Norvēģi lojāli pret savu karaļnamu (3)

Norvēģijas karaļnams, būdams viens no jaunākajiem Eiropā, joprojām saglabā savas simboliskās pozīcijas un tradicionālo tautas vairākuma atbalstu, meklēdams un, vismaz pagaidām, arī veiksmīgi atrazdams līdzsvaru starp konservatīvajām vērtībām un mūsdienīgi elastīgu attieksmi pret savu sūtību un vietu sabiedrībā. Pēdējo pāris gadu laikā troļļu zemes karaļnams ir arī riskējis vairāk nekā citas pasaules monarhijas, pamazām kļūstot par tādu kā lakmusa papīriņu, kas parāda pārvērtību procesus, kuri norit karaļnamā, un tā attiecībās ar tautu un arī citu valstu monarhistiskajām aprindām. Skaidrs, ka tas ir atstājis ietekmi arī uz citām monarhijām, ļaujot norvēģu karaļnamam saglabāt savas jaunākā brāļa — dumpinieka — pozīcijas un, par spīti konservatīvāko aprindu neiecietībai, baudīt cieņu kā demokrātiskākajai un tautai tuvākajai karaliskajai elitei. Dānis uz slēpēm Pārvērtības, gluži loģiski, ir izraisījušas plašas diskusijas sabiedrībā par karaļnama lomu gan šodien, gan arī nākotnē, liekot monarhistiem, republikāņiem un vienaldzīgajiem izdarīt secinājumus par to, vai Norvēģijas karaļnams ir tikai glīta un visai dārga izkārtne, kuras regulārai uzspodrināšanai ik gadu tiek tērēti nodokļu maksātāju miljoni, un vai galu galā tas ir tā vērts. Mūsdienu sabiedrībā karalim ir tikai simboliska loma gan valsts vadīšanā, gan sabiedrībā. Kopš pirmā Norvēģijas karaļa laikiem (Haralds I Daiļmatis, apmēram 865.–933. g., kurš saskaņā ar islandiešu vēsturnieka un sāgu autora Snorres Sturlasona pētījumiem bija pirmais, kuram izdevās iegūt varu pār atsevišķo novadu karaļiem) karaļa kā valdnieka pozīcijas valstī ir mainījušās, un katrs no sešdesmit pieciem karaļiem Norvēģijas Karalistes vēsturē ir ienesis kaut ko jaunu. Viens no būtiskākajiem Norvēģijas Karalistes vēsturē bija 1814. gads, kad saskaņā ar Ķīles miera līgumu Dānijas princim Kristiānam Frederikam, Dānijas un Norvēģijas Karalistes troņmantniekam, vajadzēja piekrist tam, ka Norvēģija tiek atdota Anglijas sabiedrotajai Zviedrijai. Viņš pret to iebilda, un 1814. gada 17. maijā (17. maijs joprojām ir lielākie norvēģu nacionālie svētki — Konstitūcijas diena) tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija, bet troņmantnieks pats lūdza norvēģiem izlemt, vai viņi vēlētos viņu par savu karali. Ilgi viņam valdīt neiznāca, jo Zviedrija saskaņā ar miera līgumu apmaiņai pret Somiju pieprasīja Norvēģijas teritoriju sev, un Norvēģijā sākās tā sauktie zviedru laiki, kas turpinājās līdz pat 1905. gada 7. jūnijam, kad Zviedrijas savienība ar Norvēģiju tika likvidēta, norvēģiem referendumā nobalsojot par savas valsts dibināšanu. Šogad Norvēģijā un Zviedrijā tika plaši atzīmēta simt gadu jubileja kopš Norvēģijas izstāšanās no savienības, un kā zīmīgs simbols bija 10. jūnijā atklātais Svīnesunnas tilts starp Zviedriju un Norvēģiju, kad šajā svinīgajā pasākumā piedalījās abu valstu karaļnamu galvenās personas. Norvēģijai nu bija vajadzīgs savs karalis, un par tādu tika izvēlēts Dānijas princis Karls, kura tēvs bija Dānijas kroņprincis, bet māte — Zviedrijas karaļa Karla XV vienīgais bērns. Turklāt Karlam jau bija dēlēns — 1903. gadā dzimušais Aleksandrs Edvards Kristiāns Frederiks, kas deva norvēģiem cerību, ka viņu jaunievēlētajam karalim būs cienīgs mantinieks. Kļūstot par Norvēģijas karali, Karls pieņēma vārdu Hokons VII, bet viņa dēls kļuva par princi Olavu V. Lielā mērā pateicoties tieši Hokona VII (1905.–1957.) lojalitātei un cieņpilnajai attieksmei pret norvēģiem, tauta viņu pieņēma un iemīlēja. Norvēģi, tradicionāli būdami labi slēpotāji, kas, kā mēdz teikt, jau piedzimst uz slēpēm, šad tad paķircināja savu karali par nemākulīgo slēpošanas prasmi (teiciens "slēpo kā dānis" joprojām ir itin iecienīts), bet citādā ziņā bija apmierināti ar viņu. Turklāt norvēģi augsti novērtēja viņa stingri ieturēto neitralitāti Pirmā pasaules kara gados un rīcību Otrajā pasaules karā, kad viņš kopā ar ģimeni bija spiests emigrēt uz Angliju, no kurienes koordinēja norvēģu pretošanās kustības gaitu. Noteiktība, rakstura stingrība un drosme ir īpašības, ko norvēģi vienmēr ir augstu vērtējuši, un tas, ka viņu karalis attaisnoja uz viņu liktās cerības, ievērojami cēla karaļa "akcijas" norvēģu vidū. Tautas karalis Kad pēc Hokona VII nāves par karali kļuva viņa dēls Olavs V (1957.–1991.), viņš jau trīs gadus bija atraitnis (par viņa sievu 1929. gadā kļuva viņa zviedru māsīca Merta, kas nomira 1954. gadā), un tā arī visu savu valdīšanas laiku bija viens. Olavs V bija norvēģu mīlēts un tautai tuvs karalis, kurš diendienā pierādīja, ka nav tikai galma marionete, bet cienījama personība ar savām interesēm. Viņš bija labs sportists, un viņam ir pat olimpiskā medaļā burāšanā. Kā vairums norvēģu, arī viņš ziemā slēpoja un savulaik pat ir piedalījies sacensībās lēkšanā ar slēpēm — fakts, ko norvēģi joprojām nav aizmirsuši. Tāpat kā viņa neierasto rīcību septiņdesmito gadu sākumā — enerģijas krīzes laikos viņš, dodoties uz Holmenkolleni (rajons Oslo) slēpot, tramvajā nopirka biļeti. Tā nebija darījis neviens no iepriekšējiem karaļiem, un norvēģi šo žestu prata novērtēt. Nav brīnums, ka, augot tik demokrātiska tēva ģimenē, arī viņa bērni — princese Ragnhilla (dzimusi 1930. g.), princese Astrida (1932. g.) un pašreizējais karalis Haralds V (1937. g.) — neuzskatīja sevi par "augstākas rases" pārstāvjiem. Tiesa, tas, ka karaļa Olava bērni apņēma dzīvesbiedrus nevis no karaliskajām aprindām, bet no tautas vidus, izraisīja visai sīvus protestus Eiropas monarhijās. Norvēģu karaļnams pastāvēja uz savām tiesībām neizvēlēties vīrus un sievas no visai šaurās karalisko māsīcu — brālēnu savienības un pamazām pierādīja, ka tas nemazina viņu pozīcijas sabiedrībā. Gluži pretēji. Arī kroņprincis Haralds (viņš ir studējis Oslo un Oksfordas universitātē sociālās zinības, vēsturi un ekonomiku) apņēma nearistokrātisku sievu — Sonja Harallsena (1937. g.), kura Oslo universitātē bija ieguvusi mākslas bakalaura grādu franču un angļu valodā un mākslas vēsturē, 1968. gadā kļuva par Viņas majestāti kroņprincesi Sonju, bet pēc karaļa Olava V nāves 1991. gadā — par Viņas majestāti karalieni Sonju līdzās Viņa majestātei karalim Haraldam V. Princis un vientuļā māmiņa Pēdējā laikā norvēģu karaliskās aprindas par garlaicību sūdzēties nevar. Norvēģijas karaliskā ģimene, īpaši abi karaļa Haralda V un karalienes Sonjas bērni — Viņa majestāte kroņprincis Hokons (1973. g.) un princese Merta Luīse (1971. g.) — ir izraisījuši visai vētrainu viļņošanos gan Norvēģijas sabiedrībā, gan arī pasaules karaliskajās aprindās. Tā sākās reizē ar baumām par kroņprinča attiecībām ar Meti–Māritu Hjesemu Heibiju, kas bija ne tikai vienkārša "meitene no tautas", bet arī vientuļā māte, kurai bija mazs dēlēns Mariuss. Kamēr norvēģi satraukti gaidīja, ko karaliskā ģimene teiks par Hokona izvēli, presē arvien biežāk parādījās gan viņu abu idilliskas fotogrāfijas, gan bildes kopā ar mazo Mariusu. Daudziem bija viedoklis, ka kroņprincim gan nu nevajadzētu izvēlēties par sievu vienkāršu vientuļo māti, kura kādā intervijā atzina, ka agrā jaunībā esot nomēģinājusi arī narkotikas. Rojālistiem tas šķita nepieņemami, tāpat kā vairumam citu karaļnamu. Hokons palika pie sava, neslēpjot savas jūtas pret Meti–Māritu un Mariusu, bet arī pārāk tās neafišējot. Norvēģi presē lasīja aizdomīgas ziņas par viņu abu sarunām ar karali un karalieni, kas ļāva nojaust, ka briest pārmaiņas. Punktu norvēģu neziņai 2000. gada 1. decembrī pielika kroņprinča Hokona un Metes–Māritas kopīgais paziņojums par saderināšanos un 2001. gada 25. augustā gaidāmajām laulībām, kuru vietējās televīzijas un radiostacijas pārraidīja tiešraidē. Turpinājās diskusijas par Metes–Māritas piemērotību topošās karalienes godam, neiztiekot bez rakņāšanās viņas pagātnē un netīrās veļas mazgāšanas. Tomēr pamazām kaislības norima, un norvēģi, īpaši jaunieši, Metē–Māritā saskatīja ne tikai "savējo", bet sāka arī kopēt viņas ģērbšanās stilu, kas bija un ir krietni demokrātiskāks un eklektiskāks, nekā ierasts karalisko aprindu pārstāvjiem. Hokona un Metes–Māritas laulību ceremonija izvērtās par visas tautas svētkiem, taču ar to nebeidzās runas par to, kāds tituls pienākas vai nepienākas Hokona sievai un kādas būs viņas oficiālās funkcijas. Citi karaļnami — īpaši Lielbritānijas, kam jau bija bēdīga pieredze ar "tautas princesi Diānu", — pret jaunumiem norvēģu karaļnamā izturējās vairāk nekā piesardzīgi. Arī Zviedrijā un Dānijā attieksme bija skeptiska — gan Dānijas karaliene Margrēte II un princis Henriks, gan Zviedrijas karalis Karls XVI Gustavs un karaliene Silvija joprojām strikti neļāva saviem karaliskajiem bērniem izvēlēties potenciālos dzīvesbiedrus no nekaraliskām aprindām. Kad norvēģu karaļnams paziņoja, ka kroņprinča Hokona sieva turpmāk būs kroņprincese Mete–Mārita, bet viņas dēls neiegūs prinča titulu, norvēģiem kļuva skaidrs, ka dienās viņiem būs gan jauns karalis, gan karaliene, un atlika gaidīt, kad viņiem radīsies pēcnācējs. Dendijs un princese Hokona "frontē" cīņas pamazām norima, bet pamatīga viļņošanās sākās sakarā ar to, ka viņa māsa, princese Merta Luīse arvien biežāk manāma jaunā un pievilcīgā dumpinieka, dendija un rakstnieka Ari Bēna sabiedrībā. Presē parādījās gan viņu fotogrāfijas, gan karaļpāra bildes ar visai bažīgu vaigu un atkal jaunas baumas par "jaunā pāra" viesošanos karaļpilī. Runas par Norvēģijas Karalistes nākotni atsākās ar jaunu spēku, un, kad 2001. gada decembrī princese paziņoja par saderināšanos ar Ari Bēnu un gaidāmajām kāzām 2001. gada 24. maijā, tika rīkotas aptaujas, lai noskaidrotu norvēģu viedokli par šiem "revolucionārajiem galma apvērsumiem". Šobrīd kaislības norvēģu sabiedrībā karaliskās ģimenes sakarā ir norimušas, kaut gan laiku pa laikam pavīd atkal jaunas tendences un izteikti minējumi par karaļnama nākotni. 2003. gada 29. aprīlī pasaulē nāca princeses Mertas Luīses un Ari Bēna meitiņa Moda Angelika Bēna, kas pagaidām ir ceturtā karaliskā troņa mantinieku sarakstā, kaut gan Merta Luīse ir saglabājusi tikai daļu no savām princeses privilēģijām un saviem pienākumiem, atsakoties no tradicionālā finansiālā nodrošinājuma. Merta Luīse ir absolvējusi Oksfordas universitātes angļu valodas un literatūras fakultāti — viņa ir sertificēta fizioterapeite. Viņai kopā ar vīru pieder sava firma, kuras statūtos minēta prioritāte kultūras projektu īstenošanai. Viņi ir izdevuši abu sarakstītu grāmatu No sirds uz sirdi, princese ir apceļojusi Norvēģiju ar saviem pasaku lasījumiem un ir sarakstījusi aizkustinošu grāmatu bērniem Kāpēc karalis un karaliene nenēsā kroni, kas nupat tika izdota arī ASV. Tajā stāstīts par laikiem, kad princis Olavs vēl bija mazs un kad kopā ar mammu Modu un tēti Hokonu no Dānijas pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā, kā arī par to, kāpēc norvēģu karaļpāris nenēsā kroņus. Visai lielu skandālu izraisīja Mertas Luīses un Ari Bēna lēmums pārcelties uz dzīvi Ņujorkā, bet arī tas norima, kad izrādījās, ka viņi bija "tikai aizmukuši" no pārspīlētās uzmanības un gaida savu otro mazuli (Lea Isadora Bēna nāca pasaulē šogad — 8. aprīlī). Norvēģi visā visumā atbalsta savas princeses komerciālo darbību, pukojoties uz kritiķiem un uzskatot, ka lai taču Merta Luīse pati nopelna iztiku, sak", vai tad visu mūžu viņa skraidīs pie papiņa pēc kabatas naudas? Troņmantniece ir klāt! Pirms pāris gadiem kroņprincis kopā ar ģimeni devās studēt uz Londonu, kur pēc studijām Bergenas militārajā akadēmijā, politikas bakalaura grāda iegūšanas Berklijas (ASV) universitātē un jurisprudences un sociālo zinātņu studijām Oslo universitātē viņš papildināja zināšanas starptautiskajās attiecībās un politikas zinātnē. Arī Mete–Mārita studēja Londonā — Austrumu un Āfrikas studiju koledžā, un aizvien biežāk presē parādījās fotogrāfijas, kur viņi abi manāmi prominentu slavenību sabiedrībā un… visai nogurušām sejām. Kādu laiku klīda baumas par viņu nesaskaņām un gaidāmo šķiršanos, par ko Norvēģijas karaļnams pat apsvēra iespēju iesūdzēt atsevišķus preses izdevumus (īpaši Vācijas) tiesā. Par laimi, visas nelāgās runa apklusināja daudz patīkamāka ziņa — pirms diviem gadiem kroņprincis un kroņprincese paziņoja par lēmumu pēc studiju beigšanas atgriezties Norvēģijā, jo mazajam Mariusam bija jāsāk mācības skolā, turklāt… janvārī viņiem bija gaidāms ģimenes pieaugums. Pagājušā gada 21. janvārī pasaulē nāca princese Ingrida Aleksandra, kļūstot par trešo pretendenti uz troni — pēc abiem vecākiem, jo saskaņā ar pārmaiņām Norvēģijas konstitūcijā, vairs nav svarīgi, kas ir kroņprinča mantinieks — puika vai meitene. Šobrīd norvēģu sabiedrībā valda itin priecīgs noskaņojums, jo Hokona un Metes–Māritas ģimenē decembrī gaidāms otrs mazulis. Sentiments Nav šaubu, ka vairākums norvēģu mīl savu karali un viņa ģimeni, un pat konservatīvākie valsts pavalstnieki atzīst, ka viņu karaļnams nav tikai muzeja eksponāts. Norvēģu sabiedrībā bija jūtamas raizes par sava karaļa dzīvību, kad pirms diviem gadiem viņam tika konstatēts un izoperēts vēzis, bet šogad veikta sarežģīta sirds operācija. Karalis nu jau ir atgriezies ierindā, pilda savus pienākumus un tāpat kā agrāk piedalās savās iemīļotajās jahtu regatēs. Norvēģu republikāņi joprojām ir mazākumā, kad runa ir par valsts iekārtas potenciālo maiņu. Norvēģi visā visumā ir vienisprātis, ka monarhijai ir sentimentāla un nekaitīga vērtība, kuru ir vērts saglabāt. Kādā nesen veiktā aptaujā noskaidrojās, ka viens no iemesliem, kāpēc norvēģi mīl savu karali, ir viņa un ģimenes personiskās īpašības. Uz jautājumu, vai viņi atbalstītu monarhiju, ja pašreizējā karaļa vietā būtu kāds no nemīlētāko partiju līderiem, viņu atbilde bija noraidoša. Tas, ka karaļa ģimenei nav jāmaksā nodokļi, nav jāpiedalās vēlēšanās un viņiem nav pases, lielāko daļu norvēģu neuztrauc. Norvēģi gadsimtu gaitā ir saglabājuši savu uzticību tradīcijām, to starpā — arī karaļnamam, un šķiet, ka vismaz tuvākajā nākotnē abpusējā lojalitāte paliks nemainīga.