Mans pirmais auto: Opel Tigra (106)

Kad biju secinājusi, ka vajadzīga sava mašīnīte, sāku apsvērt, ko es gribu. Mani kritēriji bija maza, sievišķīga, ekonomiska un tajā pašā laikā lai ripo uz priekšu. Biju noskaņojusies uz Opel, jo lētāks un arī ekspluatācijā šī marka īpašus izdevumus neprasa. Apkārtējie gribēja pierunāt uz vecāka gadagājuma Audi, jo tas ir Audi, nevis Opel. Bet mašīnu izvēlas ne jau stereotipu dēļ, bet gan tāpēc, kā tā tevi uzrunā. Arī ar Audi, manuprāt, var labi iegrābties. Vispār mašīnu pirkšana no rokām ir risks, īpaši ja nav ne jausmas, kam jābūt zem auto pārsega. Nu man kā sievietei tiešām maz sajēgas par to tehnisko daļu, varu novērtēt tikai vizuālo.

Kad mērķis bija nosprausts - Opel Tigra, 1.4, melna, ar miglas lukturiem un lūku, sākās rūpīga meklēšana. Ticiet vai ne, tajā laikā melnas Tigras, kas atradās pārdošanā, varēja uz vienas rokas saskaitīt. Vien tagad viņu ir daudz. Visi sludinājumu serveri tika pārbaudīti, arī tā sauktajā Rumbulā pat pabiju, tiesa, cenas uzskrūvētas tur nesamērīgi augstas, vai varbūt ne pa tiem plačiem staigāju. Pat viens brauciens uz kaimiņzemi Lietuvu bija, bet tukšā. Nebiju nekad iedomājusies, ka tik ilgi būs jāmeklē mašīna. Likās, kas tad tur ko nenopirkt. Tik daudz bija redzētas nolaistas, nekoptas un norūsējušas, pilnīgi žēl skatīties. Tas, ka Opelim patīk rūsēt, to jau es biju dzirdējusi un redzējusi, bet vai tad tiešām nevar mašīnu kaut cik piekrāsot, piepucēt, tā taču ir tava vizītkarte!

Tad tā diena pienāca. Uz ss.lv jau sēdēju, kā tagad daudzi cilvēki portālā draugiem.lv. Uzmanīju katru jauno piedāvājumu. Tas bija saulainā rītā, kad parādījās sludinājums par melnu Tigru Saldū. Uzreiz zvanīju, piedāvājums likās apmierinošs, tiesa, cena augstāka nekā plānotā, bet kāpēc gan kaut vai tikai neapskatīties. Iepriekšējā īpašniece to pārdeva, jo vajadzīgs ģimenes autiņš un mazā smukule šim nolūkam īsti neder. Apskatot sīkāk, pārliecināja, ka ir tā vērta, varbūt tas jau bija meklēšanas apnikums vai kas cits, nezinu. Un tā es to nopirku. Interesanti, ka tikai pie CSDD uz pārrakstīšanu pamanīju nelielu rūsas pleķīti, kas sākumā saules apmirdzētajās melnajās aprisēs nebija pamanāms.

Neticēsiet, kopā ar iepriekšējiem īpašniekiem ar šampanieti tika „apmazgāts” darījums. Pilnīgi ar svešiem cilvēkiem! Un tas bija amizanti. Tādu pirkšanas un pārdošanas noslēgumu es nekad nebūtu iedomājusies. Viņi bija šokā, kā tikko ielikts sludinājums var novest pie pirmā zvanītāja – pircēja.

Atzīšos, pirmā diena bija diezgan ērmīga. Es nemācēju braukt - vistiešākajā nozīmē, tāpēc ka ierasts braukt bija ar 2.5 dīzeļa motoriem, smagiem sajūgiem, kurus atlaižot mašīna pati brauc. Tigra bija smalka, viegla un sākumā pat slāpa nost. Bet bija tikai jāpierod, un tagad brīnos, kā es ar citām vispār varēju braukt?

Lai ko arī citi stāstīja par Tigras dzinēja problēmām, cepuri nost mašīnai (tuk tuk tuk pie koka), visu šo laiku tā  nekad mani nav pievīlusi. Labs nāk ar gaidīšanu un pacietību. Nekādu šausmīgo izdevumu arī nav bijis, protams, ja neskaita kalotku, siksnas, eļļas maiņu, kas ir jāveic ikvienai mašīnai, kura nobraukusi lielus attālumus. Neesmu bagāta, lai atļautos jaunu mašīnu, tāpēc braukšu ar šo, kamēr izkritīšu cauri grīdai!!! Ja nākotnē būs citas vajadzības, tad šī vienalga paliks kā trofeja, jo pārdot viņu vairs nav vērts, labāk ieguldīt naudas līdzekļus mašīnā un atstāt savam priekam un atmiņām. Un zinu, ka ar to vēl braukt un braukt! Tie 90 zirdziņi tādai mazai masai dod pietiekamu jaudu, ja ne lidot, tad izbrīnu no apkārtējiem noteikt izpelnās, jo apgāž visus stereotipus par mazām mašīnām!

Tiksimies ielās!!!

Egija