvaros. 1992. gadā ANO galotņu tikšanās laikā Riodežaneiro šīs dabas bagātības aizsardzība tika izvirzīta dienas kārtībā kā globāls politisks jautājums.