Kara laikā cilvēki ne tikai karoja un cieta,bet arī mīlēja un izklaidējās. Latvijā pēc pirmā pasaules kara varēja sastapt ne vienu vien vācu karavīra pamestu sievieti. Uzvedībā un izpratnē par morāli daudz neatpalika arī latviešu karavīri.
Mīla un sekss kara laikā (61)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jau 1918. gada decembrī prese informēja, ka, beidzoties Pirmajam pasaules karam, no Latvijas aizbrauc vācu karavīri un viņiem līdzi dodas daža laba šejieniete. Līdzās kara laika sievām un kara laika brūtēm presē parādījās arī citi apzīmējumi – atstumtās līgavas, prūšu līgavas, friču brūtes, karavīru klātgulētājas, tautumeitas, mīļākās, šaubīgas sievietes. Starp citu, arī latviešu karavīri pēc Pirmā pasaules kara dzimtenē atgriezās ar citas tautības sievām, piemēram, no Vācijas.
Lai izprastu toreizējos notikumus, jāpiemin gaisotne, kādu Latvijas pilsētās radīja karavīru klātbūtne. Pirmais pasaules karš bija beidzies 1918. gada 11. novembrī, bet drīz pēc valsts neatkarības pasludināšanas jaunajai Latvijas Republikai uzbruka padomju Krievijas armija un sākās Latvijas Atbrīvošanas cīņas, kas ilga līdz pat 1920. gada vasarai. Rīgas pilsētas komandanta pulkveža Baloža rīkojums 1919. gada 3. jūlijā uzlika par pienākumu karaspēka daļu priekšniekiem gādāt, lai karavīri publiskās vietās uzvedas pieklājīgi un kārtīgi apģērbjas, nevis staigā kailām krūtīm un atpogātiem mundieriem. Gaisotni veidoja arī deju vakari. 1920. gada sākumā avīze Kurzemes Vārds apgalvoja, ka Liepāja pašlaik “trako, kā nelabā kratīta”, bet Rīgā šis trakums nupat esot pierimis. Armijas virspavēlnieks 1920. gada martā atzina par visai nevēlamu, ka armijas aizmugurē pārāk bieži tiek rīkotas “nekulturālas izpriecas” laikā, kad karavīri pašaizliedzīgi cīnās frontē. Virspavēlnieks pavēlēja karaspēka daļu priekšniekiem gādāt, lai turpmāk neviens sarīkojums Rīgā nenotiktu bez armijas štāba atļaujas un lai programmā ietilptu tikai vērtīgi priekšnesumi.
Tas notika 1920. gada martā, bet līdz tam kopš 1919. gada vasaras iedzīvotāji, kā mācēja, tā priecājās par Latvijas armijas karavīru varonību. Jau 1919. gada 21. augustā armijas Sanitārā pārvalde, rūpēdamās par karavīru veselību, lūdza Apgādības pārvaldes priekšnieku aizliegt prostitūciju veicinošos sludinājumus Jaunākajās Ziņās. Runa bija par iepazīšanās sludinājumiem, kuros galvenokārt karavīri un sievietes radīja anonīmu iepazīšanās vidi. Tajā iepazīties vēlējās brīvie latvju aizstāvji – Mīlētājs, Gaidītājs, Ilgotājs, Domātājs un Cerētājs – vai jautri jaunieši – Knašais, Ašais, Brašais, Rātnais.
Te zibenszeļļi vēlējās “amora bultas zibināt ar acīgām, muzikālām zeltenēm”, savukārt trīs zilu acu pāru īpašnieces, kas parakstījās kā Ananass, Banāns un Aprikoze, meklēja puišus, kuri būtu tikpat kāri kā viņas “lasīt zemenītes, kas aug ziemu un vasaru”.
Pēc bermontiešu padzīšanas no Jelgavas, kur Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas daļas Pāvela Bermonta vadībā uzturējās no 1919. gada marta līdz novembra beigām, Jaunāko Ziņu lasītāji tika informēti, ka arī jelgavnieces ar fričiem dzīvojušas visai saticīgi un daža laba pat aizbraukusi tiem līdzi. Izrīkojumi un ballītes notikušas ļoti bieži. Beidzamo nedēļu līksmojuši katru vakaru.
Interesantas liecības par šo laiku atrodamas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumā. Muzeja galvenā krājuma glabātāja vietnieks Aldis Barševskis citē 1971. gadā pierakstītās Henrietes Bergas atmiņas par 1919. gada notikumiem Jelgavā un to, kā bermontiešu īpašumā pēc iepazīšanās ar jelgavniecēm nokļuvis daudz vērtslietu: “Nevienu ne apzaga, ne aplaupīja. Visu panāca ar draudzību un mīlestību. Un tā tika pie zelta ķēdēm, rokassprādzēm un citām rotaslietām. Viņi neņēma, bet tiem deva. Nu, un tad Jelgavā sākās īstas kāzas! Mājās, kur uzdzīvoja, bija jūtami stipra alkohola tvaiki, kas ņēma vai elpu ciet. Ne vien degvīnu, bet zilo spirtu lietoja. Un kā tad izskatījās priekšnami un koridori! Gar to nevienam nebija daļas. Briesmīgas paģiras nolika visus zemē. Kas nu bija tāda smuka un bagātāka, tad noslēdza laulības. Aizbrauca ar vilcienu līdz Vācijas robežai, pievāca mantu un atstāja sievu. Enerģiskākam sievišķim palaimējās arī tikt līdz pašai galvaspilsētai, bet tad vajadzēja uz savu galvu dzīvot. Vīram jau pašam sava ģimene priekšā. (..)”
Tik gļēvi un glupi!
Par vienu no cēloņiem, kāpēc sievietes draudzējās ar vācu karavīriem, prese minēja faktu, ka latvieši negrib precēties, kamēr sveštautieši solījuši rīkoties saskaņā ar tradicionālajām morāles normām. 1919. gada augustā avīzes Zemgalietis burtlice secināja: “Tik gļēvus un glupjus latviešu puišus neviens nav redzējis. Puiši un meitas pasaulē taču tāpēc ir, lai precētos! Un, ja latviešu puiši aizmirsuši dabas uzdevumu precēšanos, ja piecu gadu laikā Kurzemē gandrīz neviena meita nav noprecēta no latviešu puišiem un ja Krievijā latvieši taisa tikai lielinieciskumu un naudu un aizmirst, ka viņiem jābūt vīriem un ģimenes tēviem, tad tie ir cienīgi, ka meitas ballē viņiem pasper ar kāju. Tiem jaunskungiem, kas apsmej nelaimīgās kareivju klātgulētājas, vajadzētu papriekš pašiem aiziet pie mācītāja sūdzēt grēkus, tad apprecēties, un pēc tam viņiem būtu tiesības nožēlot meitas, kas iekrīt slazdā pie tiem, kas sola viņas precēt.” Savukārt pretēja viedokļa paudējs pareģoja, ka vāciešu draudzenēm “sekos nelaime, tām būs jāpaliek vecmeitās, ja latvieši tās neņems”.
Laulība bija draudzēšanās mērķis, taču rīcība atbilstoši tradicionālajām morāles normām radīja divsievības problēmu. Prese 1919. gada augustā informēja, ka vācu policijas pieprasītās ziņas liecina – dažiem vācu zaldātiem Vācijā ir sievas, bet, dzīvojot Kurzemē, viņi salaulājušies otrreiz, un tagad ne viena vien tautumeita nožēlojot, ka, dodoties laulībā, nav ievākusi ziņas par savu vīru. Tāpat rīkojās arī latviešu karavīri, kuri karoja ārpus Latvijas. Tas atklājās laika gaitā, kad 20.–30. gados notika tiesu procesi ar apsūdzību divsievībā.
Vācu karavīru mīļākās liktenis diemžēl pievīla. Jau pēc bermontiādes, kad vācu karaspēks atkāpās Lietuvas virzienā, avīzes ziņoja, ka vācieši neņem līdzi kara brūtes. Novembra beigās Glodas tuvumā tika atrastas pie koka piesietas trīs ebreju jaunietes. “Jaunavas bija iemīlējušās prūšu kareivjos. Pēdējie bija apsolījušies mīļākās vest līdz uz fāterlandi. Aizveduši tās mežā, tie brūtes piesējuši pie kokiem. Tās salušas 24 stundas, līdz te ieradies glābējs – mežsargs,” rakstīja avīze Kurzemes Vārds. Citas tika mazliet tālāk, lai līdzīgu likteni piedzīvotu jau ārpus Latvijas. 1920. gada sākumā Klaipēdā atradās aptuveni 40 liepājnieces, kuras vācu valdība bija turp nosūtījusi no Karalaučiem.
“Friči gan tām solījuši uzticību līdz nāvei, bet fāterlandē radušās citas, un tie savas kara brūtes padzinuši, kuras tamdēļ jūtoties ļoti nelaimīgas.”
Dažām izdevās Vācijā palikt, tomēr pēc pāris gadiem, pamestas ar maziem bērniem un bez darba, viņas no Vācijas tika deportētas uz dzimteni.
Tumšs gar acīm metas
Vīriešu uzvedība presē tika pieminēta netieši, tēlojot viņus kā cietējus. Piemēram, Pirmā pasaules kara sākumā Vācijā gūstā kritušie karavīri vairākus gadus esot atturējušies no seksuālām attiecībām ar vācietēm. Vismaz viens 1919. gada jūlijā uzsvēra, ka ar lepnumu varējis sacīt: “Es un mans spēks priekš dzimtenes.” Bet Latvijā redzētais ideālus sagrāvis. Bijušais karavīrs stāstīja, ka redzējis puskailas jaunietes kopā ar vācu karavīriem izklaidējamies mežā pie Jelgavas. “Tā ir vispārēja parādība, ka iet svešinieks ar divām rokas granātām un divām meitām,” viņš apgalvoja presei. Sāncenši tādos gadījumos tika saukti par svešiniekiem, svešiem zaldātiem, sveštautiešiem. Minētajam vīrietim bijusi stipri aizskarta pašcieņa. Tas lasāms vērtējumos, ka “tumšs gar acīm metas, domājot par to, ka no vācu pamestajām sievietēm mums, tautiešiem, būs jāizvēlas sev dzīves biedrenes”. Tika apgalvots, ka redzēto neviens no viņiem neaizmirsīšot.
Līdzīgi diskusijā pēc Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes 1919. gada 17. novembrī izteiktā aicinājuma katrā latviešu ģimenē sievietēm dzemdēt sešus bērnus kāds vecpuisis apgalvoja, ka vīriešus no precēšanās atbaidot “tas, lai neizraugāmies mūža biedreni, kura pazinusi svešos iebrucējus un tikai dažādu apstākļu dēļ tiem nav līdzi aizbraukusi”. Prese nosodīja tikai sieviešu uzvedību, tādējādi publiski runāja tikai par problēmas vienu pusi, un, visticamāk, tas notika tāpēc, ka kara laikā armija atradās īpašā situācijā. Reālās pagātnes ainu, ko noklusēja avīzes, ļauj rekonstruēt Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti, kas liecina par venerisko slimību problēmu. Tā atklāj to karavīru dzīves pusi, kuru nav pamata saukt par varonīgu.
1920. gadā kara slimnīcās un lazaretēs no veneriskajām slimībām ārstējās 5636 karavīri.
Šādu slimnieku skaits Latvijas kara slimnīcā pieauga jau īsi pirms bermontiādes – 1919. gada septembrī. Slimnīcas vecākais ārsts ierosināja, lai veneriski slimajiem karavīriem ārstēšanās laikā izmaksā pusi no algas, “jo ir tādi, kuri cenšas saslimt, lai nebūtu jāiet darbā vai frontē”. Šis punkts tika iekļauts armijas virspavēlnieka 1919. gada 14. oktobra pavēlē, pamatojoties uz kuru pēc bermontiādes sāka veidot venerisko slimību apkarošanas politiku.
Turpmāk no slimnīcām izrakstītos, kā arī jaunos, no karaspēka daļām atsūtītos saslimušos iedalīja Rīgas apsardzības rotās un citos garnizona dienestos, lai paralēli dienestam ārstētu ambulatoriski. Tomēr daudzi, “lai novilcinātu atgriešanos frontē”, pat turpināja dzimumdzīvi un atgriezās slimnīcā ar jaunām veneriskajām slimībām, lai gan nebija izārstētas vecās kaites.
Divpadsmit meitas
Latvijas armijas Sanitārās pārvaldes darbinieki uzskatīja, ka karavīri saslimst galvenokārt pēc viesošanās atklātajos namos. Atrodoties Jelgavā tikai vienu nedēļu, kādā bataljonā sāka izplatīties veneriskās slimības. Jelgavā tobrīd bija reģistrētas 98 prostitūtas, no kurām trešdaļa bija Polijas un Lietuvas iedzīvotājas, kā arī rīdzinieces. Bataljona ārsts komandēja feldšeri uz vienu atklāto namu informācijas nolūkos. 1919. gada 6. decembrī feldšeris ziņoja, ka apsekotajā namā darbojas 12 meitas, bet karavīru un privāto klientu ir pilna māja – simtiem vīriešu, kas pie katra kambara durvīm stāv rindā. Līdzko viens iznāk, ar kaušanos un plēšanos iekšā dodas nākamie. Prostitūcijas pieprasījums pārsniedza piedāvājumu, turklāt tā notika ne tikai Jelgavā, bet arī Rīgā.
Vienīgais veids, kā varasiestādes mēģināja apkarot veneriskās slimības, bija prostitūcijas apkarošana. 1920. gada jūnijā no Liepājas “kā sabiedrībai kaitīgas personas” tika izsūtītas vairākas Lietuvas pilsones – prostitūtas, kuras vairākas reizes bija slimojušas ar veneriskajām slimībām. Armijas virspavēlnieks 1920. gada vasaras sākumā divīziju komandieriem slepenā pavēlē uzsvēra: starp sievietēm, kuras uzturas frontes joslā un nodarbojas ar prostitūciju, ir arī spiedzes, tāpēc karavīriem jāizskaidro, ka attiecības ar sievietēm kaitē valsts interesēm un karavīru veselībai, kā arī jāapkaro minētā parādība, izraidot šīs sievietes no frontes apgabaliem, bet saslimušās jānogādā slimnīcās.
Prostitūcijas apkarošana atklāja sieviešu beztiesības problēmu. Piespiedu medicīniskā izmeklēšana tika attiecināta vienīgi uz sievietēm. Pietika tikai kādam paziņot, ka sieviete uzskatāma par šaubīgu, lai viņa tiktu ar varu aizturēta pat uz ielas un nogādāta pie ārsta. Šī iespēja tika izmantota savstarpējo attiecību kārtošanā un apmelošanā.
Sievietes tika atzītas par veselām, bet viņām nācās piedzīvot apkaunojumu un pazemojumu tāpēc, ka viņām nezināmi, seksuālos sakaros neizvēlīgi karavīri bija iedzīvojušies veneriskajās slimībās.
Armija savukārt izglītoja jaunos vīriešus seksuālās higiēnas jautājumos, un tādējādi pēc viņu demobilizēšanas zināšanas nokļuva pat dziļākajos Latvijas lauku nostūros. 1919. gada decembrī armijas Sanitārā pārvalde lekcijās, kinofilmās un uzsaukumos karavīrus informēja par izsargāšanos no slimībām. Viens no veidiem bija profilaktiskā dezinfekcija pēc katra kontakta ar prostitūtu. Uzsaukums Sargaties no veneriskam slimībām! uzturēja priekšstatu, ka no šīm slimībām pasargā seksuālās attiecības laulībā. Tika popularizēts viedoklis, ka atturēšanās no dzimumdzīves nav kaitīga veselībai, tā kliedējot valdošo aizspriedumu. Cilvēki tika brīdināti, ka pilnīgi visas prostitūtas slimo ar veneriskajām slimībām. Tāpēc Latvijas armijas Sanitārā pārvalde 1920. gada maijā divīziju ārstiem uzdeva informēt karavīrus, ka jāpieprasa no prostitūtām kontrolgrāmatiņas, jo tas esot viens no galvenajiem izsargāšanās līdzekļiem. Tādējādi, lai efektīvāk apkarotu veneriskās slimības, armijas ārsti izmantoja iebiedēšanas taktiku, bet tai bija blakusefekts – tā radīja aizspriedumus pret visām neprecētajām sievietēm.
Svešinieki saminuši...
1919. gada oktobrī avīzē Kurzemes Vārds kāds lasītājs, parakstoties ar vārdu Saulgriezīte, publicēja uzsaukumu sievietēm, kas apliecināja satraukumu par seksuālo normu sairšanu. Teksts ņirbēja no metaforu pārpilnības. Tikai vārda “netikumība” pieminēšana un “važās slēgtās tīrās, skaistās dvēseles” pretstatīšana “ceļmalas dubļos vārtītajai miesai” ļauj secināt, ka runa ir par seksuālajām attiecībām ārpus laulības. Sižets vēsta – sieviešu dvēselēm jābūt mūžam tīrām un baltām, un tajās jāzied baltajām nevainības puķēm, bet 1919. gada oktobrī vērojamais ar to galīgi nesaskan. “Ar šausmām noraugos uz tagadējām sievietēm. Saprotams, ir arī izņēmumi, bet ļoti maz. Un prātā nāk jautājums: vaj tādai jābūt 20. gadsimta sievietei? Kur palikusi mūsu sieviešu pašcieņa un pašlepnums? Vaj nekā nav mūsu sievietēs no senču gara, senču lepnuma un pašcieņas? Ar sāpēm sirdī jāsaka – nav. Nav, drūmi atbalsojas dvēselē. Pavadītie kara gadi atstājuši tik nelabu iespaidu uz mūsu sievietēm, tik zemu viņas ir tikumiski grimušas. Svešinieki saminuši mūsu sieviešu kauna sajūtu un godu dubļos. Un tā viņas grimst vēl aizvien dziļāki un dziļāki.”
Saulgriezīte piemin tikai trīs veidu vīriešus. Pirmkārt, svešiniekus, kas sieviešu kaunu dubļos saminuši, un nu pārējiem vīriešiem jārēķinās ar šīm sekām. Otrkārt, garīgi tukšos. Treškārt, izvirtuļus. Tātad Latvijas vīriešu netieši sniegtais raksturojums nebija glaimojošs, bet karavīru uzvedība vispār netika apspriesta. Tika apgalvots, ka sieviešu vienīgais mērķis ir ātrāk nozvejot sev vīru. Problēmu Saulgriezīte ieteica risināt, aicinot sievietes šķīstīt samīdītās dvēseles ciešanu ugunīs un nomest visu, kas sievieti padara tik riebīgu, pretīgu un melīgu.