Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Līdzās Brasas cietumam atrodas kāda visai drūma iestāde. Lai arī šeit nomitinātie cilvēki ir pastrādājuši pat dubultslepkavības, tie nav noziedznieki. Šeit atrodas psihiski slimo piespiedu ārstēšanas nodaļa.
Neliels akmens dārzs, gurķu siltumnīca, biešu, burkānu, kabaču vagas un fonā — žogs ar dzeloņstiepļu rituļiem un videonovērošanas kamerām. Ne jau tādēļ, lai pasargātu ražu, bet gan ārpasauli no dārzkopju neprāta... Un patiesībā arī viņus pašus. Šeit, Laktas ielā 6, līdzās Brasas cietumam, atrodas psihiski slimo piespiedu ārstēšanas nodaļa. Lai arī šie cilvēki ir pastrādājuši pat dubultslepkavības, tie nav noziedznieki. "Grūti iztēloties, kā jūtas viņu smadzeņu veselā daļa, kad aptver, kas izdarīts slimības iespaidā," saka nodaļas vadītāja Velta Ansberga. Pagaidām šeit nav ievests cilvēks, kurš jūlija beigās kārtējo reizi atgādināja sabiedrībai, cik bīstamas var būt neprāta lēkmes. Garīgi slimais Aivars (1964) ieklīda Preiļu rajona Aizkalnes pagasta Garkalnu mājās un ar naža dūrieniem nogalināja vienu, bet savainoja otru sirmgalvi. Kad Aivaru aizturēja policija, viņš bija kails un notriepies ar asinīm. Viņš ir uzskaitē pie psihiatra, arī Aivara māte ir garīgi slima. Pie abiem regulāri saukti "ātrie", laiku pa laikam abi ārstējušies Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ārsti apgalvo, ka līdz tam Aivars nav bijis agresīvs, bet pēkšņus psihozes saasinājumus prognozēt ir grūti. Pašlaik Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā Aivaram norit tiesu medicīniskā ekspertīze. Ļoti ticams, ka viņu atzīs par nepieskaitāmu, un tad arī šo pacientu vedīs uz Laktas ielu. Nepieskaitāms — tikai ar tiesas lēmumu Juridisko ceļu, kā šeit nokļūst, Nedēļai skaidro Rasma Klotiņa, Garīgās veselības valsts aģentūras Tiesu psihiatrijas dienesta vadītāja. Ja personu sauc pie kriminālatbildības un procesa virzītājam rodas šaubas par tās psihisko veselību, šo personu nosūta uz psihiatrisko ekspertīzi. To var darīt izziņas izdarītājs, prokuratūra, tiesnesis vai tiesa. Iespējami ir divi ekspertīžu veidi — ambulatorās vai stacionārās. Pēdējā gadījumā aizdomās turētie var nokļūt gan apsargājamā nodaļā, ja viņiem piemērots arests, gan arī vispārējā tipa nodaļā, ja drošības līdzeklis nav tik bargs. Cilvēka garīgo veselību vērtē psihiatri, bet galavārdu, protams, ņemot vērā ārstu atzinumu, saka tiesa. Proti, izlemj, vai apsūdzētais ir tiesājams vai arī noziegumu pastrādājis, būdams nepieskaitāms. Pēdējā gadījumā personu atbrīvo no kriminālatbildības, cietums nedraud, taču tas nenozīmē palikšanu uz pilnīgi brīvām kājām. Attieksme ir kā pret sabiedrībai bīstamu psihiski slimu personu, kam nepieciešama ārstēšana. Tikai tiesa nolemj piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Saskaņā ar likumdošanu iespējami trīs veidi: ārstēšana ambulatori, ievietojot vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā vai nodaļā, un ārstēšana nodaļā ar apsardzi. Pacienti sarakstās ar Strasbūru Pēdējā gadījumā mērķis nepavisam nav pacientus tikai izolēt no pārējās pasaules restotā slimnīcā ar sargiem "pa perimetru". Lai arī iziet brīvsolī šie sirdzēji nevar, viņi ir labi aprūpēti, saņem ne tikai zāles, bet arī mediķu pūliņus viņus rehabilitēt — atgriezt atpakaļ normālā dzīvē. Augusta vidū piespiedu ārstēšanas nodaļā mita 45 pacienti. Kāds nāk klāt, kāds iet prom, un apmēram šāds šis skaitlis ir visu laiku. Atkarībā no slimības gaitas un ārstēšanas panākumiem vieni pavada nodaļā dažus mēnešus, citi — vismaz gadu, taču līdz mūža galam te nav bijis neviena. Ir četri režīmi. Vieglākā variantā var pastaigāties pa pagalmu, stingrākā — tikai personāla pavadībā. Ja psihiskais stāvoklis ir smags, pacients, ja arī to vēlētos, nevar doties uz nodarbinātības terapiju un taisīt, piemēram, bilžu rāmīšus — lai nesavainotos. Piespiedu ārstēšanas nodaļa saņem vairākas reizes lielāku finansējumu nekā parastā. Un līmenis šeit ir ievērojami augstāks. To biežajās vizītēs novērtējuši arī cilvēktiesību uzraugi no Eiropas un ANO. Šī ir labākā tāda veida nodaļa Austrumeiropā, un tās vadītāja Velta Ansberga ar to lepojas: "ANO pārbaudītāji reiz atzina, ka būtu labi, ja tā būtu arī visā Rietumeiropā." Starp citu, padomju laikā, rakstot sūdzības par cilvēktiesību neievērošanu PSRS, vesels cilvēks riskēja nokļūt psihiatriskajā speciālajā slimnīcā. Tagad ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu sarakstās reāli pacienti. V. Ansberga rāda Nedēļai divas aploksnes ar atbildēm no Strasbūras. Atplēst tās neviens nedrīkst un negrasās. Pacienti, kā paši izteikušies, nesūdzoties par nodaļu, tikai jūtoties nevainīgi. Iespējas sportot, zīmēt, kopt dārzu Šeit galvenais nav tikai zāļu terapija. "Šeit pastāv komandas princips," saka R. Klotiņa. "Ārstēšanā un rehabilitācijā piedalās gan psihiatrs, gan psihologi, gan sociālie darbinieki. Šiem pacientiem pirmajā vietā nepavisam nav ārstēšana ar zālēm, bet gan viņu socializācija. Lielākajai daļai ir nepieciešama palīdzība kārtot juridiskas lietas, daudzi ir zaudējuši dokumentus, sociālās saiknes, ģimeni, nav vairs, kur dzīvot." Kad Nedēļa apmeklē nodaļu, sporta zālē trīs vīrieši spēlē novusu, divi rosās uz trenažieriem, ir iespēja spēlēt arī biljardu un basketbolu. "Viņiem tiek piedāvātas dažādas aktivitātes. Katram ir izveidots plāns, palīdzam attiecību veidošanā ar pārējiem cilvēkiem, kas bieži vien daudziem ir traucēklis. Viņu diena ir saplānota pa stundām," stāsta V. Ansberga. Nodarbinātības terapija jeb ergoterapija palīdz šiem slimniekiem apgūt to, kas veselajiem ir gluži parasta ikdiena. Viņi var mācīties virtuvītē gatavot ēst, darbnīcā veidot māla figūriņas, bilžu rāmjus, zīmēt. Nodaļas vadītāja atzīst, ka daudzi šeit ir talantīgi cilvēki. Slimnieki tagad, vasaras otrajā pusē, vāc un galdā liek pašu audzētos kabačus un citus dārzeņus, jau labu laiku ēd tikai savus, ne veikala gurķus. "Savā ziņā viņiem šeit ir oāze," pasmaida nodaļas vecākā māsa Dzintra Bergmane. Katram pacientam ir divas uzticības jeb kontaktpersonas, mediķi, kas vēro, kas notiek ar slimnieku, cilvēki, pie kuriem viņi var vērsties jebkurā brīdī. "Viņi pārbauda, vai uzdevums, piemēram, mazgāšanās, ir izpildīts, lai cilvēku gatavotu āra dzīvei, lai viņš tikai negulētu, un rezultāti neizpaliek," saka V. Ansberga. Ārpasaulē gaida grūtības Lai ko arī prāta aptumsuma brīdī slimnieks būtu izdarījis, slēgtajā nodaļā viņam nav obligāti jāpavada viss mūžs. R. Klotiņa: "Tāpat kā ārstēšana ir sākta ar tiesas lēmumu, tāpat ar tiesas lēmumu tā tiek arī pabeigta. Ne retāk kā reizi sešos mēnešos pacienta psihisko stāvokli vērtē ārstu konsilijs." Mediķi runā ar pacientu, iepazīstas ar jau pieminētās komandas vērojumiem, cik slimnieks ir aktīvs, saticīgs, kā iekļaujas sabiedrībā. Ja veselības uzlabojumi ir nepārprotami, konsilijs var nolemt pacientu pārcelt uz ārstēšanu vispārēja tipa nodaļā vai ambulatori. Attiecīgo lūgumu mediķi nosūta tiesai, kas saka galavārdu. Pacients ir tiesīgs mediķu atzinumu apstrīdēt, pieprasīt citu konsiliju vai pat tiesāties. "Protams, pirms tam jābūt sakārtotiem viņa dzīves apstākļiem," uzsver R. Klotiņa. Ja pacientam nav, kur iet, ja ārpus slimnīcas viņu negaida pajumte, jāpaliek vien turpat. "Ja cilvēks pietiekami ilgi ir atradies slimnīcā, tad, izejot ārā pa vārtiem, viņam, protams, ir problēmas. Jau veselam būtu grūti, bet šie cilvēki ir ar psihiskiem traucējumiem vai personības īpatnībām. Ir vajadzīgs dienests, kas viņus "uzķer" pēc iznākšanas, kas palīdz," savas rūpes atklāj R. Klotiņa. Nepietiek sociālo darbinieku, kas brīvlaistajiem pacientiem vajadzības gadījumā nāktu talkā. "Nepieciešams kāds, kas viņu pamācītu, kā pareizāk tērēt naudu, kā nenonākt negodīgu cilvēku varā un nepazaudēt dzīvokli," saka psihiatre. "Diemžēl Rīgā ir tikai viens šāds centrs." Viņai ir bijusi iespēja šādu iestādi apskatīt Vācijā: "Tur cilvēki dzīvo kopmītnēs, drīkst iet uz pilsētu, arī no piespiedu ārstēšanas nodaļas. Ārsts ir tiesīgs mainīt režīmus, viņam tikai jābrīdina policija, ka konkrētais pacients ies uz pilsētu uz četrām stundām. Pacients parakstās, ka noteiktajā laikā būs atpakaļ. Viņi to ļoti ievēro, jo zina, ka citādi būs problēmas. Šie cilvēki pamazām ieiet normālā dzīvē, mums diemžēl likumdošana to neparedz." Ja slimnieks, izlaists no apsargājamās nodaļas, ignorē mediķus, nelieto zāles, bēguļo, viņam draud jauns ārstu konsilija lēmums par atgriešanos "vecajā režīmā". Arī šajā gadījumā vajadzīgs tiesas verdikts. Gadījumi, kad no šīs nodaļas uz vispārēju režīmu izrakstīti pacienti atgriežas ar jaunu nodarījumu, mēdz būt. "Tie nav biežāki kā veselajiem," uzsver R. Klotiņa. Parasti tās bijušas zādzības, smagi recidīvi nē. R. Klotiņa ir satraukta par sabiedrības un piederīgo attieksmi pret psihiski slimajiem. "Visiem vajadzētu būt daudz uzmanīgākiem, uzklausīt savus līdzcilvēkus, ģimenes locekļus, ievērot pārmaiņas viņu garastāvoklī, uzvedībā, aicināt aprunāties. Parasti lielākajā daļā gadījumu attieksme ir bijusi noraidoša vai vienaldzīga. Ne tikai pret psihiski slimajiem, arī citam pret citu mums pietrūkst iejūtības, klātbūtnes. Ja tā nebūtu, dažs labs nodarījums varbūt nebūtu noticis. Psihiskie traucējumi ļoti reti uznāk pēkšņi, uz nelielu brīdi." R. Klotiņa ir nobažījusies arī par attieksmi pret jaunajām māmiņām, kuras apdraud pēcdzemdību depresija, bet viņām bieži pietrūkst līdzcilvēku sapratnes un palīdzības. Biežāk slimību slēpj, nevis izliekas Reizēm ekspertiem jāsaskaras ar cilvēkiem, kas tikai izliekas par psihiski slimiem. R. Klotiņa gan teic, ka klaja simulācija sastopama reti, biežāk ir gadījumi, kad pacients esošos veselības traucējumus uzdod par smagākiem nekā patiesībā. Ārsti nav tik naivi un nezinoši, lai noticētu katram stāstam par balsīm galvā. "Psihiatrijā tāpat kā medicīnā vispār slimību diagnosticē ne pēc vienas pazīmes, bet pēc simptomu kompleksa. Ir zināmas likumsakarības, kādas ir balsīm, kāda īsti ir cilvēka uzvedība," — tā R. Klotiņa. Turklāt biežāki ir pretēji gadījumi — desimulācija, kad sirdzēji izliekas par veseliem. Pilnīgi iespējams, ka garīgi gluži vesels cilvēks nav, bet psihiatri atzīst, ka nozieguma brīdī viņš ir pilnīgi apzinājies, ko dara, un ir uzskatāms par pieskaitāmu. Cietumā gan šāda notiesātā psihiskā veselība var pasliktināties. Vienīgais mierinājums — arī cietumos ir psihiatri. *** - Psihiatrisko ekspertīžu skaits gadu no gada īpaši nemainās. 2003. gadā veiktas 1480 tiesu psihiatriskās ekspertīzes, pērn — 1360. Tās nav tikai krimināllietu ietvaros, šādas ekspertīzes veic arī civillietās. - 1999. gadā sabiedriski bīstamu personu uzskaitē bija 441 psihiatru pacients. Ne katrs bija izdarījis ko briesmīgu, līdz ar to ne pret visiem bija sākta kriminālizmeklēšana. - Visā valstī ir apmēram 60 000 cilvēku, kas sirgst ar psihiskiem traucējumiem — gan viegliem, gan smagiem. Viņu "devums" noziedzības statistikā ir ļoti niecīgs — tikai aptuveni 0,7 procenti no visiem likumpārkāpumiem. *** Gadījumi - Sešdesmitajos gados Kuldīgas rajonā, nenormālu ideju pārņemts maniaks, iedomājās celt savas seksuālās potences, nogalinot bērnu un apēdot viņa aknas. Kad ar potencēm nekas nemainījās, viņš atkal noslepkavoja bērnu un dzēra asinis. Trešo upuri viņš sagraizīja, lai izpētītu, kā iekārtoti dzimumorgāni. Milicija maniaku notvēra. Kā nepieskaitāmu viņu nosūtīja ārstēties uz speciālu slimnīcu pie Ļeņingradas, kur viņš nomira pilnā pārliecībā par savu baiso ideju adekvātumu. - 1997. gadā Rīgā, Eksporta ielā, notika noziegums, kas šokēja visu valsti — bija nogalināta jauna sieviete ar desmit mēnešus vecu meitiņu. Policija ilgi meklēja, līdz atrada vainīgo. Viņu atzina par nepieskaitāmu un ārstējamu. - 2000. gada 8. martā savā dzīvoklī atrada noslepkavotu Limbažu mēra sievu, pilsētas tirgus direktori Gundegu Paškeviču. Viņai bija 60 durtas brūces. Par šo slepkavību notiesātais Imants Nolbergs bija vairākkārt ārstējies psihoneiroloģiskajā slimnīcā, tomēr atzīts par pieskaitāmu. - Vecuma plānprātības dēļ no kriminālatbildības Liepājas tiesa ir atbrīvojusi Alekseju (1924), kurš politiska strīda dēļ nodūra sirmgalvi Pāvilostas veco ļaužu namā. - Baisu noziegumu pastrādāja kāda 88 gadus veca dziednieka klienti Jelgavā, kas iedomājās no viņa izdzīt ļauno garu, vīrieti spīdzināja, līdz viņš nomira. Prokuratūra viņus atbrīvoja no kriminālatbildības, jo ekspertīzē Ņina (1952), Ligita (1959) un Ņinas dēls Agris (1975) atzīti par nepieskaitāmiem. 2003. gada jūlijā Juglā, Kvēles ielā, 22 gadus vecais Iļja ar samuraja zobenu nodūra policistu Robertu Kariņu un ievainoja viņa kolēģi. Iļju atzina par nepieskaitāmu, viņam piemēroja piespiedu ārstēšanos, nevis kriminālatbildību. 2003. gada Ziemassvētkos Liepājā 49 gadus vecais Viktors alkohola reibumā izmeta pa otrā stāva logu savu divgadīgo dēlu, kurš laimīgā kārtā palika dzīvs. Tiesu psihiatriskā ekspertīze Viktoru atzina par nepieskaitāmu, Liepājas tiesa viņam piemēroja piespiedu ārstēšanos. *** Likums iestrēdzis Saeimā Pašlaik ir problemātiski piespiedu kārtā nogādāt cilvēku pie psihiatra, ja vien nav noticis ļaunākais. Latvijas Avīze ir aprakstījusi šokējošu situāciju Valkas rajonā, kas ilgst jau gadu. Kāda sieviete terorizē kaimiņieni, ne tikai rupji apsaukājot viņu, kad sastop, bet arī ir apmētājot ar akmeņiem, ganībās izmētājot stikla vati, piekāvusi viņu autobusa pieturā. Naida motivācija ir nesaprotama, policija aprobežojusies ar protokolu rakstīšanu, bet krimināllietas pazīmes nav saskatījusi. Cietusī iesūdzēja pāridarītāju tiesā civiltiesiskā kārtā, uzvarēja un vainīgajai jāmaksā 80 latu. Būtībā tas neko nemaina. Psihiatrus talkā nav saukusi ne cietusī, ne policisti — vai jāgaida, kamēr šāds terorists pastrādā slepkavību? "Psihiatra iejaukšanos pieprasīt jau viņi [cietušie] var, bet vai tas ir likumīgi, es apšaubu," komentē Tiesu psihiatrijas dienesta vadītāja Rasma Klotiņa. "Psihiatrs nav gūstītājs un ķērājs." Diemžēl sarunā ar psihiatriem Nedēļai radās sajūta, ka viņi gatavi palīdzēt vien tad, kad kādam jau ir par vēlu. R. Klotiņa pauda: "Mēs jau tā varam spriedelēt, varbūt kaimiņam liekas, ka viņam kāds kaut ko izber ganībās." Nedēļai ir arī zināma kādas sirmgalves neadekvāta darbošanās namā Pārdaugavā, laužot pagrabā kanalizācijas cauruli un citādi kaitējot kaimiņiem. Policijas iejaukšanos lūgt nav lielas jēgas, jo krimināllietu diez vai ierosinātu. Tā vietā, lai sniegtu skaidru recepti, kā īsti rīkoties, psihiatri sprieda, ka gadās taču visādi, piemēram, ir apmelotāji, kas kāro iegūt svešu īpašumu, tāpēc iesaistīt psihiatrus uz kaimiņu sūdzību pamata esot šaubīgi. Sarunā ar R. Klotiņu Nedēļa gan noskaidroja, ka policijai ir tiesības uzrakstīt aktu un aizvest cilvēku pie psihiatra. "Ja cilvēks atsakās, ar varu turēt slimnīcā pret viņa gribu nevar bezgalīgi. Jautājums par nebrīvprātīgo ievietošanu slimnīcā joprojām nav atrisināts. Psihiatrijas likumā mums tas ir iestrādāts, bet diemžēl šis likums jau desmit gadus guļ Saeimā. Par to lēmums būtu jāpieņem tiesnesim, nevis psihiatram, kura pienākums ir ārstēt.