Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Divdesmit piektais, jubilejas gads, kopš Nīderlandes karalistes tronī sēž karaliene Beatrikse, nu jau būs noslēdzies. Pierimuši nesenie skandāli un skandāliņi, kas gan salīdzinot ar Lielbritāniju un Monako, šķiet kā vētra ūdens glāzē.
Monarhija Nīderlandē šobrīd ir tik populāra kā vēl nekad. Acīmredzot Beatrikse ir spējusi pierādīt brīvdomīgajiem tautiešiem, ka ir gana mūsdienīga valdniece, kas spēj ko vairāk, nekā smaidīt uz suvenīrkrūzīšu sāniem, konkurējot ar fajansa vējdzirnavām, uzpirksteņiem, koka tupelēm un tulpju sīpolu tūtām. Daudzu bērnības priekšstatus par Holandi reiz veidoja Mērijas Meipas–Dodžas grāmata Sudraba slidas. Arī man likās, ka tur valda mūžīgā pasaku ziema, kur pa aizsalušajām upēm un kanāliem virpuļo bērni un pieaugušie ar slidām kājās. Vēlāk, jau braucot uz Holandi, kad redzēju kilometriem garās daudzkrāsu tulpju plantācijas šosejas malā, izrādījās, ka tā nemaz nav ziemas zeme. Amsterdamā, ignorējot tūristu pūļus un suvenīrveikalu gūzmu, beidzot sajutu to, ko biju gaidījusi — neuzbāzīgu brīvdomības garu. Alkdama sajust Amsterdamas īsto smaržu, vakara krēslā naivi ieklīdu kādā kafejnīcā. Smaržu kokteilis uzvēdīja kā milzu negaisa mākonis, kas virpuļoja ap grīļīgiem nenosakāma dzimuma tipiem, kas te dejoja, te nesakarīgi bubināja, te izčaukstināja no kabatas saņurcītu banknoti, lai stutēdamies pie bāra letes, nopirktu kārtējo eksotiskās zālītes ļuļķi. Nodomāju, ka par mani pasmiesies, jo gribu tikai tasi kafijas, bet sanāca vēl komiskāk. "Kafejnīcā" varēja iegādāties pilnīgi visus nešpetnos pīpējamos un dzeramos reibinātājus, izņemot kafiju. "Nupat beidzās," bārmenis lietišķi noteica.
Bet ne jau tikai par Amsterdamu, Roterdamu, Hāgu vai miegainajām mazpilsētiņām ir šis stāsts. Visdīvainākais, ja neskaita atgadījumu kafejnīcā, bija tas, ka pretēji citām karalistēm, kurās ir gadījies būt, Nīderlandē nekur un ne mazākajā mērā neizjutu to, ka tā ir karaliste. Patiesībā, tas nav nekas īpašs, jo par Nīderlandes karalienes ģimeni vismaz mūsu presē vispār tikpat kā nekas netiek rakstīts.
Beatrikse un aristokrāts
Šobrīd Nīderlandes tronī sēž 67 gadus vecā karaliene Beatrikse, un atšķirībā no vairākām citām Eiropas karalistēm, viņai piemīt kaut simboliska, tomēr būtiska loma savas valsts dzīvē. Ne tik lielā mērā vietējā mērogā, bet starptautiskajās lietās — pietiekami simboliska un reāla. Vismaz vienreiz viņa esot sadusmojusies nepajokam un piedraudējusi par atlaist "savu" ārlietu ministru, ja viņš noraidīšot viņas ieteikumu atvērt Nīderlandes vēstniecību Jordānijā.
Beatrikses viedoklis presē tiek pausts reti, un arī tad tikai ar valdības akceptu — tāds lēmums tika pieņemts tūliņ pēc viņas kronēšanas 1980. gadā, lai izvairītos no pārpratumiem, kas varētu rasties, minot viņas izteikumus ārpus konteksta. Kaut arī holandiešu vidū ir daudzi, kuri sava karaļnama sīkos un ne tik sīkos skandālus sauc par ziepju operu, tomēr visā visumā attieksme pret to ir pozitīva.
Beatrikse tiek uzskatīta par dāmu ar raksturiņu. Un nav jau nekāds brīnums — raibās dzīves laikā viņas pieņemtie lēmumi bieži sastapušies ar diezgan lielu pretestību, un karalienei vajadzējis iemācīties pastāvēt uz savu. Skandāli ap tolaik vēl 27 gadus vecās kroņprinceses Beatrikses personu sākās jau 1965. gadā, kad Hāgas parlaments ļoti negribīgi apstiprināja viņas lēmumu saderināties ar vācu izcelsmes aristokrātu Klausu fon Amsbergu — viņš savulaik bija dienējis Hitlera jauniešu militārās organizācijas rindās, un Otrā pasaules kara atmiņas Nīderlandē vēl bija itin svaigas. Trīssimt tūkstoši holandiešu parakstīja petīciju, kas nosodīja Beatrikses izvēli, un, kad pēc gada Beatrikse svinēja kāzas ar Klausu, pie viņu karietes eksplodēja dūmu bumba, izraisot tūlītējus nemierus un sapulcējušos ļaužu kautiņus ar policiju. Beatriksei un Klausam, sēžot karietē, vajadzēja mēmi noskatīties savu pavalstnieku sagatavotajos plakātos, kuros bija rakstīts: "Atdod manu divriteni!" Tās bija atmiņas par hitleriešu armijas karavīru Holandē konfiscētajiem neskaitāmajiem velosipēdiem.
Par spīti skepsei un sākotnējai nepatikai, holandieši drīz vien mainīja savas domas par Klausu — lielā mērā pateicoties viņa šarmantajai un neordinārajai personībai un aktīvajai līdzdalībai Nīderlandes politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Lai arī viņš bija cēlies no aristokrātu aprindām, tomēr savos uzskatos un manierēs bija visai demokrātisks. Holandieši nekad nav bijuši stīvu un pareizu manieru piekritēji, tāpēc viņus patīkami pārsteidza Klausa rīcība, piemēram, 1998. gadā, kad karalienes pilī Amsterdamā notika svinīga pieņemšana un Āfrikas modes skate, kurā kā goda viesis piedalījies arī Nelsons Mandela. Sajūsmināts par Mandelas pieticīgo apģērbu, princis Klauss savas runas vidū piepeši noraisījis kaklasaiti un nometis to pie savas sievas kājām. Viņš mudinājis arī citus zālē sēdošos vīriešus "atbrīvoties no čūskas žņaugiem". Neilgu laiku Holandes smalkās sabiedrības pasākumos tiešām bija vērojami vīrieši bez kaklasaitēm, bet drīz vien princis bija spiests atgriezties pie nemīlētā greznumpriekšmeta, jo tas piederējās pie smalkās etiķetes. Kādā citā pasākumā Klauss atļāvās tādu vaļību, kā pārtraukt sagatavoto runu un atzīties klātesošajiem, cik ļoti mīlot savu sievu. Holandieši to prata novērtēt, un lielā mērā tieši viņam ir jāpateicas par to, ka nīderlandieši piespieda sevi iemīlēt karalienes ģimeni — pat tie, kuri uz to raudzījās ar lielu skepsi. Turklāt Beatrikse un Klauss arī savus trīs dēlus — tagadējo Nīderlandes kroņprinci 38 gadus veco Vilemu Aleksandru, gadu jaunāko princi Johanu Friso un 36 gadus veco Nīderlandes princi Konstantīnu audzināja par apzinīgiem savas tautas pārstāvjiem, mudinot viņus aktīvi iesaistīties savas tautas dzīvē. Klausa aiziešanu aizsaulē 2002. gadā no Parkinsona slimības daudzi Nīderlandē pārdzīvoja, vēl ilgi pēc viņa nāves pieminot savu princi ar vislabākajiem vārdiem.
Juliana un meitas
Tas, ka karaliene Beatrikse ir kundze ar raksturu, neizbrīna nevienu holandieti, kurš ir daudzmaz informēts par karaliskās dzimtas vēsturi. 2004. gadā ar plaušu infekciju nomira viņas māte princese Juliana, kura mūža pēdējos gadus sirga ar Alcheimera slimību. Juliana bija pavadījusi tronī trīsdesmit divus gadus, bet atkāpās, atdodot savu vietu vecākajai no savām četrām meitām Beatriksei. Juliana bija holandiešu visvairāk mīlētā karaliskās ģimenes locekle — lielā mērā viņas cilvēciskās vienkāršības dēļ un pateicoties viņas aktīvajai līdzdalībai Nīderlandes atjaunošanā pēc Otrā pasaules kara. Tomēr arī viņa bija dāma ar raksturu, un arī viņa pati izvēlējās savu "otro pusīti" — vācieti princi Bernhardu, ar kuru viņa iepazinās 1936. gada Olimpiskajās spēlēs Bavārijā. Viņi apprecējās pēc gada — laikā, kad jau tuvojās karš un, Julianai par lielām dusmām, Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Julianas un Bernharda laulība esot Nīderlandes un Vācijas draudzības un savienības simbols.
Daudzi Nīderlandē uzskatīja, ka viņu karaliskā ģimene bija rīkojusies gļēvulīgi, līdz ar nacistu okupācijas sākumu aizmūkot uz Lielbritāniju, tomēr toreiz tas likās vienīgais pareizais solis. Juliana ar abām meitām — Beatriksi un Irēni emigrēja uz Kanādu un apmetās uz dzīvi Otavā. Viņas meitas gāja parastā skolā, Juliana iepirkās parastos veikalos, uz kurieni bieži devās ar savu divriteni, bet, kad viņas kaimiņienei sākās dzemdības, viņa pietiecās pieskatīt viņas bērnus. Kanādā piedzima Julianas un Bernharda trešā meita Margrieta (viņiem ir vēl viena meita Marija Kristīna). Uz dzemdību laiku palāta Otavas slimnīcā tika pasludināta par "neitrālo teritoriju", lai nodrošinātu meitai Nīderlandes pavalstniecību. Vēlāk, pēc kara atgriezusies mājās, viņa dziļā pateicībā nosūtīja uz Otavu simt tūkstoš tulpju sīpolu, pēc gada — vēl divdesmit piecus tūkstošus, un šī tradīcija turpinājās visu viņas dzīves laiku. Otavas ikgadējais Tulpju festivāls lielā mērā ir piemiņa Julianai un nīderlandiešiem.
Julianas un meiteņu atgriešanās Nīderlandē 1945. gadā izraisīja nelielu skandālu, jo izrādījās, ka viņas meitas bija pagalam "izlaidušās". Divgadīgā Margrieta pie pusdienu galda dauzījusi šķīvi ar karoti, Irēne sēdējusi ar sakrustotām kājām, bet nākotnes karaliene Beatrikse vispār paziņoja, ka vēloties atgriezties Kanādā, jo viņai negaršojot nīderlandiešu ēdieni, un ar pilnu muti esot pieprasījusi Kanādas steiku un saldējumu.
Tas nebija vienīgais skandāls, kas satricināja Nīderlandes sabiedrību. Septiņdesmito gadu vidū izrādījās, ka švītīgais princis Bernhards, kurš visnotaļ aktīvi piedalījās sabiedrības dzīvē un 1961. gadā tika ievēlēts par Pasaules dabas fonda pirmo priekšsēdētāju, savulaik bija pieņēmis vienu miljonu ASV dolāru lielu kukuli no amerikāņu militāro lidmašīnu ražotājfirmas Lockheed Corporation, kas apgādāja Nīderlandes militāro aviāciju ar šīs firmas lidaparātiem. Pēcāk paklīda baumas par viņa darījumiem ar Šveices baņķieri un mafijas darboni Tiboru Rozenbaumu, par miljoniem dolāru kukuļiem Huanam Peronam apmaiņā pret Argentīnas solījumiem iegādāties dzelzceļu aprīkojumu no Nīderlandes. Arī viņa dibinātais fonds, kura mērķis bija cīnīties pret malumedniekiem Āfrikā, nemaz nebija tik labdabīgs, un tā darbinieki esot pat sadarbojušies ar malu medniekiem. Vēl klīda baumas, ka viņam esot divas ārlaulības meitas — Aleksija, kas dzīvoja Nīderlandē, un Alīsija, kura mitinājās ASV. Tas gan pārāk neizbrīnīja nīderlandiešus, kuri jau bija samierinājušies ar sava prinča avantūristisko raksturu — jau agrā jaunībā viņš bija trīsreiz izbēdzis no nāves, pārciešot motorlaivas, lidmašīnas un auto avāriju. Bernhards nomira ar vēzi 2004. gada 1. decembrī, deviņus mēnešus pēc savas sievas nāves.
Kroņprincis un neklausīgā sirds
Beidzot Nīderlandei ir savs kroņprincis Vilems Aleksandrs — pirmais vīrietis kopš 1884. gada, kurš pretendē uz Nīderlandes karaļa troni. Lai arī viņa līdzšinējā dzīve ir aizturējusi samērā mierīgi un to nevar salīdzināt ar viņa senču vētrainajiem izgājieniem, tomēr pirms trim gadiem arī viņš parūpējās par pirmo skandālu savā dzīvē, pierādot, ka ir cienīgs savas vecmāmiņas un mātes pēctecis vismaz laulātās draudzenes izvēles ziņā. Viņa lēmums apprecēties ar argentīnieti un Ņujorkas investīciju bankas vadošo darbinieci Maksimu Zorreguietu tika uzņemts ar sašutumu, kad izrādījās, ka viņas tēvs bija darbojies Argentīnas militārā diktatora Videla pakļautībā. Maksimas tēvam tika aizliegts ierasties uz meitas kāzām 2002. gadā, tomēr Nīderlandes valdība — atkal negribīgi, bet piekrita Vilema Aleksandra un Maksimas kāzām. Nu viņiem ir jau divi bērni — divus gadus vecā princese Katarina Amālija un pusgadu vecā princese Aleksija — otrā un trešā persona rindā uz Nīderlandes troni. Arī Maksima ir iekarojusi nīderlandiešu sirdis, būdama lojāla pret savu valsti un pārlieku nekacinot tās pavalstniekus. Tiesa, ne jau visi ir sajūsmā par Maksimu, un satīriskajā nīderlandiešu televīzijas leļļu seriālā Egoland viņa attēlota kā nikna būtne, kas lamājas spāniski un dur kniepadatas vudū lellē, kura aizdomīgi atgādina viņas vīramāti, karalieni Beatriksi. Tikmēr neveiklais Vilems Aleksandrs tikai klausās abu sieviešu lamas. Nīderlandes karaļnams uz šo satīru atbildēja ar tradicionālo klusēšanu, kas ir izrādījusies prātīgākais ierocis, labi zinot, ka ļaudis pabaumos gan, bet nesagaidot cerēto reakciju, apklusīs un pievērsīsies savām ikdienas problēmām.
Izraidītais un mele
Pirms diviem gadiem visai palielu skandālu uzrīkoja Vilema Aleksandra brālis Johans Fiso, bez valdības akcepta apprecot savu iemīļoto sievieti Meibelu Visi Smitu. Nīderlandē sākās "Meibelgeitas skandāls" — izrādījās, ka glītā Meibela bija samelojusi Beatriksei par savām attiecībām ar Klāsu Bruinsmu, Nīderlandes mafijas "krusttēvu", kurš 1991. gadā tika nogalināts pēc mafijas labākajiem paraugiem. Sākumā Meibela atzina, ka bijusi tikai pazīstama ar Klāsu, bet vēlāk izrādījās, ka viņu attiecības bijušas daudz tuvākas, nekā apzinīgie sabiedrības locekļi vēlētos. Beatrikse gluži loģiski jutās saniknota un piemānīta — ne tikai no vedeklas, bet arī no sava vidējā dēla puses. Viņš zaudēja tiesības atrasties rindā uz troni un palika bez titula Nīderlandes princis Johans Fiso. Nu viņš ir "tikai" princis. Briselē dzīvo Beatrikses jaunākais dēls, Nīderlandes princis Konstantīns ar savu sievu, princesi Laurentīni, Beatrikses pirmo mazbērnu — trīs gadus veco Eloizi Sofiju, kurai ir dots grāfienes tituls, un viņas gadu veco brālīti, mazo grāfu Klausu Kazimiru, kā arī ar vēl tikai gaidāmo trešo mazuli, kuram jānāk pasaulē nākamā gada jūnijā.