ASV ir uzskatāmas par vienu no Latvijas svarīgākajiem stratēģiskajiem partneriem mūsdienu pasaulē. Tomēr Vašingtona ir praktiski sagrāvusi mūsu uzņēmēju iespējas apgūt milzīgo Irānas tirgu. Vai amerikāņiem vienmēr būtu jāklausa? Cik izdevīgs sabiedrotais ASV ir Latvijai?
Irānas stāsts
Irānas jautājums jau izsenis ir bijis viens no galvenajiem pasaules politikā. Tās programma kodolieroču iegūšanai ir piesaistījusi ne vienas vien valsts uzmanību un likusi lauzt ne mazumu šķēpu. Par laimi, smagu sarunu rezultātā 2015. gadā vadošās pasaules valstis panāca vienošanos ar Irānu par tās kodolmateriālu ražošanas infrastruktūras ierobežošanu. Šīs vienošanās ietvaros, kuru pilnajā nosaukumā dēvē par Kopējo Visaptverošo rīcības plānu (jeb JCPOA), lielvaras apņemas atcelt Irānai piemērotās sankcijas enerģētikas, atsevišķu ražošanas sektoru, finanšu un citās nozarēs.
Principā – Irānai tiek atļauts pilnvērtīgi funkcionēt globālās ekonomikas ietvaros apmaiņā pret atteikšanos no ambīcijām iegūt kodolieročus.
Šī leģendārā vienošanās padarīja Irānu par Tuvo Austrumu Eldorado un atvēra tās tirgu ārējām investīcijām.
Eiropas uzņēmumi plūda uz šo valsti kā bites uz medu, un jau 2016. gada nogalē Irānas ekonomiskā izaugsme sasniedza aptuveni 6.6%-12.5% (dati dažādos avotos atšķiras).
Tas bija vismaz septiņas reizes vairāk nekā ekonomiskā izaugsme kodolvienošanās noslēgšanas gadā – 0,9%-1.6% (arī aptuvens skaitlis). Irāna likās veidojamies par vienu no lielākajiem 21. gadsimta ekonomiskajiem veiksmes stāstiem, kuriem ir potenciāls kardināli mainīt valsts iedzīvotāju ikdienu. Tomēr šī idille nebija ilga, jo jau pēc trim gadiem jaunais ASV prezidents Donalds Tramps izlēma, ka no «kodolvienošanās» jāaiziet.
Pamatojums bija diezgan kodolīgs – daudzi rīcības plāna punkti ļauj Irānai krāpties un vienošanās neietver jautājumus par Irānas reģionālo politiku Tuvajos Austrumos.
Papildus aiziešanai ASV arī paziņoja, ka pret Irānu tiek atjaunotas iepriekš iesaldētās sankcijas un administrācija Vašingtonā grasās nākt klajā ar pavisam jaunu sankciju paketi. To izdarot, Tramps pārvilka svītru cerībām par ārējo uzņēmumu veiksmīgu darbību Irānā. Ņemot vērā ASV ekonomisko spēku mūsdienu pasaulē, milzīgo ietekmi globālajā finanšu sistēmā un sankciju vēršanos arī pret citām valstīm, kuras sadarbojas ar Irānu, Eiropas uzņēmumi sāka bēgt no Irānas tikpat ātri, cik atnāca.
Kāpēc Irāna interesēja arī mūs?
Lai gan Latvija atrodas salīdzinoši tālu no Irānas, tomēr kas mūsdienu globālajā laikmetā īsti ir «tālu»? Šajā gadījumā arī Irāna izrādījās mums daudz tuvāk, nekā varēja likties. Īpaši tādēļ, ka tieši gadu pirms Irānas sankciju atcelšanas Latvijas uzņēmēji sāka saskarties ar Krievijas pārtikas tirgus zaudējumu. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs – 2014. gada notikumi Ukrainā un Eiropas Savienības piemērotās sankcijas Maskavai.
Minētie apstākļi lika uzņēmējiem meklēt jaunus preču noieta tirgus, kuri tika atrasti arī Tuvo Austrumu Persijas līča reģionā.
Uzņēmēji sāka mērķtiecīgu ienākšanu Apvienotajos Arābu Emirātos, kuri nu ir kļuvuši par lielāko Latvijas tirdzniecības partneri Persijas līcī. Par otru ekonomiskās ekspansijas virzienu tika izvēlēta tā pati Irāna. Kādēļ gan Latvijas uzņēmējiem būtu jāinvestē šķietami nabadzīgā Tuvo Austrumu nostūrī?
Lai gan tā varētu nešķist no pirmā acu uzmetiena, Irāna ir uzskatāma par vienu no lielākajām reģiona ekonomikām. Neskatoties uz ilgstoši piemērotajām sankcijām, valsts ir iemācījusies lielāko daļu patēriņa produktu saražot pati un aizstāt no ārienes ievestās ražošanas izejvielas.
Jāņem vērā, ka Irānā dzīvo arī aptuveni astoņdesmit miljoni iedzīvotāju, kuri var kalpot kā potenciālie Latvijas preču patērētāji.
Papildus tam Irāna salīdzinoši lielu daudzumu no saviem patēriņā lietotajiem pārtikas produktiem importē, un valstī ir salīdzinoši liels daudzums labi izglītotu darbinieku tehniskajās sfērās. Otrais ir būtiski gadījumā, ja Latvijai kādreiz nākotnē būtu interese atvērt Irānā uzņēmumu ražošanas filiāles.
Neapšaubāmi, ka daļu no Irānas vilinājuma veidoja iepriekš piedzīvotā pozitīvā pieredze. Pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vēl 2013. gadā Latvijas eksports uz Irānu pietuvojās 89 miljonu eiro atzīmei, bet 2014. gadā tas bija aptuveni 83 miljoni eiro.
Tāpat arī Latvijas kosmētikas uzņēmums Attirance bija sācis eksportēt savas smaržas uz Irānu vēl 2012. gadā.
Milzīgie eksporta apjomi šajos gados ir izskaidrojami ar augstajām graudu cenām Irānā, kuras izmantoja Latvijas labības eksportētāji ievērojamas peļņas gūšanai. Sava veida ietekmi atstāja arī pārējo Eiropas Savienības valstu pozitīvā pieredze Irānā. Piemēram, pirmajos vienpadsmit mēnešos kopš Irānas sankciju atcelšanas Francija spēja dubultot savas eksportētās produkcijas apjomu.
Visbeidzot, jāņem vērā bija arī Latvijas dzelzceļa lobijs, jo šis uzņēmums bija ļoti ieinteresēts Irānas ģeogrāfiskajā pozīcijā – vārti starp Tuvajiem Austrumiem un Āziju.
Iemesls bija saistīts ar vēlēšanos attīstīt tā saucamo Ziemeļu-Dienvidu transporta koridoru, kurš savienotu Āzijas dienviddaļu un Baltijas jūras reģionu.
/nginx/o/2018/08/15/11229559t1hfdc3.jpg)
Ko mēs darījām?
Tomēr atšķirībā no bagātajām Rietumeiropas valstīm, kurām bija spēcīgas saites ar Irānu vēl iepriekšējā režīma laikos (pirms 1979. gada revolūcijas), Latvijai vajadzēja sākotnēji nodibināt kontaktus ar šo valsti politiskā līmenī. Kā jau tika minēts rakstā par mūsu uzņēmējiem AAE, biznesam Tuvo Austrumu reģionā ir politisks segums un ir vitāli nepieciešams valsts iestāžu atbalsts.
Šā iemesla dēļ Ārlietu ministrija sāka mēģinājumus atvieglināt uzņēmēju ienākšanu Irānas tirgos ar augsta līmeņa vizīšu palīdzību.
Dialoga sākums bija Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča došanās uz Irānu 2014. gada 22.-24. aprīlī. Tam sekoja Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Andreja Pildegoviča vizīte 2015. gada 11.-13. aprīlī. Tās laikā Pildegovičs tikās ar valsts ārlietu ministru Džavadu Zarifu. Acīmredzot šī vizīte nesa augļus, jo tieši pēc gada šis pats ministrs ieradās Latvijā atbildes vizītē. Savukārt vēl pēc gada Pildegovičs devās uz Irānu atkārtoti un šoreiz tikās arī ar lauksaimniecības ministra vietnieku Hodakaramu Džalali. Būtiski, ka Zarifa vizītes laikā tika noturēts arī Latvijas – Irānas biznesa forums, bet Pildegoviča otrās vizītes ietvaros – Latvijas un Irānas biznesa seminārs. Tika sākts arī aktīvs darbs pie Latvijas goda konsulāta izveides Irānā, kā arī izveidota Baltijas-Irānas asociācija.
Lai gan Irāna izrādīja zināmu ieinteresētību par Latvijas piedāvāto pārtikas, kokmateriālu, skaistumkopšanas un cita veida produkciju, Donalda Trampa salīdzinoši ātrais lēmums piegriezt šai valstij skrūves nedeva nepieciešamo laiku, lai runāšanu pārvērstu «taustāmos» ieguvumos. Šie ieguvumi bija vitāli nepieciešami Latvijas-Irānas tirdzniecības saišu attīstībai, jo pēc skaistā 2015. gada labības cenas valdības Teherānā ierobežojumu dēļ Irānā kritās un līdz ar to kritās arī Latvijas eksports. 2017. gadā tas veidoja vien 2.9 miljonus eiro. Saknē tika nokauta pati iespēja šo tirdzniecības kritumu kompensēt ar jauniem darījumiem, jo sankciju atcelšana ievērojami atvieglinātu daudzu uzņēmēju darbību šajā valstī.
Stratēģiskais partneris ASV, kurš jau ilgstoši bija atbalstījis Latvijas ekonomiskās atkarības mazināšanu no Krievijas tirgus, nu kalpoja par traucēkli paša atbalstītajai politikai.
Ko tālāk?
ASV lēmums aiziet no Irānas «kodolvienošanās» ir radījis vēl vienu ķīli ASV un ES attiecībās. Jau tagad eiropieši ir aktīvi sākuši diskutēt par to, kā aizstāvēt savu uzņēmēju intereses un pretoties Trampa politikai. Jāatceras Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera paziņojums par ES gatavību aktivizēt tā saucamo 1996. gadā pieņemto «bloķēšanas statūtu».
Tas ir būtiski, jo šā dokumenta ietvaros Eiropas uzņēmumi var tikt sodīti par pakļaušanos ASV sankcijām, un šis sods būtu lielāks nekā tas, kuru varētu piespriest amerikāņi.
Lai gan maz ticams, ka ES mēģinājumi varētu izrādīt jūtamu pretestību ASV ekonomiskajam spēkam, Latvija ir nostādīta spīlēs starp diviem saviem būtiskākajiem partneriem.
Mūsu valstij nu ir jādomā, kurai pusei pieslieties.
No vienas puses, ir nepieciešamas ASV drošības garantijas un NATO spēki Baltijas jūras reģionā, bet no otras puses, ir vajadzīga ES palīdzība lauksaimniekiem, organizācijas piemērotās sankcijas Krievijai un atbalsts citos, vairāk ekonomiska un sociāla satura jautājumos.
Iespējams, ka šīs dilemmas dēļ Irānas jautājumā Latvijas nostāja ir bijusi diezgan neskaidra.
Ārlietu ministrija intervijā LTV1 nesen paziņoja, ka Latvija negrasās izbeigt ekonomiskas attiecības ar Irānu. Taču no otras puses, 28. maijā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka ASV ir galvenais stratēģiskais partneris Irānas kodolprogrammas ierobežošanā un reģionālās lomas mainīšanā.
Ņemot vērā, ka drošības jautājumi starptautiskajā politikā vienmēr ir svarīgāki par ekonomiskajiem jautājumiem, ir skaidrs, ka Rinkēviča lēmums publiski paziņot par uzticību amerikāņiem ir saistīts ar bailēm no Vašingtonas militārā radara novēršanās. Pretējā gadījumā Latvija daudz labprātāk būtu pieslējusies Eiropas Savienībai un gājusi līdz ar Vācijas, Francijas, Lielbritānijas un citu Rietumvalstu nostāju par pretestības izrādīšanu Trampam. Nevēlēšanās ekonomiskos sakarus ar Irānu pārtraukt pilnībā ir skaidrs pierādījums šīm slēptajām vēlmēm.
Tādā gadījumā rodas loģiski jautājumi – Vai ASV vienmēr ir Latvijai labākais stratēģiskais partneris? Vai Latvijai vienmēr būtu akli jāseko Vašingtonas norādījumiem?
It īpaši tāpēc, ka jaunu tirgu atrašana ir ne tikai ekonomisks, bet arī drošības jautājums. Jāatceras Aivja Roņa teiktais, ka labākā aizsardzība pret ārējiem draudiem ir homogēna, labklājībā dzīvojoša un brīva sabiedrība. Vai mēs šo labklājību varam panākt, ja mūsu uzņēmēju centienus ārēji bloķē?
Atbildi uz šiem jautājumiem ir jāatrod gan katram no mums, gan arī ārpolitikas lēmumu pieņēmējiem. Tomēr, kamēr šīs atbildes tiek meklētas, Irānas milzīgais tirgus mums lēnām paslīd garām. Varbūt šoreiz būtu vērts ticēt saviem spēkiem, veikt lēcienu nezināmajā un būt skaidri un konkrēti vienotiem ar Eiropas Rietumu strāvu? Par spīti Eiropas vājajām spējām Trampu ietekmēt, ir nepieciešams darīt vismaz pašu minimumu.
Vienotības izrādīšana kopēja pretinieka priekšā būtu tieši šis minimums. Pretējā gadījumā nekad nekas nemainīsies un eiropieši turpinās zaudēt tiem ļoti vajadzīgo naudu.
