Polijas, Lietuvas un Krievijas pierobežā jau ilgstoši vērojams militārs saspīlējums starp Krievijas un NATO spēkiem. Tā saucamajam Suvalku koridoram ir neatsverama ietekme uz Baltijas valstu drošības situāciju. Vai NATO pašreizējā klātbūtne ir pietiekama, lai mūs pasargātu arī šajā sarežģītajā punktā? Kā aliansei efektīvāk risināt Suvalku problēmu?
Kas ir Suvalku koridors?
65 kilometru garā zemes strēle Polijā starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju veido ķīli starp Krievijas un NATO ietekmes sfērām. Teritorija pati par sevi ir relatīvi mazapdzīvota un arī ekonomiski vāji attīstīta salīdzinājumā ar pārējo Poliju. Tā arī ir bijusi Polijas konflikta punkts ar tās ziemeļu kaimiņvalsti Lietuvu, kura vēl 20. gs. sākumā izvirzīja pretenzijas uz šo teritoriju. Iemesls pavisam vienkāršs – lietuviešu minoritātes ievērojamā klātbūtne. Vēl šodien Suvalkos var redzēt ievērojamu daudzumu lietuviešu skolu un to dziesmas atbalsojas lielāko pilsētu stūros. Reģions lepojas gan ar plašiem mežiem, gan ar skaistiem laukiem.
Kāpēc tas ir stratēģiski svarīgs?
Tomēr kopš Krievijas veiktās Krimas okupācijas un aneksijas Ukrainā, NATO šai teritorijai ir sākusi pievērst pastiprinātu uzmanību.
Suvalku aizstāvība jau ir izspēlēta atsevišķās alianses mācībās, un militārās stratēģijas plānotāji Briselē aktīvi spriedelē, kā efektīvāk atbildēt uz Krievijas iespējamu uzbrukumu šim punktam.
Jautājums - kāpēc? Iemesls ir ģeopolitisks un saistīts ar jau minēto Suvalku novietojumu. Stiepjoties starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju, šī ģeogrāfiskā lokācija ir vienīgais Baltijas valstu sauszemes savienojums ar Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīm. Punkta ieņemšanas gadījumā Krievija un tās sabiedrotā Baltkrievija varētu efektīvi nogriezt Baltijas valstis no pārējām NATO dalībvalstīm. Šāda scenārija ietvaros tiktu traucēta Baltijai nepieciešamā militārā palīdzība, lai pretotos Krievijas vai arī tās atbalstīto militāro grupējumu spiedienam un aizsargātu savu neatkarību. Ne velti Eiropas politikas analīzes centrs (CEPA) savā publikācijā apgalvo, ka notikumi Suvalku koridorā ir jāskata visa mūsu reģiona griezumā.
Neapšaubāmi, ka Suvalku drošība ir Baltijas drošība.
Vai tas ir aizsargājams?
Uz šādas nots nāk prātā mūžīgais jautājums – vai NATO sniegtās drošības garantijas ir pietiekamas, lai mūs aizsargātu arī šīs ģeogrāfiskās vietas ietvaros?
Atbilde ir viennozīmīga – nē.
Krievijai pie NATO austrumu robežas ir ļoti lieli spēki (aptuveni 330 000 karavīru), kuri pastāvīgi tiek palielināti. Turklāt Maskava ir ilgstoši ieguldījusi sava Rietumu militārā apgabala militarizācijā un aprīkojusi savus spēkus arī ar salīdzinoši labu loģistisko ekipējumu. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka liela daļa no šiem spēkiem ir novietota Kaļiņingradā un fakts, ka 65 kilometru šķērsošana mūsdienu armijām nav liels šķērslis.
Šiem ārkārtīgi neizdevīgajiem apstākļiem NATO pagaidām pretī var likt tikai aptuveni 4500 alianses kaujas grupās iekļauto karavīru, kuri atrodas Austrumeiropā pēc rotācijas principa. Alianses vienīgā priekšrocība pagaidām ir Suvalku nevienmērīgā ģeogrāfija – pakalni, upes un meži, kuri ievērojami apgrūtina agresora tanku un citas militārās tehnikas virzību. Tomēr reljefa pārvarēšanas gadījumā Krievija varētu jau sākt izmantot Lietuvas līdzenumus un virzīties tālāk uz Baltijas ziemeļiem. Pie tam minētais reljefs var tikt izmantots arī pret NATO pašu, lai izveidotu efektīvu aizsardzību pret papildspēkiem no Polijas un Vācijas.
Ko NATO varētu darīt?
Tomēr, pirms sākat lēnām kravāt mantas, lai dotos uz ārvalstīm, vai pārbaudīt partizānu ekipējuma gatavību, jāsaprot, ka Suvalku koridora aizsardzība balstās tieši uz tā paša principa, uz kura balstās jebkurš jautājums par drošību Austrumeiropā, – ASV drošības garantijām.
Labā ziņa ir tāda: kamēr vien Polija saglabās savu stratēģisko svarīgumu kā buferzona starp Krieviju un Vāciju, ASV neriskēs Baltijas valstis pamest nelaimes priekšā.
Principā Vašingtona nevēlēsies izraisīt Polijā paniku un parādīt, ka tās solījumi nav ne graša vērti. Pretējā gadījumā Varšavā var sākties pamatotas diskusijas par nepieciešamību uz starptautiskās skatuves meklēt jaunus draugus un veidot neatkarīgas drošības struktūras.
Krievija apzinās Baltijas un Polijas stratēģisko nozīmi ASV un saprot, ka ilgstoša, visaptveroša kara gadījumā Suvalku koridoru un arī Baltiju nenoturētu. ASV vadītie NATO papildspēki agri vai vēlu sagrautu Krievijas militāro varu. Tāpēc tās labākā stratēģija būtu ātru triecienu šajā sektorā izdarīšana gan ar konvencionāliem, gan nekonvencionāliem instrumentiem. Šo triecienu mērķis būtu radīt apjukumu NATO sabiedroto vidū, kuri nesaprastu, vai apdraudējums Suvalkiem un Baltijai ir pamatots. Šis apjukums savukārt tiktu izmantots, lai maksimāli radītu tādus apstākļus, kuros ASV būtu kārdinājums sniegt palīdzību Baltijai pēc iespējas mazākā formā un eventuāli atzīt Krievijas ietekmi.
Tādējādi varam rēķināties, ka ASV krīzes risināšanā iesaistītos, taču ir jautājums: vai šī iesaiste būtu tāda, kādu vēlamies? Iespējams, ASV varētu vēlēties pārdot pasaulei risinājumu, kurš pilnībā neatrisina Krievijas agresijas problēmu.
Šā iemesla dēļ atrisinājums Suvalku problēmai nav militārs, bet gan politisks.
Labākās zāles būtu novērst Krievijas kārdinājumu pārbaudīt šā punkta aizsardzību. Lai to panāktu, Putinam ir nepieciešams saņemt skaidru signālu, ka NATO pretreakcija būs pietiekami ātra un nepieļaus Krievijas nostiprināšanos. Tādēļ aliansei ir jāturpina strādāt pie ātra lēmumu pieņemšanas mehānisma izveides, kurš ļautu nekavējoties nosūtīt uz Suvalkiem nepieciešamo palīdzību. Diemžēl prasība par dalībvalstu vienprātības nepieciešamību NATO lēmumos ļauj Krievijai šajā sfērā plūkt uzvaras laurus. Tāpat NATO būtu jāturpina ieguldīt militārās spējās šajā apvidū. Loģistikas un agrās brīdināšanas kapacitāšu, kā arī nepieciešamā ekipējuma klātbūtne atvieglinātu NATO papildspēku darbību. Tas šajā gadījumā var izrādīties vēl svarīgāk nekā papildu karavīru nosūtīšana. Visbeidzot, nedrīkst aizmirst arī par Baltkrieviju.
Ja Putinam neizdosies panākt Lukašenko režīma sadarbību, militāras operācijas Suvalkos pārvērtīsies par sapni.
Ņemot vērā Minskas uzmanīgo balansēšanu starp Maskavu un Rietumiem, ES un NATO dalībvalstīm jāmeklē ar Lukašenko jaunas sadarbības iespējas. Šai sadarbībai būtu jāpārliecina, ka iesaistīšanās Putina piedzīvojumos ir valstij neizdevīga.
Kur tajā visā esam mēs? Lai gan Baltija apkārt notiekošajā lielvaru spēlē ir tikai puteklis, neviens cits mūsu vietā par Suvalkos esošo situāciju nerunās. Mūsu balsīm, kā vienmēr, ir jābūt skaļām, pārliecinošām un jāpanāk, ka notiekošais NATO austrumu flangā nepaliek nepamanīts globālo notikumu virpulī.
Populārajam latviešu tautas teicienam “sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās” nenoliedzami ir atskaņas arī Suvalkos.
