Zīmolu lamatas latvietim (22)

Šovasar reiz nopirku Ādažu kvasu (vai drīzāk kvasam līdzīgu dzērienu), jo tāds vēl nebija redzēts un gribējās nomēģināt ko jaunu, Rīgas pievārtē tapušu. Tikai virtuvē, izpētot etiķeti, atklājās, ka šie Ādaži meklējami Lietuvā — ražotāja vienīgais sakars ar Latviju bija vēlme ar vietējo nosaukumu savu preci pārdot mūsu izslāpušajiem pircējiem. Kaimiņvalsts firma bija piemeklējusi pareizo etiķeti Latvijas tirgum. Pārdod emocionālo vērtību "Ar īstām konfliktsituācijām saskāries neesmu, jo visi šie "gājieni" tiek veikti likuma ietvaros," Nedēļai komentē Latvijas Universitātes doktors, reklāmas pasniedzējs Miervaldis Mozers. "Likumpārkāpums ir tad, ja uz iepakojuma nav īsti skaidri norādīts, kas ražojis un kur, un ja pie pārdevēja tirgū nevar noskaidrot preces izcelsmi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs asi un prasmīgi reaģē, ja saņem iesniegumu no pircēja, kad tas juties maldināts." Par Ādažu kvasu taisnību meklēt esot velti, jo ražotājs uz etiķetes ir uzrādīts. "Likums ir ražotāja pusē, jo formāli visas prasības ir izpildītas. Viņš, protams, ir veicis mārketinga manipulāciju. Mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi ļoti bieži tā rīkojas," atzīst M. Mozers. Un pavaicā man: "Vai kvass bija garšīgs?" Nebija? Bet tā jau ir gaumes lieta. "Tad varbūt par produktu vajadzētu uztraukties Ādažu pašvaldībai, kas "negaršīgu" padara šā visnotaļ attīstītā pagasta tēlu." M. Mozera studenti veikuši pētījumu par to, kā tiek izmantots Gaujas Nacionālā parka zīmols. "GNP — gan burtus, gan logotipu — izmanto neskaitāmās individuālā tūrisma, veikalu, kafejnīcu izkārtnēs. Valsts ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus, lai izveidotu un sakārtotu šo parku, kas tagad būtībā pārvērties par komerczīmolu. Tas ļoti palīdz pievilināt pircējus." Likums to pat neaizliedzot, un valstij, tā kā GNP nav komerczīmola, iespēju iekasēt maksu par tā izmantošanu nav. Gluži kā gadījumā ar pārdevēju, kurš pārdod apakšbikses ar ASV karogu, joko M. Mozers. "Cilvēks lielā mērā pērk zīmola emocionalitāti," skaidro reklāmas eksperts. Piemērs ir jau pieminētais kvass — dzēriens, ko pirmie Latvijā atsāka ražot vietējie, tad ar savu piedāvājumu tirgū ienāca ārzemnieki, bet visi — ar latviešu patērētāju uztverei paredzētiem nosaukumiem. "Svarīgi ir zināt patiesību, bet neba ražotājs to izpaudīs skaļi, jo viņam tas ir neizdevīgi. Vajag izlasīt arī mazos burtiņus uz etiķetes, lai zinātu, ka liela daļa t. s. Latvijas alus netop Latvijā un visi sieri nav ražoti no Latvijas piena," rezumē M. Mozers. Zīmols Latvijā, siers no Sāremā Spilgts piemērs, kā ar Latvijas zīmolu piedāvā preces, kas tapušas ārzemēs, ir Siera nama produkcija. Uzņēmums ar savu zīmolu piedāvā virkni dažādu sieru, kas pēc pasūtījuma ražoti Igaunijā un Vācijā. Latvisks nosaukums un dizains, bet burtiņus ar ražotāja mājvietu pamanīt nemaz tik viegli nav. Siera nama valdes priekšsēdētājs Inārs Ķempelis sarunā ar Nedēļu ir citās domās: "Prasības, ko pieprasa likumdošana, ir ievērotas. Fontu lielums (burtu izmērs — aut.) produkta sastāvam un ražotāja nosaukumam ir vienāds." Uzņēmuma mārketinga projektu vadītāja Inga Bērziņa uzsver, ka galvenais uz iepakojuma ir tieši zīmols — Siera nams: "Mēs uzņemamies atbildību par kvalitāti. Pircējs par pretenzijām nezvanīs ražotājam Sāremā, bet mums. Mēs esam galvenā klienta kontaktpersona šeit, Latvijā. Likumdošana arī neprasa norādīt ražotāju, pilnīgi pietiek ar "ražots Eiropas Savienībā". Mums šis uzraksts "Saareema" ir, bet Latvijas tirgū ir ārkārtīgi daudz produktu, kuriem nemaz nevar redzēt, kur produkts ražots. Liels Latvijas piena pārstrādes uzņēmums pērk mūsu Mājas sieru, bet Siera nama vārdu uz iepakojuma nevar atrast. Situācija ir normāla, atbildību uzņemas zīmola īpašnieks. Tas nozīmē arī atbildību tirgotāju priekšā." Ar Siera nama zīmolu ražotos produktus Latvijā nemaz nevarot pasūtīt. I. Bērziņa: "Vai nu nav iesaiņojuma, kādu vēlamies, vai arī daudzi pārstrādes uzņēmumi nespēj nodrošināt pastāvīgu kvalitāti. Atved paraugus, pagaršojam, liekas, ļoti labs produkts, bet ir bijuši gadījumi — pasūtām, bet pēc pāris mēnešiem kvalitāte ir cita. Mūsu prioritāte ir kvalitāte, kas bieži vien ir galvenais iemesls, lai sadarbību neturpinātu." Daudz ko Latvijā neviens pat neražo, piemēram, putukrējumu aerosola iepakojumā, diētisko sieru ar mazu tauku saturu, Parmas tipa sieru. "Mēs labprāt piedāvātu vietējo uzņēmumu produkciju, bet ko — Holandes un Krievijas sieru, ko taisa katra siera ražotne? Labi, 80% gadījumu ēdam tos, bet ko darīt pārējiem patērētājiem, kuriem gribas ko citu?" vaicā I. Ķempelis. "Loģiski, ka meklējam ārpus Latvijas. Neesam taču vainīgi, ka igauņu un vācu partneri spēj piedāvāt kaut ko atšķirīgu. Nemaz neesam īpaši priecīgi, ka jāstrādā ar ārzemēm, transporta izmaksas aug." Katrā valstī — ar citu vārdu "Mēs apzināti jau ilgus gadus strādājam ar Saareema, kas ražo Klostera siera līniju. Viņu ražotajam kūpinātajam sieram analoga Baltijas valstīs un pat Eiropā nav. Šajā salā audzētajām govīm piens ir mazliet atšķirīgs. Cilvēki šo produktu ir iecienījuši. Esam mēģinājuši tirgot arī Latvijā kūpinātus sierus, diemžēl ne tik veiksmīgi," izvēli par labu igauņiem skaidro I. Ķempelis. Izlemjot par jauna siera tirdzniecību, Siera nams izsaka vēlmes ražotājam un izvēlas no piedāvātā klāsta. Piemēram, Klostera siers ir igauņu ražotāja izstrādāta recepte un Igaunijā nopērkams ar citu nosaukumu citā iepakojumā. "Viņi produktu ir radījuši jau pirms tam un atļauj to pārdot mums ar citu zīmolu," precizē I. Ķempelis. "Ja vēlamies ar kādu produktu startēt citā valstī, mēs noteikti tur meklēsim sadarbības partnerus un radīsim citu zīmolu tai videi saprotamā valodā." Piemēram, Vācijā lielajos tirdzniecības tīklos ir papilnam produktu, kas nopērkami ar šo koncernu zīmolu, bet tapuši visdažādākajās valstīs un uzņēmumos. Latvijā šī prakse vēl ir tikai pirmsākumos. Piemērs ir konservēti gurķi ar RIMI zīmolu vai lietuviešu Taupas majonēze, kas tapusi ne jau lielveikalā. Pārdod arī konkurentiem "Mēs esam gandarīti, ka mums ir tostersieru grupa, kuru ražo Vācijas lielākajā piena pārstrādes rūpnīcā. Šeit to pārdodam ar Latvijas iedzīvotājiem saprotamu nosaukumu — Ciba. Tāds pats produkts nopērkams citur Eiropā ar citu nosaukumu. Tā ir vispārpieņemta prakse, tāpat kā viens Opel modelis dažādās valstīs saucas dažādi," tā I. Ķempelis. Arī Siera nams piedāvā savus ražojumus citiem. Uzņēmuma pienotavā Stelpē top Mājas siers. I. Bērziņa: "Tepat Latvijā ir piena pārstrādes uzņēmumi, kuriem šāda produkta nav, un viņi to iepērk un tirgo ar savu nosaukumu." Mainot receptes nianses, iespējams radīt vairākus produktus. Ārzemnieki arī labprāt šo produktu ņemtu, bet šajā sierā nav konservantu, kas neļauj to ilgi uzglabāt, tāpēc eksports izpaliek. Starp citu, labi siera pazinēji itāļi lielu daļu šā produkta tagad ieved no Polijas un Lietuvas un pārdod ar saviem zīmoliem. Protams, Parmas sieru un citus pasaulslavenos sierus šī globalizācijas tendence neskar — vērtības ir vērtības. Spilvas gurķīšus marinē turki No Spilvas produkcijas pēc pasūtījuma ārzemēs ražotā aizņem gan samērā niecīgu daļu — septiņus procentus, Nedēļu informē uzņēmuma pārdošanas un mārketinga direktore Dana Erciņa. Piemēram, Turcijā top gurķīši (taisnības labad jāteic, ka ir arī Spilvas Latvijas lauku gurķi — īstena mūsu prece), marinēti tomāti, klasiskā grieķu delikatese (grilēta paprika), Polijā Mājas mārrutki. D. Erciņa skaidro: "Visas iespējamās izejvielas, ko nepieciešamajā kvalitātē un apjomā iespējams izaudzēt Latvijā, mēs iepērkam no vietējiem audzētājiem. Taču ir kultūras, kas Latvijas platuma grādos vispār neaug, vai arī pagaidām audzētāji nevar nodrošināt atbilstošas kvalitātes izejvielu piegādi uzņēmumam vajadzīgajā daudzumā augu gadu. Tādos gadījumos mēs rīkojamies divējādi." Proti, Spilva saražojot vajadzīgo produktu, cik to atļauj vietējo audzētāju piegādātais apjoms, bet pārējo, lai apmierinātu pieprasījumu, pēc savas receptūras saražo citur. "Tā tas ir ar mārrutkiem. Ir mārrutki, kas ražoti no Latvijas audzētāju izejvielas, un ir pēc citas receptūras gatavoti, kas ražoti pēc mūsu pasūtījuma ārpus Latvijas. Iemesls — Latvijas mārrutku audzētāji nevar nodrošināt nepieciešamā asuma mārrutku sakņu piegādi visu cauru gadu, tāpēc pircējiem tiek piedāvāti vairāku veidu mārrutki. Tādā veidā varam "izvilkt" līdz nākamajai ražai," atklāj D. Erciņa. Ja izejvielas Latvijā vispār nav pieejamas, Spilva pasūta izgatavošanu pēc savas receptūras izejvielas izcelsmes valstī. Tiesa, piemēram, zirņus vismaz agrāk Sabiles apkārtnē audzēja plaši, bet kopš vietējās konservu rūpnīcas izputēšanas šis mazais bizness ir apsīcis. Tikmēr Spilva savus Zaļos zirnīšus pasūta ārzemēs — tajā pašā ražotnē, kur arī Latvijas uzņēmums Kronis. Savukārt Spilvas Peperoni top turpat, kur Eiropā populārās Kuhne produkti. D. Erciņa uzsver: "Pirms pasūtījuma veikšanas sadarbības partneris vairākkārt tiek auditēts, un sadarbību veidojam tikai ar tādiem uzņēmumiem, kuru kvalitātes izpratne atbilst mūsējai. Optimāls šis modelis ir tāpēc, ka dārzeņi ir jāiekonservē dažu stundu laikā pēc novākšanas. Tikai tad ir augsta kvalitāte un pilnvērtīga garšas un aromāta buķete." Arī SIA BLIK–M savus marinētos gurķus pasūta Turcijā. Firmas mārketinga direktore Tamāra Ļicova Nedēļai skaidro, ka jau kopš tirdzniecības markas BLIK izveides nolēmuši palikt par importētājiem. "Sākumā importējām konservētus persikus, ananasus, olīvas — to, ko Latvijā izaudzēt nav iespējams," sacīja T. Ļicova. Tikai pirms diviem gadiem firma nolēmusi piedāvāt gurķus, ko arī pasūta ārzemēs. "Mēs nekad neesam domājuši konkurēt ar Spilvu vai Pūri," T. Ļicova neslēpj BLIK zīmola vietu Latvijas tirgū. "Izvēlējāmies vidējo ceļu. Vietējie gurķi atšķiras ar savu garšu, tāpat ir ar Turcijas vai Ungārijas gurķiem. Tāpēc iedomājāmies piedāvāt atšķirīgu garšu." Gurķīši ir arī vienīgais produkts firmas piedāvājumā, ko būtu iespējams saražot tepat Latvijā. Latviešu alus no igauņu brūža Vispatriotiskākais dzēriens gan mūsu, gan daudzās citās valstīs ir alus. Bet ne viss miestiņš brūvēts tepat. Iespējams, pirmais produkts, kas ar Latvijas zīmolu tapa ārzemēs, bija pirms pārdesmit gadiem Somijā brūvētais salīdzinoši ekskluzīvais Aldara Luksusa alus. Tā ražošana ir pārtraukta. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, Aldaris laida tirgū Euro alu. Holdinga BBH Baltic prezidents Tomass Kučinskis iestāšanās priekšvakarā spriedis par Eiropu ar valdības vīriem. Tā arī radusies doma par šādu zīmolu. Skārdenēs pildīto Euro joprojām ražo Igaunijā, bet stikla un plastmasas pudelēs pildīto Euro brūvē Rīgā. Lietuvai atvēlēta plastmasas tara. Aldara laboratorijas vadītājs Martins Rubīns saka: "Pirmkārt, mums nav kārbu līnijas, otrkārt, Saku alus darītava ir vienā uzņēmumu grupā ar Aldari — BBH Holding. Šajā grupā ietilpst arī Šviturys un Utenos alus darītavas Lietuvā. Katrai rūpnīcai ir savas iespējas. Carlsberg alu ražo Lietuvā, bet Latvijā to izplata Aldaris. Savukārt Carlsberg, Euro un citus kārbu produktus pilda Igaunijā." "Interesanti, ka itin labi padodas Euro eksports uz Vāciju, viņiem patīk šis zīmols," piebilst M. Rubīns. Starp citu, bezalkoholisko Aldara alu tā pirmsākumos ražoja Norvēģijā, bet nu jau labu laiku tas top Rīgā — arī Lietuvas un Igaunijas tirgum. Kādreiz Aldaris pēc igauņu pasūtījuma ražoja alu Blond. Kopš vasaras Cēsu alus ir ieviesis skārdenes, kuru virsma pārklāta ar foliju. Tas esot pasaules mēroga izgudrojums, unikāls jaunums ne vien Latvijas, bet arī Eiropas tirgū. Foliju noņem pirms kārbas atvēršanas, tādēļ uz tās nenokļūst putekļi vai netīrumi. Tāpat kā pudeļu etiķetes, arī bundžas rotā lakonisks ekskurss vēsturē par uzņēmuma aizsākumiem 13. gadsimtā ar brūzi Cēsu pilī. "Pateicoties jaunajai rūpnīcai Cēsīs, jaunais alus atbilst mūsdienu prasībām, saglabājot dzīvā alus garšu," tā varam lasīt. Un tāpat varam lasīt, ka alus skārdenēs brūvēts ne jau Cēsīs, bet Igaunijā. Iemesls gan vienkāršs — arī šajā uzņēmumā skārdeņu pildīšanas līnija Latvijā nav uzstādīta. Tomēr akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone patriotiskākajos alus cienītājos vieš optimismu: "Vērtējot apvērsumu pārdošanas apjomos, ko ir radījusi ar foliju pārklātas alus skārdenes ieviešana, Cēsu alus apsver iespēju uzstādīt skārdeņu pildīšanas līniju arī Latvijā." Šā gada astoņos mēnešos no kopējā Cēsu alus realizētā alus apjoma skārdenes aizņēma sešus procentus. Par skārdenēm no Igaunijas būtu saprotams, bet īstenam pašmāju alus cienītajam ir grūti apjēgt, kāpēc cēsinieku alus Premium un Light stikla pudelēs arī ražots nevis uz etiķetes izslavētajā rūpnīcā, bet A. Le Coq A.S Tartu alus darītavā Igaunijā. Šo rindu autors tādas iegādājās kādā lielveikalā Siguldā pavisam nesen – 18. septembrī. Jāatgādina, ka jauno ražošanas kompleksu ar modernām iekārtām (ieguldīti četri miljoni latu) Cēsu Alus atklāja 7. jūnijā. E. Sietiņsone skaidro: "Iesākumā ir testēšanas periods, kurā iekārtas tiek pilnveidotas un adaptētas ražošanas procesam. Šajā laikā jaunās iekārtas strādāja ar nepilnu jaudu, tādēļ vasaras sezonā, kad pieprasījums pēc Cēsu Alus produkcijas bija ļoti augsts, daļu alus pēc Cēsu Alus izstrādātās receptūras ražoja un pildīja mātes kompānijā Igaunijā. Šobrīd iekārtu pilnveidošanas posms ir beidzies un Cēsīs ir uzsākta alus ražošana pilnā apmērā, tāpēc turpmāk Cēsu alus produktu cienītāji Latvijas veikalos iegādāsies tieši Cēsīs ražotu alu (izņemot, kā jau minēts, skārdenēs)." E. Sietiņsones atbilde vieš cerību. Atliek arī cerēt, ka neatkārtosies situācija, kāda bija augusta sākumā, kad RIMI Latvia veikalos uz īsu laiku izņēma no tirdzniecības Cēsu alus produkciju. Atklājās, ka dažās partijās alus ir mazāk dzidrs, nekā nepieciešams pēc augstākajiem kvalitātes standartiem. No Lāčplēša alus produkcijas ārpus Latvijas top vienīgi Plostnieku alus — Panevēžā, Lietuvā. Nekas īpaši atšķirīgs ne pašā dzērienā, ne tarā, šķiet, nav jūtams. Akciju sabiedrības mārketinga vadītājs Gints Ģērmanis Nedēļai stāsta: "Esošās ražotnes jaudas mums ļauj ražot tikai alu Lāčplēsis, tāpēc pasūtām produkciju arī ārpus Latvijas." Lāčplēša alus ietilpst Skandināvijas otrā lielākā alus ražotāja grupā Royal Unibrew. Līdz ar to pasūtījumu veic šā koncerna uzņēmumos — Lietuvas alus darītavās Tauras un Kalnapilis. Plostnieku alu, starp citu, nerotā Lāčplēša zīmols, ar šo marku visi dzērieni top tikai Lielvārdē. Tikai bizness "Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir bizness. Gurķīšus Turcijā izaudzēt, iemarinēt, ielikt burciņās... tāpat darbaspēks ir lētāks," izvēli ražot produkciju ārpus Latvijas komentē zemkopības ministra padomniece, Mārketinga padomes priekšsēdētāja Ingūna Gulbe. Pēc viņas vārdiem, slikti ir tikai tas, ka "daži saka — tā ir Latvijas prece, bet patiesībā nav". Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dati liecina, ka trīs ceturtdaļas Latvijas pircēju priekšroku dod pašu valstī ražotai precei. Blēdīgi izmantot viņu uzticēšanos ir likumpārkāpums. Par viltībām, rakstot ražotājvalsti sīkiem, grūti salasāmiem burtiņiem, I. Gulbe izsakās: "Tas nav netīšām. Likums ir ievērots, taču normāls cilvēks bez brillēm to nespēj izlasīt." Visbeidzot — kas gan īsti mūsdienās vairs ir Latvijas prece? Lolitas Bemhenas veiksmīgi radītā Spilva pērn pilnībā pārdota Zviedrijas Orkla, tagad īpašnieks saucas Procordia Food AB. Cēsu alus gandrīz pilnībā pieder Igaunijas A. Le Coq A.S, bet aliņam klāt var piekost Ādažu čipsus, kas tapuši Somijas koncerna AB Chips OY LTD ražotnē Latfood. Tāda nu reiz ir globalizācija, kas arī Latvijai nemet līkumu.n *šajā gadījumā — KOK pārtikas grupa