Viena no šādas diētas pamatsastāvdaļām noteikti būtu zaļā tēja. Eksperimentos ar dzīvniekiem tās novārījums aizkavējis audzēju attīstīšanos dažādos orgānos. Ming Zu Fangs un viņa kolēģi no Rutgersa universitātes Ņūdžersijā ASV noskaidrojuši, kādā veidā zaļā tēja veic savu aizsargājošo iedarbību: tējas sastāvā esošā viela epigallokatehīn-3-gallāts (EGCG) gādā, lai atkal tiktu aktivizēts izslēgtais gēns, kurš kavē vēža šūnu veidošanos. Pēdējā laikā zinātnieki spējuši pierādīt, ka līdzīgi iedarbojas arī sojas pupās sastopamais augu hormons genisteīns.
Tomēr, kā uzskata pētnieki, epiģenētiski modeļi kontrolē ne tikai fiziskās īpašības, piemēram, kažoka krāsu, ķermeņa konstitūciju vai slimības. To ietekme iesniedzas arī psihes valstībā. Psihologs Maikls Mīnijs no Makgila universitātes Monreālā gadiem ilgi meklēja skaidrojumu virknei savādu novērojumu: žurku mazuļi, kurus mātes bija rūpīgi un regulāri aplaizījušas, izauga par relatīvi mierīgiem un drosmīgiem pieaugušajiem. Jaundzimušie, par kuriem mātes rūpējās mazāk, izauga daudz bailīgāki.
Pat tad, kad kļuva zināmi epiģenētikas principi, tika izdarīts pieņēmums, ka, veidojoties olšūnām un spermatozoīdiem, šis augstākais kods pazūd – tātad nākamajai paaudzei paredzētās dzimumšūnas atkal tiek radītas "no nulles”, un pārmantota tiek vienīgi DNS burtu secība.
Tomēr jau 1999. gadā bioloģei Emmai Vaitlovai, kura tagad strādā Kvīnslendas Medicīnisko pētījumu institūtā Austrālijā, izdevās pierādīt, ka epiģenētiskie marķieri var tikt pārnesti no vienas zīdītāju paaudzes nākamajā (līdz tam to jau bija apliecinājuši eksperimenti ar augiem un rauga sēnītēm). Tātad tie nepazūd līdz ar indivīda nāvi. Lai arī Vaitlova savos eksperimentos koncentrējās tikai uz pelēm, viņas rezultāti ir attiecināmi uz visu dzīvnieku pasauli kopumā.
Nākamo šoku ģenētiķiem nācās pārciest, kad izrādījās, ka epiģenētisko pazīmju iedzimtība nebeidzas ar tiešajiem pēcnācējiem, bet gan var tikt nodota tālāk – līdz pat mazbērniem, mazmazbērniem un mazmazmazbērniem.
2008. gada martā Kanādas epiģenētiķis Arturs Petronis paziņoja par pētījumu, kura laikā viņš bija izmeklējis 35 mirušu šizofrēnijas slimnieku smadzenes. Tajās visās viņš atrada izteiktu epiģenētisku modeli, kas bija ietekmējis 40 gēnu aktivitāti, un daži no tiem bija cieši saistīti ar slimības attīstību. Vēl vairāk: specifiskā DNS metilācija neaprobežojās ar smadzeņu šūnām vien – tā tika konstatēta arī mirušo spermā, sagatavota nodošanai tālāk nākamajai paaudzei.
Līdzīgu sensacionālu pētījumu jau pirms tam bija prezentējis Londonas Bērnu veselības institūta ģenētiķis Markuss Pembrijs. Kopīgiem spēkiem ar zviedru kolēģi Larsu Olovu Bigrenu zinātnieks bija izstudējis ziņojumus par kādas nomaļas Ziemeļzviedrijas pilsētiņas ražas apjomiem, pārtikas produktu cenām un nāves gadījumiem, sākot no 1890. gada. Tajos atklājās, ka to vīriešu mazdēli, kuru bērnība aizritējusi pārpilnībā, daudz biežāk slimoja ar diabētu un – atbilstoši augstajam riskam – mira pāragrā nāvē. Tas gan attiecināms tikai uz vīriešu līniju, mazmeitas tika pasargātas. Savukārt viņas šī slimība skāra tad, kad pārāk labā maizē bija augusi vecmāmiņa no tēva puses. Šajā gadījumā laba veselība bija mazdēliem.
Pembrijs izdarīja secinājumu, ka barības pārpilnība atstāj epiģenētiskas pēdas dzimumhromosomās X un Y. Kā parāda turpmākie pētījumi, epiģenētiskās izpausmes nākamajā paaudzē ir atkarīgas no vecuma, kādā pārpilnību baudījusi pirmā paaudze. Vissmagāk skarto mazmeitu vecmāmiņas treknos gadus bija piedzīvojušas mātes dzemdē vai agrā bērnībā – tātad tieši tajā fāzē, kurā nākotnes vecmāmiņas olnīcās jau attīstās dzimumšūnas. Kurpretim vīriešiem kritiskais posms izrādījās jaunības beigu daļa – visizšķirošākais laiks vēlākai spermas attīstībai.
Psihologs Maikls Mīnijs meklē atbildes arī uz jautājumu, kā epiģenētika ietekmē sociālpolitiku. Viņš norāda, ka agrīnu vecāku un bērnu piesaisti nevar neietekmēt nabadzība, dzīve trūcīgos apstākļos vai nemitīgi strīdi. Savukārt tas, kā labi zināms arī bez epiģenētikas, traucē bērnu kognitīvo attīstību. Taču, vai ir iespējams, ka šie negatīvie faktori epiģenētisku procesu rezultātā ietekmēs arī nākamās paaudzes?
„Ja videi ir nozīme mūsu genoma izmaiņās,” saka farmakologs Moše Zifs, „tad mums ir izdevies uzbūvēt tiltu starp bioloģiskiem un sociāliem procesiem. Un tas pilnībā maina mūsu skatījumu uz lietām.”