Arī Slītere nav pasargāta no aizdegšanās

  • Ja nacionālajā parkā izceltos ugunsgrēks, to nepamanītu

FOTO: Vilnis Skuja

Viena no Latvijas skaistākajām dabas teritorijām – Slīteres nacionālais parks - nav pasargāts no ugunsgrēka draudiem, jo valsts aizsargātajā apvidū nav neviena uguns novērošanas torņa. Tuvākais atrodas vairāk nekā desmit kilometru attālajos Kaļķos, no kurienes liesmas, ja tās izceltos Kolkā, nebūtu pamanāmas.

Slīteres iedzīvotāji un parkā strādājošie vēl atceras 1992. gada lielo ugunsgrēku, kas izpostīja apvidu 3200 ha platībā.

Arī toreiz bija karsta, sausa vasara,

atceras Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja. Prokuratūra ilgi meklēja, bet tā arī neatrada vainīgo.

“Mēs paļaujamies uz Valsts meža dienestu,” uz jautājumu, ko darāt, lai izbēgtu no meža aizdegšanās, atbild Skuja.

To pašu, kas pirms gadiem optimizēja struktūru darbu, visā Latvijā samazinot uguns novērošanas torņu skaitu. “Kādreiz pie mums torņi bija Slīterē un Kolkā – to vairs nav un tas sarežģī situāciju. Kādreiz zinājām, ka tornī visu dienu kāds dežurē un, ja ierauga sīku dūmu strūkliņu, ziņo,” atceras dabas pētnieks.

Meža ugunsgrēka gadījumā ārkārtīgi svarīgi reaģēt nekavējoties, jo degšanas perimetrs izplešas, degšanas līnija kļūst garāka un robotāka.

Nedod dievs, ja kaut kas notiks!

“Ja šādi gadi būs vairāki, optimizācija dārgi atspēlēsies, jo, ja izdeg mežs, tas maksā daudz dārgāk,” saka Vilnis Skuja.

Viņš atceras gadījumu padomju laikos, kad mežs aizdegās trijās vietās. Izskatījās, ka kāds braucis un trīs kilometru posmā speciāli dedzinājis. Beigās tomēr secinājuši, ka traktors aiz sevis atstājis dzirksteles.

Vilnis Skuja saka, ka pašaizdegšanās ir maz iespējama, tomēr ir. 10% gadījumu mežs aizdegas no zibens spēriena kokā. Karstā vasarā var notikt pašaizdegšanās. Visbiežāk uguns pati no sevis neuzrodas. Ugunsgrēku izraisa cilvēks.

Uz augšu