Grausti — dārgs prieks vai ienesīgs bizness (13)

Piecstāvu grausta nojaukšana galvaspilsētas kasei var izmaksāt pat 80 000 latu. Turklāt pieticīgi aprēķini liecina, ka pašvaldības speciālistu aplēstās cenas no reālajām var atšķirties pat četras reizes. Ir arī bijis vismaz viens gadījums, kad privātīpašnieks nojaukšanu paveicis divreiz lētāk, nekā bijusi gatava maksāt Dome. Pats ceļš uz kāda grausta nojaukšanu, pēc Rīgas Domes Īpašuma departamenta Īpašuma pārvaldes priekšnieka vietnieks Harija Gintera stāstījuma, ir šāds: rajona vai priekšpilsētas izpilddirekcija sagatavo būvlietu, brīdina īpašnieku. Ja arī pēc atkārtota brīdinājuma nav reakcijas, būvlietu nosūta Īpašuma departamentam, kas sagatavo Domes lēmumu. Savu atļauju dod Rīgas Vēstures pieminekļu aizsardzības inspekcija un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI). Dome uzdod saimniekam mēneša laikā īpašumu sakārtot, brīdinot, ka pretējā gadījumā to nojauks. Protams, mēneša laikā graustu izremontēt neizdosies, taču jāsāk vismaz kāda darbība. Ir gan iespēja pret Domi tiesāties, bet graustu gadījumā tas nav piedzīvots. Īpašnieks nojauc divreiz lētāk Piespiedu kārtā pašvaldība, piemēram, nojaukusi pussabrukušo namu Maskavas ielā 16, kad īpašnieks ignorēja visus Domes brīdinājumus. Maskavas ielas 185 nama īpašnieks nolēma savu graustu labāk nojaukt pats, kad jau bija saņemts Domes lēmums. Ja Dome piespiedu nojaukšanu veikusi uz sava rēķina, šo naudu tā cenšas piedzīt no grausta īpašnieka. Pagaidām šādas lietas beigušās neveiksmīgi — ne vienu vien gadu rit tiesu darbi, lai atgūtu aptuveni 20 000 latu par nama nojaukšanu Maskavas ielā 16. Saimnieks pats nojauca namu Birznieka-Upīša ielā 22, kad ēka draudēja nobrukt uz ielas. Padomijas laikā bija sākts remonts, bet viss apstājies, kad nama iekšpusē izlauza visu, kas laužams. Kas interesanti — privātīpašniekam nojaukšana izmaksāja divreiz lētāk. "Jansona kungs pateica, ka Domei naudu nav, kur likt — mēs bijām notāmējuši par 60 000 latu, noslēdzām līgumu ar Bauskas būvnieku. Jansona kungs nojauca pats par 30 000 latu," atzīst H. Ginters. Tehnika jau bija piebraukusi, bet īpašnieks nolīga apsargus un nelaida celtniekus klāt. Laimīgā kārtā Bauskas būvnieks par lauzto līgumu neprasīja maksāt soda naudu. Te nu rodas jautājums, vai pašvaldība krietni nepārmaksā. "Mēs tāmējam visu, mums jāietver PVN un citi nodokļi, citādi nedrīkstam," skaidro H. Ginters. Pērn nojaukts avārijas nams Lubānas ielā 37, tādā pašā stāvoklī ir blakus ēkas — Lubāna ielā 35, 33, 31, 27. Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija gatavos būvlietas piespiedu nojaukšanai. Tāds pats liktenis gaida graustu Kurzemes rajonā, Mazajā Dārza ielā 1. "Tagad rindas kārtībā ir divi smagi objekti Maskavas ielā 109 un 111. Īpašnieks it kā ir ar mieru nojaukt, bet nav vēl izmitināti iedzīvotāji." Atrast viņiem dzīvokļus ir pašvaldības pienākums, piebilst H. Ginters. Dārgākais grausts — virs 60 000 latu Dārgi maksā pat papīru darbs, vēl pirms izkustināts kaut viens ķieģelis. Piemēram, nojaukšanas projekta izstrāde Maskavas ielā 9 varētu izmaksāt vairākus tūkstošus latu, un H. Ginters Nedēļai atzīst: "Desmit tūkstošos nevar iekļauties." Šajā gadījumā esot vajadzīga mākslinieciskā izpēte, fotografēšana, sīki apraksti — VKPAI pieprasa vismaz šādā veidā saglabāt liecības par nojaucamajām ēkām nākamajām paaudzēm. "Licencēts būvinženieris prasa 25 latus stundā," tā dārgās projekta izmaksas skaidro Īpašuma departamenta Būvniecības pārvaldes priekšnieks Aivars Ābelkoks. Rīgas kasei dārgākais grausts bijusi piecstāvu mūra ēka Katoļu ielā 9/3 — kopā ar projekta izstrādi vairāk nekā 60 000 latu. Departamenta speciālisti lēš, ka grausta nojaukšana Daugavpils ielā 60 var izmaksāt pat 80 000 latu. "Ēka ir iekšpagalmā, tas sarežģī darbu izpildi," Nedēļai komentē H. Ginters. Minēto summu esot iespējams dabūt uz leju, jo jānotiek konkursam. Vēl gan nav zināms, vai šo namu noteikti nojauks — varbūt labāk naudu ieguldīt remontā. "Nu jau jāsāk skatīties, ko var saglabāt. Nojaukšanu ļoti sadārdzina komunikācijas. Piemēram, Mazajā Nometņu ielā 19 Lattelekom komunikāciju pārvietošana izmaksā 5000 latu, un uzņēmums negrasās to darīt par saviem līdzekļiem." Pirms ķerties pie darba, departaments izstrādā tāmi. Nedēļa iepazinās ar bezsaimnieka grausta nojaukšanas tāmi Kundziņsalas 3. līnijā 25. Tā bijusi trīsstāvu mūra ēka. Tāmē paredzēts, ka, piemēram, grīdu demontāžai (345 m2) atvēlēti 1276,50 lati. Par darbu rēķināti 2,80 lati uz kvadrātmetru. Būvgružu izvešanai un utilizācijai (378 m3) — 2230 lati. Sienu nojaukšanai (105,6 m2) — 642,05 lati. Sociālais nodoklis — 1149, 47 lati. Zālāja iesēšana nojauktā grausta vietā — vēl 404 lati. Viss kopā — 16 962,81 lats. Cenu aptaujā šī summa pavisam nedaudz samazinājās — līdz 16 931,11 latiem. Nodošanas akts vēl nav parakstīts, jo jāpabeidz labiekārtošanas darbi. Lepnāks mauriņš nekā lielajā futbolā Minētajā tāmē tomēr der ielūkoties ciešāk, un tas mudina parēķināt rūpīgāk. Piemēram, 400 m2 apsēšanai ar zālāju materiāliem paredzēti 160 lati jeb 40 santīmi uz kvadrātmetru. Kurzemes sēklas par 2,90 latiem vairumtirdzniecībā piedāvā 30 kilogramu maisu ar zālāja sēklām. Ar 13,33 kilogramiem pietiek 400 m2, naudas izteiksmē — 38,65 lati... Nu, ja nav labi diezgan, varam izvēlēties Svalof Weibul SIA solīdo piedāvājumu. Pat profesionāls šīs firmas sporta zāliens maksā lētāk nekā Domes tāmē. Proti, 20 kilogramu iepakojums par 84,49 latiem, un ar to var apsēt divtik daudz — 800 kvadrātmetrus. Kilograms īpašā ēnu mauriņa zālāju sēklu nopērkams par pieciem latiem, kopā vajadzēs 13,33 kilogramus un vairāk nekā 65 latus. Tāpat ir sadaļā par melnzemi. Tāmē teikts, ka melnzeme 400 m2 platībai desmit centimetru biezā kārtā maksā 480 latu. Tie ir 40 kubikmetri. Pieredzējis celtnieks, kurš lūdza viņa vārdu neminēt, iepazinies ar šīm izmaksām, bija izbrīnīts. Pēc viņa informācijas, piecus kubikmetrus melnzemes (viena krava) var dabūt par 30 latiem ar visu atvešanu, protams, ja neved no Liepājas uz Daugavpili. Tātad Kundziņsalas grausta gadījumā runa varētu būt par 240 latiem jeb divreiz mazāku summu. Par darbu un tehnikas izmantošanu, melnzemi izlīdzinot, ieplānoti 680 lati. "Četri veči un traktors to izdara pa vienu dienu," savādās izmaksas komentē profesionālis. Grīdu demontāžai (345 m2) paredzētie 966 lati par darbu arī raisa izbrīnu. "Te jau neizmanto kvalificētu darbaspēku, visdrīzāk pa lēto nolīgst bomžus. Divi vīri dienā var nojaukt 80 m2 dēļu grīdas," lēš amatnieks. Pat ja šim darbam atvēl desmit dienas divatā, jāsecina, ka par darbu maksā 48,3 latus dienā katram. Kāda jēga dzīties uz Īriju? No otras puses, ja par pamatu ņem tajā pašā tāmē minētos darba devēja izdevumus sociālajam nodoklim, algām nepieciešami tikai nepilni 4780 lati. Ja grausta nojaukšanai vajadzīgi divi trīs mēneši, tad desmit vīru brigādei tas nekas dižs nav. Ne viss ir tāmē paredzēts Būvniecības pārvaldes priekšnieks A. Ābelkoks noraida pārmetumus par "uzskrūvētu" tāmi: "Tas ir darba materiāls, lai noskaidrotu, kāda varētu būt iepirkumu procedūra (līdz 1000 latu — bez procedūras, no 1000 līdz 50 000 — cenu aptauja, no 50 000 — atklāts konkurss) un kāds finansējums budžetā būtu pietiekams veiksmīgai procedūras norisei (lai lētākais piedāvājums nepārsniegtu šim mērķim atvēlētos līdzekļus)." Viņš gan piekrīt par zāliena un melnzemes izmaksām — zāles sēklas piedāvājumos parasti maksā aptuveni četrus santīmus par kvadrātmetru, bet melnzeme, atkarībā no sastāva (dabiska, speciāli sagatavota utt.) — 55 līdz 75 santīmus par kvadrātmetru. Ja minētajā tāmē veiktu iepriekš minētās korekcijas, summa samazinātos par aptuveni 500 latiem, kas tomēr neiespaido procedūras izvēli — veikt cenu aptauju. Arī šaubas par grīdas demontāžu A. Ābelkoks grib kliedēt: "Jūsu celtniekam ir taisnība, ja runā tikai par grīdas dēļu demontāžu, bet šeit ar vienu ierakstu ir raksturots viss process." Proti, grīda gan jāuzlauž, gan viss izlauztais jāiznes ārā konteinerā pagaidu glabāšanai, jāizrok izdedžu kārta (vidējais biezums 20. gadsimta sākuma ēkām — 22 centimetri), jādemontē melnie griesti. "Šo darba materiālu var aplūkot arī no pretēja viedokļa — tajā nav izdalītas pozīcijas, ko parasti veido kā atsevišķas — materiālu transports, administratīvie izdevumi, rezerve neparedzētiem darbiem un citas. Šis viss iekļauts vienā ierakstā — "pieskaitāmie izdevumi, peļņa 10%". Parasti tas viss kopā veido vismaz 15–18%, tātad pretēji zāliena un melnzemes izmaksām summa pieaugtu par aptuveni 700–900 latiem," apgalvo A. Ābelkoks. Galīgā cena var krietni atšķirties Firmai, kas piedalās cenu aptaujā, nedrīkst būt maksātnespēja, nodokļu parādi, turklāt jābūt jau pieredzējušai šajā jomā, nevis aizvakar nodibinātam, nezināmam kantorim. Turklāt nojaukšana jāveic tieši izvēlētajai firmai, tā nedrīkst pēc tam visiem darbiem nolīgt apakšuzņēmējus. Departamentā kā zināmākās firmas min Laguta, IP Būvserviss, NĪA Gribieši, Rīdzene, Dominas Servo. Graustus var jaukt arī lielie celtniecības giganti, bet tie prasot pārāk augstu cenu. Kopš 1998. gada ar Domes gādību Rīgā nojaukti vairāk nekā 60 grausti. Protams, 1998. gada cenas vairs nav izmantojamas. Kad ir izstrādāta nojaukšanas tāme, departaments aicina firmas pieteikties. Kārtība paredz, ka uzņēmēji nezina Domes cenu, kas ir izmaksu griesti. Viņiem ir piecas dienas laika, lai aizpildītu tādu pašu tāmi, un komisijai atliek izvēlēties lētāko. Konkursa gadījumā kārtība ir nedaudz sarežģītāka. Ir bijis gadījums, kad departaments rēķinājies ar 20 000 latu lieliem izdevumiem, bet cenu aptaujas uzvarētājam pietika ar 7000 latu. Jo lielāks darba apjoms, jo tātad lielāka summa, firmu interese un konkurence. Cenu aptaujā pēc likuma jāpiedalās vismaz trīs firmām. Savukārt konkursā par jau pieminēto namu Katoļu ielā 9/3 piedalījās seši sāncenši. Departaments tāmē nosaka uzņēmēju peļņai 10% no aprēķinātās summas, ko tad pieskaita klāt. Uz kā rēķina firmas taupa, var tikai minēt. Departamentā nostāja ir vienkārša — to, vai firma ar strādniekiem slēdz līgumus un maksā nodokļus, lai kontrolē Valsts darba inspekcija un Valsts ieņēmumu dienests. Šur tur var ietaupīt legāli. Piemēram, par būvgružu noglabāšanu izgāztuvē jāmaksā, un celtnieki (jeb nojaucēji) meklē iespējas piedāvāt būvatkritumus ceļu nostiprināšanai. Nojaucot graustus, var nopelnīt arī ar visu, kas no nama paliek pāri un ir vēl izmantojams. H. Ginters stāsta: "Pats redzēju Lubānas ielā 37, ka cilvēciņi sēdēja un lika kopā ķieģelīšus." Vecajās mājās iegūstami arī kokmateriāli — simtgadīgās sijas der pat eksportam, no šāda koka var taisīt mēbeles. Metāla konstrukcijas nodod pārstrādei, nav kur likt vienīgi jumtu skārdu. Dome parādā Gombergam Graustu likvidācijai traucē gan kultūrvēsturiskais statuss (kas, piemēram, Maskavas ielā 16 beidzās, vērtīgajai fasādei nogāžoties uz tramvaja sliedēm), gan īpašumtiesības. H. Ginters: "Ludzas ielā 4 ir izdegusi māja, bet tur ir privatizēts dzīvoklis. Mani toties interesē sabiedriskā drošība. Kas būs, ja kaut kas notiks?" Šajā gadījumā jau pasūtīts projekts nojaukšanai. Domes īpašumā un valdījumā ir 34 grausti Rīgā, un tajos ir vairāk nekā 40 privatizēti dzīvokļi un aptuveni 200 cilvēki deklarējuši dzīvesvietu. Kur viņus visus likt, taču ne uz ielas? Šāda situācija ir gandrīz visos graustos. Tas nozīmē, ka roku rokā jāstrādā vairākām Domes struktūrām, lai ne tikai nojauktu, bet arī rastu jaunus mājokļus pašreizējo graustu iemītniekiem. Jau pieminētais komplekss Maskavas ielā 9 ir retais gadījums, kad graustu var nojaukt bez jebkādiem apgrūtinājumiem. Uz pašvaldības rēķina, lai gan zeme pieder slavenajam uzņēmējam, Pētera I un citu pieminekļu entuziastam Jevgeņijam Gombergam. Zemi viņš nopircis no divām trimdas latvietēm, kas savulaik izvēlējās atgūt reiz nacionalizēto zemi, ēkas atstājot pašvaldībai. Tā kā pussabrukušie nami pieder pilsētai, tad tai nu arī jātiek galā. "Mēs esam lieli parādnieki Gomberga kungam par zemes nomu," atzīst H. Ginters. Dome Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas personā nomu nav maksājusi, un parāds varētu būt sasniedzis jau 30 000 latu. Tas tuvojas nojaukšanas izmaksām. "Vai nu mēs tiesājamies un tik un tā nojaucam, vai nu samaksājam parādus un arī nojaucam," secina H. Ginters. Ir vienošanās — ja pašvaldība graustus nojauks, Gombergs savas pretenzijas atsauks. Viņš iecerējis šeit būvēt viesnīcu. Labā roka nezina, ko dara kreisā H. Ginteru nesen nepatīkami esot aizskārusi Rīgas Balss ar rakstu Dome grib nojaukt graustus, kuru nav. Viņš noņem pie sienas piesprausto raksta kopiju, pukodamies, ka tas uzdzen depresiju. Laikrakstā apgalvots, ka pašvaldība nolēmusi nojaukt graustu Dārza ielā 9, bet tur ir bērnudārzs. "Ir iesniegums no bērnudārza nojaukt nojumītes, tās ir sliktā tehniskā stāvoklī, atbilst grausta statusam," skaidro H. Ginters. Diemžēl Domes struktūrās bieži vien labā roka nezina, ko dara kreisā. Īpašuma departamenta sarakstā ēka Traleru ielā 1 atzīmēta kā nojaucams grausts, kamēr Domes Dzīvokļu pārvalde 17. augustā ziņojusi, ka lems, vai to kapitāli remontēt vai pārdot izsolē. Pēc publikācijas Rīgas Balsī H. Ginters ticies ar Dzīvokļu pārvaldes priekšnieci Āriju Stabiņu, bet neesot iemesla justies vainīgam. "Man nebija atsaukuma, un mēs veicām iepirkuma procedūru par nojaukšanu," saka H. Ginters. Ir izskanējis arī viedoklis, ka Īpašuma departaments nav zinājis par VKPAI jau pērn augustā doto atļauju nojaukt graustu kompleksu Maskavas ielā 9. "Biju atvaļinājumā, un, kad gatavoja informāciju Domes Pilsētas attīstības komisijai, radās šī kļūda. Man neienāca prātā, ka šo ierakstu neizdzēsīs," birokrātisko pārpratumu izskaidro H. Ginters. Proti, sarakstā palika veca informācija par inspekcijas aizliegumu, tas arī viss. "Neviens mums nav tik jocīgs, ka slēgs iepirkuma līgumus, ja ir kategorisks aizliegums.". *** Viedoklis Darbs tiek rēķināts kopumā Andrejam Paulim, NĪA Gribieši rīkotājdirektoram kopš 1990. gada ir pieredze gandrīz 100 ēku nojaukšanā. Viņam ir arī viens no aptuveni 100 valstī izsniegtajiem būvsertifikātiem nenormētajā jomā, t. i., namu demontāžā. A. Pauļa praksē īpaši vērienīga bijusi t. s. kurjatņiku nojaukšana Jelgavas centrā — sešas piecstāvu nepabeigtas daudzdzīvokļu mājas. Tur strādāja aptuveni 100 cilvēku. Darbs ilga trīs mēnešus. Pēc A. Pauļa vārdiem, konkurence graustu nojaukšanā ir liela, viņš smaidot teic, ka šī nodarbe kļuvusi par modes preci. Izmaksas ir ļoti dažādas. Ja apkārtējās ēkas netraucē, ar tehniku graustu var nojaukt ātri. Ja piekļūšana tuvējo namu dēļ ir grūta, tad nojaukšana, ņemot nost ķieģeli pa ķieģelim, būs dārgāka. Iepriekš aprakstīto tāmi A. Paulis komentē tā: "Ideja ir cita, tāpat kā jūs pirktu automašīnu. Nav svarīgi, kā jūs sadalāt cenu — riteni par pieciem latiem un motoru par tūkstoti, vai otrādi. Lai nojauktu tikai grīdu vien, ir daudz darbiņu. Noņemam līstes, uzlaužam grīdu, izņemam pakojumu, melnos griestus. Katru naglu tāmē neraksta. Orientējošā cena nojaukšanas darbiem, zemāk par kuru gandrīz neviena firma vairs nav ar mieru strādāt, ir apmēram 15 lati par kubikmetru (domāti materiāli, kas veido ēku — aut.)." Īpašuma departamenta aprēķināto melnzemes cenu A. Paulis par dārgu nesauc: "Mēs, protams, varam aiziet uz Latgalīti un nopirkt labus, zagtus instrumentus par lētu naudu. Trīsdesmit lati par melnzemes kravu nozīmē, ka ir bijis tiešais zvans šoferim. Mēs tagad taisām ļoti lielu apzaļumošanas projektu. Veicām kontrolzvanu, normāla melnzeme oficiāli ar pievešanu maksā 12 latus kubikmetrā." Paulis vēlreiz uzsver, ka tāmē nemaz nav minēti visi izdevumi. A. Paulis: "Domei obligāti jāatspoguļo divi nodokļi — sociālais un PVN. Tajā pašā laikā konkursu nolikumos nav paredzēti administratīvie izdevumi — mana, grāmatveža, tāmētāja alga. Parasti Dome šo izmaksas daļu ieliek labiekārtošanas darbos." Tas arī esot izskaidrojums dārgajam zālājam. Firmas ir spiestas konkurēt, kura kopumā spēs piedāvāt lētāko cenu. Tajā pašā laikā dažādas izmaksas, īpaši degvielai, aug, bet Dome par pamatu graustu nojaukšanai pagaidām ņemot pavasara cenas. Vēl pērn nekvalificētam darbam varēja dabūt strādniekus par 5–6 latiem dienā. Tagad par tādu naudu neviens nenākot. "Celtniecības apjoms šogad ir pieaudzis par 34%, bet pretī ir vajadzīgi strādnieki. Vidēji jārēķinās ar desmit latiem par dienu. Kvalificēts darbaspēks prasa vismaz divarpus latu par stundu," — tā A. Paulis. Nelegālie strādnieki izmaksā pārāk dārgi Firmas pārstāvis grauj arī mītu par lēto, nelegālo bomžu darbaspēku: "Celtniecībā, ja cilvēks nav riktīgi piedzēries, ir simtprocentīga garantija, ka viņš sev neko ļaunu neizdarīs. Bet, paņemot cilvēku no ielas jaukšanas darbiem, tu sev esi uzlicis zārka vāku. Tur ir milzīgs skaits naglu. Ja šis cilvēks sadur kāju, nokļūst slimnīcā un, nedod Dievs, sākas iekaisumi, seko jautājumi: kur strādāji. Kam tās nepatikšanas vajadzīgas? Līdzko man darbinieks ir kārtīgi ar līgumu noformēts, viņš parakstās par drošības tehniku, viņam ir sociālā aizsardzība. Pretējā gadījumā, ja man pēc nelaimes gadījuma ierodas Darba inspekcija, es esmu atslēgts no darba vismaz nedēļu. Un viņi nenāk vieni, nāk arī Ekonomikas policija, Valsts ieņēmumu dienests, vienmēr pilns komplekts." A. Paulis atgādina: "Tas ir ļoti bīstams bizness." Viņa firma nesen nojauca namu Lubānas ielā 37 un bija par mata tiesu no nelaimes. Šis objekts bija savdabīgs, jo vajadzēja vienoties ar vietējo čigānu baronu, ka neviens nevienam netraucēs. Tiklīdz iedzīvotāji bija prom, vīri otrajā stāvā ķērās pie grīdas izlaušanas. Un ar visu grīdu nobrauca uz pirmo stāvu, par laimi, visi sveiki un veseli. "Tā bija bīstama māja, brīnos, kā tur varēja dzīvot un kā mēbeles uz tādas grīdas turēt. Izrādījās, ka vidū viss ir izpuvis," atceras A. Paulis. Priecīgi ne pārdot, bet tikt vaļā "Strauji jaucot, neko nevar pārdot, tad būvgruži netiek šķiroti. Ja var sašķirot, daudzi tos paņem, lai piepildītu bedres. Tagad Merks ņem ķieģeļu būvgružus, lai aizbērtu purvu pie topošās hokeja halles," stāsta A. Paulis. "Ir arī konkrēti noteikumi, cik lielām jābūt gružu frakcijām." Tas gan nenozīmē, ka diži var nopelnīt. Ne Merks, citas firmas šādos gadījumos nemaksā, taču labums ir. Proti, atkrīt izdevumi par aizvešanu un noglabāšanu izgāztuvē. Var pārdot veselus vecos ķieģeļus, bet viss, kā jau tirgū, atkarīgs no pieprasījuma. "Esam pat priecīgi, ja kāds paņem un par velti aizved prom, lai nav jātērējas transportam. Tādam ķieģelim pašizmaksa jau ir četrarpus līdz pieci santīmi (jauni maksā 20–25 santīmus — aut.). Divi santīmi par to, ka ķieģelis izsists no sienas, santīms par to, ka nonests lejā, divi par to, ka notīrīts. Dārgāk var pārdot, ja gadās ekskluzīvi ķieģeļi un tos pērk, piemēram, kafejnīca — interjeram," atklāj A. Paulis. Nekāds lielais metāllūžņu bizness neiznāk, jo graustos jau pirms jaucējiem ir iznests viss, kam vien bijusi kāda vērtība. Turklāt rūpniecības objektos allaž ir prasība iegūto metālu atdot īpašniekam. Tā parasti ir, ja metāla apjoms pārsniedz tonnu. Nesen kādā Rīgas Domes konkursā par grausta nojaukšanu iekļauts noteikums par atgriezto vērtību — 200 tonnām metāla. Uzvarētājs to varēs nodot, bet paredzamā summa jāatskaita no tāmes. Šoziem melnais metāls maksāja virs 100 latiem par tonnu, tagad — aptuveni 40 latu. Par labām simtgadīgām sijām varot iegūt 60 latu par kubikmetru. Šādus kokmateriālus labprāt izmanto restauratori senatnīgu mēbeļu atjaunošanai, tomēr ļoti daudz viņiem nevajag.