Vai iespējams jauns Molotova-Ribentropa pakts? (9)

Kas ir Molotova-Rībentropa pakts?

1939. gada 23. augustā nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops un PSRS ārlietu ministrs Vjačešlavs Molotovs parakstīja vienošanos par neuzbrukšanu starp abām valstīm. Tomēr tā laika starptautiskā sabiedrība nezināja, ka minētajā dokumentā ir iekļauti arī papildu protokoli par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā. Pakta ietvaros (pēc papildu protokolu vairākām redakcijām) PSRS kundzība tika atzīta pār Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, pusi no Polijas, taču Vācijai tika piešķirta Polijas otra puse.

Pēc pakta noslēgšanas sekoja vācu tautības iedzīvotāju repatriācija no PSRS ietekmes sfēras un pēc tam arī trīs Baltijas valstu okupācija un aneksija (iekļaušana PSRS sastāvā). Tāpat sarkanā armija iegāja Polijas austrumos un mūsdienu Moldovas teritorijā. PSRS mēģināja teritoriālās ambīcijas realizēt arī Somijā, taču šīs darbības rezultējās ar Ziemas karu (1939-1940), kura rezultātā padomju spēki tika pietiekami ilgi aizturēti, lai pieaugtu starptautiskais spiediens uz Maskavu. Šī spiediena rezultātā, PSRS vadītājs Josifs Staļins nolēma samierināties ar teritoriālajiem ieguvumiem Austrumkarēlijā, taču atteikties no visas Somijas iekļaušanas valsts sastāvā.

Molotova – Rībentropa pakts bija īpaši izdevīgs tā laika Vācijas vadītājam Ādolfam Hitleram, kurš negribēja riskēt ar uzbrukumu Polijai un pēc tam arī Francijai un Lielbritānijai, kamēr pastāvēja PSRS pretreakcijas risks. Šā iemesla dēļ neilgi pēc dokumenta parakstīšanas sekoja arī Hitlera ofensīva uz Varšavu un Otrā pasaules kara sākums.

Molotova-Rībentropa pakts mūsdienās?

Lai gan kopš minētā dokumenta noslēgšanas ir pagājuši 79 gadi, tā atbalsis ir jūtamas vēl šodien. Austrumeiropas valstis nav aizmirsušas garos okupācijas gadus, kuri sekoja pēc pakta parakstīšanas, un tie ir ieguvuši moku, verdzības un citus negatīvus apzīmējumus gan politiskajā, gan citās sabiedrībai nozīmīgās vidēs. Daudzi baidās, ka līdzīga situācija varētu atkārtoties un lielvaras varētu atkal ķerties pie pasaules dalīšanas. Tomēr vai šādas bailes ir pamatotas? Vai ir jāuztraucas par uzspiestā politiskā likteņa pieņemšanu un bezpalīdzību?

Atbilde ir – daļēji.

Sākumā jāsaprot: lai gan līdzīgas diplomātiskas vienošanās ir bijusi neatņemama starpvalstu attiecību sastāvdaļa laiku lokos, vēsture ir mainīga un progresējoša. Šajā sfērā arī ir novērojamas izmaiņas. Mūsdienu pasauli nebūt nevar salīdzināt ar pasauli Otrā pasaules kara laikā, kurā pastāvēja vairākas apmēram vienlīdz spēcīgas globālas lielvaras (Vācija, PSRS, Francija, Lielbritānija, ASV, daļēji Itālija un Japāna). 21. gs. mēs varam runāt tikai par ASV dominanti pasaulē.

Lai gan pēdējos gados ASV izjūt pieaugošu Ķīnas, Indijas un arī Krievijas ietekmi, šie spēlētāji nebūt nav pietiekami militāri un ekonomiski spēcīgi, lai izaicinātu amerikāņu pozīcijas. Papildus tam ASV savas spēcīgās pozīcijas apzinās un vēl arvien ir vairāk vai mazāk aktīvi iesaistījusies mūsdienu pasaules vadīšanā. Tas ir loģiski, jo tās milzīgais spēks ir sasaistīts ar tās dominēto pasaules finanšu sistēmu, politiskajām aliansēm un ekonomiskajiem sakariem. Ja pasaules problēmas kļūs nekontrolējamas, cietīs arī amerikāņu politiskais spēks.

Šā iemesla dēļ jebkādas līdzīgas vienošanās par globālu ietekmes sfēru pārdali noslēgšanai ir nepieciešams amerikāņu akcepts.

Par laimi, neskatoties uz Donalda Trampa pamatoto vēlēšanos veidot ar Krieviju dialogu par pasaulei svarīgiem jautājumiem, Amerikas globālajā ārpolitikas stratēģijā ir saglabājies stingrs atbalsts Austrumeiropas valstu neatkarībai. Īpaši tādēļ, ka Krievijas ietekmes atzīšana šajā pasaules daļā nozīmētu būtisku pietuvošanos Maskavas lielākai kontrolei par Eirāziju – scenārijs, kuru amerikāņi ir vēlējušies novērst praktiski visu Aukstā kara laiku (lielvara, kura šo pasaules daļu kontrolētu, kļūtu par tiešu ASV globālās ietekmes izaicinātāju).

Uz Vašingtonas drošības interesēm Austrumeiropā norāda arī NATO spēku pastāvīgā klātbūtne.

No otras puses, lai cik arī būtu spēcīga ASV, arī tā visas pasaules problēmas nevar atrisināt viena.

Sīrijas, Irānas un Ukrainas jautājumos, kuri turpina saistīt starptautiskās sabiedrības uzmanību, ir novērojama būtiska Krievijas ietekme. Lai panāktu Sīrijas pilsoņu karā iesaistīto pušu sēšanos pie sarunu galda, veiksmīgu ekonomisko reformu norisi Ukrainā vai arī Irānas piespiešanu runāt par jaunas «kodolvienošanās» izveidi, ir nepieciešams uzturēt dialogu ar Maskavu. Nenoliedzami, ka vienmēr pastāv arī iespēja izmantot militāru spēku un uzspiest šajos jautājumos Vašingtonas diktātu, taču šāda pieeja būtu daudz mazāk produktīva, prasītu ievērojamus ekonomiskus, politiskus un cita veida resursus, kā arī daudz upuru. Papildus tam šādas vienpusējas darbības varētu novest pie Krievijas atbildes reakcijas, kura varētu eskalēties daudz plašākā militārā konfliktā.

Ņemot vērā, ka gan ASV, gan Krievija ir pasaules kodolvalstis, ar šādu scenāriju būtu daudz gudrāk neriskēt.

Tomēr Krievijas palīdzība gandrīz noteikti nebūs par brīvu. Pastāv zināms risks, ka Krievijas izsniegtais rēķins varētu būt saistīts ar sēšanos pie sarunu galda un jaunas «Vīnes koncerta» starptautisko attiecību sistēmas izveides pasaulē. Savukārt šajā jaunajā sistēmā Krievijas teritorijai pietuvinātās valstis atrastos vai nu tiešā (militāro spēku klātbūtne, teritoriālā kontrole) vai netiešā (Maskavai draudzīgu politisko spēku atrašanās pie varas) Krievijas ietekmes sfērā.

Jāatceras, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau ilgstoši ir runājis par nepieciešamību pārdalīt pasauli un amerikāņu maldīgajiem uzskatiem, ka pārējos ietekmīgos pasaules spēlētājus ir iespējams ignorēt.

Sava veida piemērs jauna Molotova-Rībentropa pakta iespējamībai ir 2015. gadā noslēgtā Minskas II vienošanās, kura paredz militāra konflikta Ukrainā atrisinājumu.

Šīs vienošanās ietvaros ar Vašingtonas akceptu ES, Vācija, Francija, Krievija, Baltkrievija un Ukraina nolēma atzīt Ukrainas decentralizācijas nepieciešamību. Tas ir būtiski, jo viens no Krievijas iesaistes Donbasā iemesliem bija vēlēšanās liegt valdībai Kijevā atgūt pilnīgu kontroli pār valsts austrumu teritorijām. Maskavai tas bija nepieciešams, lai atturētu Eiropas Savienības un NATO valstu vēlēšanos uzņemt Ukrainu savā saimē (pilnīgas kontroles pār valsts teritoriju nodrošināšana ir viens no pievienošanās kritērijiem abām organizācijām).

Tādā veidā ASV ar savu sabiedroto palīdzību spēja apturēt jaunu asins izliešanu Ukrainā, taču de facto atzina Krievijas drošības intereses un ietekmi šajā valstī.

ASV iekšpolitika kā atslēga

Tomēr, neskatoties uz jauna Molotova-Rībentropa pakta nenoliedzamo iespējamību, ar bailēm tomēr nevajadzētu pārspīlēt.

Gan ASV Kongresā, gan Senātā ir pietiekami daudz politiķu, kuri negrib iesaistīties nekādās diskusijās par iespējamo pasaules pārdali tandēmā ar Krieviju vai kādu citu valsti.

Par šo uzstādījumu liecina pat pašu republikāņu izteiktais nosodījums Donaldam Trampam pēc viņa noturētā samita ar Vladimiru Putinu, kurš norisinājās 16. jūlijā Helsinkos. Šajā jautājumā republikāņiem piekrīt arī demokrāti. Būtiski, ka nesen arī vairāki senatori – Makkeins, Keins, Gārdners, Rīds ierosināja ASV Kongresā likumprojektu, kurā ir paredzēta iespēja Senātam bloķēt prezidenta centienus atstāt NATO.

Šāds žests tiek izmantots, lai signalizētu, ka Austrumeiropas valstīm Amerikas iekšpolitikā ir sabiedrotie.

Minētais iekšpolitiskais spiediens būtiski ierobežo pašreizējo ASV ārpolitikas veidotāju spēju novirzīties no valsts globālās stratēģijas pamatuzstādījumiem, no kuriem viens no elementiem ir jau iepriekš minētais mēģinājums novērst kādas valsts dominanti pār Eirāziju. Tādejādi Trampa mēģinājumus veidot dialogu ar Krieviju ar bažām uztvert nevajadzētu.

Vērā ņemamas izmaiņas abu valstu attiecībās varētu sagaidīt tikai tad, ja kardināli nomainītos visa ASV iekšpolitiskā elite (šis scenārijs vēl vismaz 2 gadus nerealizēsies).

Iespējams, tieši šī spiediena dēļ Trampa-Putina samitā pieņemtās vienošanās bija salīdzinoši ūdeņainas un nepieskarās tādiem jūtīgiem jautājumiem kā NATO spēki Baltijā un Polijā. Tāpat arī šo spēku atrašanās Austrumeiropā, par spīti Trampa nākšanai pie varas, norāda ka Baltā nama saimnieka maiņa vismaz šajā jautājumā neietekmēs Obamas laikā iesākto politiku.

Lai gan Hitlera un Staļina rēgi turpina laisties pār Austrumeiropu, kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājuši 73 gadi. Ir jāsaprot, ka laiki mainās un līdz ar tiem mainās arī politiskā situācija. Lai gan nenoliedzami daži lielvalstu ārpolitikas pamatuzstādījumi paliek nemainīgi, tiešu tādu pašu notikumu atkārtošanās iespējamība ir salīdzinoši maza. Kā minimums, šo iespējamību samazina pašreizējo politikas veidotāju zināšanas par šiem pagātnes notikumiem, kas ļauj daudz labāk sagatavoties konkrētu scenāriju iespējamībai.

Lai gan Austrumeiropas politikā atslābt nedrīkstam, tomēr iespējams, ka daļu no uztraukuma enerģijas jāiegulda pozitīvākās un produktīvākās aktivitātēs.