Mans pirmais auto: Honda Civic (51)

Tas bija 2005. gadā, un pašam man bija 18. Tikai vasaras sākumā biju nolicis tiesības, bet auto pirkt vēl neplānoju – nebija īsti vajadzības. Tomēr padzirdēju, ka viens kantoris grib "tikt vaļā" no viena sava dienesta auto – tās pašas Honda Civic. Protams, zinot, ka dienesta auto pārāk netiek taupīti,  nekādu brīnumu negaidīju, bet toties šo auto pārdeva ļoti lēti (salīdzinoši ar citiem tāda paša vecuma Civic modeļiem), turklāt ar to jau vairākus gadus bija braucis man pazīstams cilvēks, tā ka auto bija vairāk vai mazāk zināms. Laika domāt ilgi nebija, tāpēc savus iekrājumus iztērēju šim auto un vasaras beigās biju laimīgais pirmā auto īpašnieks. Defekti tam pārsvarā bija vizuāli (skrāpējumi un apdauzīti stūri, jo ar to bija braucis katrs, kam nebija slinkums, arī ne tie lielākie mācētāji) un, kā izrādījās vēlāk, bija problēmas ar savirzi – aizmugurē pastiprināti dila viens rats iekšējā pusē, kā arī parādījās nopietnas rūsas pazīmes visiem Civic ierastajās vietās – aizmugurējo riteņu arkās un bagāžnieka vāka apakšējā daļā. Bet, par spīti visiem šiem defektiem, biju veicis labu pirkumu un biju par to priecīgs.

Kopumā auto "uzvedās" labi. Daudz no tā es negaidīju, jo zināju, ka mūžs tam nav bijis viegls. Auto remontēju tad, kad bija nepieciešams (pārsvarā pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi izietas tehniskās apskates), kas pārsvarā bija salīdzinoši sīkumi, kā nodilušas bremžu uzlikas vai rokas bremze, kas nedarbojās hroniski. Pievilkta tā tika uz apskati, bet jau drīz vien atkal pārstāja darboties, nācās auto vienmēr atstāt ātrumā, jo no "roķenes" lielas jēgas nebija. Motors vienmēr darbojās godam un bez problēmām un bija pietiekami ņiprs, atceros, ka 2. pārnesumā varēja izspiest 100 km/h. Tajā pašā laikā ekonomisks – vasarā 6 bet ziemā 7 litri uz 100 km. Auto, lai arī neliels, salonā ir visai plašs un arī aizmugurē pietiekami ērti varēja sasēsties vismaz 2 pieauguši cilvēki, nepieciešams tik pievarēt ne visai ērto ierāpšanos pa priekšējām durvīm.

Civic ir labas gaitas īpašības (daudzsviru piekare priekšā), līkumos auto turējās ļoti stabili. Problēmu ar braukšanu nebija arī ziemā, rakt sevi ārā nenācās, lai arī slidenā laikā auto sāka ļoti negribīgi un daudz buksēja. Vajag pieminēt, ka auto ir salīdzinoši zems – zema jumta līnija, zema sēdpozīcija un arī visai mazs klīrenss, kas man maksāja norautu izpūtēju, bet tā gan bija mana, nevis auto vaina. Lauku tūninga cienīgais troksnis (izpūtējs tika norauts apmēram pa vidu – ar visu aizmugurējo bunduli) apnika apmēram pēc 2 mēnešiem, un izpūtējs tika nomainīts pilnībā uz  pavisam jaunu. Mašīna ļoti vareni grabēja, braucot pa bedrēm, - no zemes ceļiem centos pēc iespējas izvairīties, lai saudzētu nervus un arī piekari, jo šāds auto nepavisam nav piemērots tādām lietām. Tāpat šim auto nav pārāk labas tuvās gaismas – redzamība patiešām ir štruntīga, kas ļoti bija jūtams tumšajos rudens vakaros. Ar to mēģināju cīnīties, ielikdams spuldzes, kas izstaro baltāku un spilgtāku gaismu (tā man vismaz stāstīja servisā), lai gan lielu atšķirību nejutu.

Vienīgā patiešām lielā ķibele gadījās tik vienu reizi – braucot centrā un mīcoties pa sastrēgumiem, notrūka apakšējais balsts labajam priekšējam ritenim un inerces pēc ritenis izrāva no motora pusasi. Dīvani, ņemot vērā, ka pirms nepilna mēneša tika izieta tehniskā apskate. Nopriecājos, jo tas atgadījās pie 20-30 km/h liela ātruma, nevis, piemēram, braucot ārpus pilsētas robežām. Šis tad arī bija dārgākais piespiedu remonts. Bija jau arī citi  sīkumi, bet tie jau atgadās visām tik vecām mašīnām.

Šis auto savā dzīvē bija daudz pieredzējis (jau kopš 94. gada tas ripoja/tika lauzts pa Latvijas ceļiem), un pēc nobrauktiem diviem gadiem sāka izskatīties pavisam noguris, rūsa bija izpletusies daudz lielākos apjomos, tā ka aizmugurējā arkā izlūza caurums. Domāju ar šo auto braukt, kamēr varēšu un tad nodot lūžņos vai iestumt grāvī, bet sanāca citādi. Tā kā braucu uz ārzemēm uz ilgāku laiku, auto izdomāju provēt pārdot. Tas nenotika acumirklī, jo lielākā daļa pircēju nebija apmierināti ar auto sagurušo paskatu, tomēr viņi tajā pašā laikā piemirsa, ka mana auto cena bija visas divas reizes mazāka nekā citiem līdzīgiem eksemplāriem labākā stāvoklī. Tomēr arī tam beidzot atradās pircējs, (tāds pats tikko pie tiesībām ticis brauktgribētājs) un, cik noprotu, arī pēc trīs gadiem un n-tajiem nomainītajiem saimniekiem auto turpina ripot kaut kur pa Latvijas provinci. Mazā japāņu Honda tomēr izrādījās visai izturīgs auto, nedaudz noplucis, bet pilnībā attaisnoja uz to liktās cerības – labs pirmais jauniešu auto.

Mārtiņš