Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzdodiet jautājumu jauniešiem, kas astoņpadsmit gadu dzīvojuši internāta istabā kopā ar kādiem pieciem vai astoņiem tādiem pašiem zēniem (meitenēm): ko nozīmē – justies kā mājās? Būt mājās. Pārnākt savās mājās. Un ko nozīmē – veidot pašam savu māju? Šie jēdzieni, kas šķiet atšķirīgi man un daudziem mums, vispār nav salīdzināmi ar to cilvēkbērnu izpratni, kam māju un ģimenes nekad nav bijis. Un ja vēl šim, tikko pilngadību sasniegušajam, jaunietim ir kādi veselības traucējumi, ja viņš ir citāds nekā viņa vienaudži, tad kur un kā viņam rast mājas, ģimenes siltumu?
Pirmie iespaidi
Kādā aukstā februāra dienā man radās nejauša izdevība aizbraukt uz Rencēnu pagasta Rožkalniem. Pazīstama ģimene, kas iecerējusi celt ekoloģiski tīru māju, devās turp, lai apskatītu Rožkalnu jauno ēku, jo tā esot viena no īstajām zaļajām, celta no salmiem, koka, māla un stikla.
Mūs sagaidīja laipna mājasmāte Inga Neimane. Todien kaut kur bija izbraucis namatēvs Vilnis, bet Ingas kundze ļoti lietpratīgi pastāstīja un ļāva visu apskatīt ieinteresētajiem. Kamēr citi atbraucēji staigāja pa āru un pētīja neparasto būvi un tās sarkanbrūno māla apmetumu, varēju vērot, kā siltajā viesistabā omulīgi jūtas daži jauni cilvēki, kā, gatavojot pusdienas, virtuvē rosās citi, kā darbnīcā, kur iegāju, kāds puisis griež balta papīra loksnes, no kurām top īpašas burtnīcas Valdorfa skolām. Kāpņu telpu uz augšstāvu pildīja jauka piparmētru, salviju un vērmeļu smarža. Tur karājās auduma maisiņi ar zāļu tējām.
"Šobrīd mūsmājā ģimene tāda nedaudz sarukusi. Mani abi bērni pa skolām, daži jaunieši aizbrauca ciemos, bet pie galda jau kādi astoņi būsim," stāstīja Inga.
Sapratu, ka gribu tuvāk iepazīt šo labestīgo kuplo ģimeni, un pieņēmu aicinājumu atbraukt vasarā.
Augusta pirmajā piektdienā vēl lietavas nebija sākušās. Saulīte ripoja pa zemes virsu, kad, cītīgi vērojot ceļa rādītājus, pamanīju uzrakstu Camphill ciemats Rožkalni. Mazliet apmulsu – kāpēc ciemats un ko nozīmē svešais vārds Camphill. Vai braucu uz tām pašām mājām, varbūt tur kāda ārzemju firma apmetusies? Manuprāt, tā var domāt arī citi, kas maz ko zina par Rožkalniem, Neimaņu ģimeni un starptautisko Camphill kustību.
Šoreiz mājās ir pats namatēvs Vilnis. Inga ir Zviedrijā – seminārā.
Ģimenes
Ir vēl rīta stunda, un visi pulcējas pie galda, kas ārpusē pie mājas lieveņa. Arī mani un fotogrāfi Anitu uzaicina pabrokastot kopā ar saimi. Nogaršojam rožkalniešu sierus, ievārījumus, aromātisko tēju. Neimaņiem, kas ar savu ģimeni dzīvo jaunajā mājā, pievienojas arī daži no kaimiņu Gundegas Vīdneres ģimenes, kura mīt vecajā mājā. Vārds vecā gan neatbilst tās pašreizējam izskatam, bet iesākumā tā ir bijusi pirmā, vecā, ko Neimaņi kādreiz nopirkuši no bijušās saimnieces. Mēs uzslavējam Gundegas pārraudzībā tapušos dažādu garšu sierus. Tie no pašu gotiņām, no tikko slaukta nepasterizēta piena gatavoti. Pāris govis, kas pašlaik slaucamas, esot ļoti pienīgas. Pilnīgi pietiekot abu ģimeņu uzturam.
Tā pie brokastīm čalodami, par šīm ģimenēm daudz ko uzzinām. Jaunās mājas saimnieku Vilni un mājasmāti Ingu, arī topošo sociālo pedagoģi Maiju Ozoliņu-Korņejevu un Gundegu Vīdneri dēvē par līdzstrādniekiem, bet Andris, Jānis, Ilze, Rūta, Vasilijs, Armands… viņi ir ciematnieki, kas pieņemti ģimenē. Taču tas tikai tā, lai es saprastu, kā tā veidojusies. Īstenībā viņi visi kā jebkurā labā saimē ir vienlīdzīgi, dzīvo saticīgi un katram no viņiem ir savi pienākumi un tiesības.
Nu, piemēram, ja kāds no ciematniekiem grib doties projām, sākt savu patstāvīgu dzīvi, viņam to neliedz. Bet ja nu neizdodas, tad viņš droši var nākt atpakaļ uz Rožkalniem, zinādams, ka ne tēvs, ne māte nevienu savu pieaugušo bērnu, kam ir kāda vajadzība pēc atbalsta, neatstums.
Pienākumi sadalīti pēc spējām un pēc tā, kas nu kuram labāk padodas. Viena grupiņa jauniešu zina visu par dārza darbiem, citi – par gotiņām, teliņiem, kaziņām. Kad sākas lielais ravēšanas un karstais siena laiks, Andris pat atsakoties no uzaicinājuma paciemoties pie radiem. Viņš zinot, ka te, Rožkalnos, darba papilnam. Mazpamazām gandrīz katrs sāk pats apzināties atbildību par sevi, par citiem, par ģimeni. Andris un arī Jānis lasa avīzes. Varbūt tāpēc Andris ir veikls stāstītājs.
"Mēs esam invalīdi. Ārstējamies bez televizora, taču mums ir daudz dažādu aktivitāšu," viņš skaidro un nosauc visu, ko pēc dienas darbiem viņi dara. "Pirmdienās mēs dziedam, otrdienās spēlējam teātri, trešdienās ir kopsapulce, ceturtdienās kolēģijas sapulce līdzstrādniekiem, bet piektdienas ir veļas un mazgāšanās diena. Sestdienās lasām un pārrunājam tekstus no Svētajiem rakstiem. Svētdienas pavisam brīvas, ejam ciemos pie kaimiņiem."
Andra stāstīto vēl papildina Ilze:
"Rīt mēs brauksim ar divām mašīnām uz Olermuižu. Tur būs koncerts. Seno laiku mūzika. Braucam arī uz Valmieras teātra izrādēm. Tur mums vienmēr astoņas brīvbiļetes."
Kad tik daudz jau pastāstīts, namatēvam Vilnim atliek tikai piebilst, ka viņi, rožkalnieši, allaž piedzīvojot "ļoti lielu pozitivitāti". Tiklīdz cilvēki par viņiem uzzinot, piedāvājot, ko vien katrs varot. Kas reiz bijuši, citreiz garām nepabraucot – Valdis Muktupāvels, Arnis Miltiņš, Haralds Sīmanis, koris Senaiskalns, arī vairāki aktieri te dziedājuši, spēlējuši.
Tā viņi, līdzstrādnieki, dzīvo, veidojot garīgām vērtībām piepildītu savu un ciematnieku ikdienu. Labestīga kopiena, kurā savi dienu, nedēļu, mēnešu un gadskārtu ritmi – darbā un sadzīvē. Šodien dārzā vāc gurķus, tējas namiņā griež ārstniecības augu drogas. Kāds kluss, it kā aizdomājies cilvēks šo darbiņu veic lielajā istabā. Vilnis pastāsta, ka Raimonds nekad agrāk invaliditātes dēļ nav bijis ārā no istabas. Pasauli redzējis tikai pa logu. Vēl jāpierod, ka šeit jebkurā laikā var iet gan laukā, gan būt citu cilvēku sabiedrībā.
Kā tapa Rožkalni?
Kad Vilnim Neimanim lūdzu pastāstīt par šīs ģimenes un Camphill ciemata tapšanu, viņš atvairās ar vārdiem: "Ak dievs, tas ir tik garš stāsts…"
Zinu, ka visu no viņa stāstītā nevarēšu uzrakstīt, tomēr vismaz tik daudz, lai lasītāji saprastu, kā dzima ideja, kā tika krātas zināšanas, atrasti draugi un atbalstītāji.
Rožkalnus viņi jau bija nopirkuši 90. gadu sākumā. Te bija saimniecība, dzīvoja Inga, Vilnis un bērni – Kārlis, kam tagad 20, un Marta. Viņai tagad 16 gadu. Tolaik, kad sabruka kolhozi, kad katrs meklēja sev atsevišķu māju, savu mašīnu, savu tehniku, Vilni urdīja doma, ka jābūt taču kādam veselīgam dzīvesveidam, kad cilvēki neatsvešinās, kad var kopā strādāt un nav jābēg citam no cita.
"Kad mēs, trīs draugi, kopā nopirkām traktoru, kaimiņi ilgi brīnījās. Pēc pāris gadiem izbrīnā prasīja: "Vai tad patiešām vēl brauc?"" atceras Vilnis.
Atbildi uz savu lielo jautājumu, vai tiešām cilvēki kaut kā veselīgi varētu arī kopā dzīvot, viņš atrada Camphill kustībā. Tā aizsākās Eiropā ārstu un antropozofijas zinātnieku rūpēs par nelaimīgiem kara un pēckara laika bērniem un pastāv jau 64 gadus. Sākumā tās bija skolas bērniem ar īpašām vajadzībām, bet, kad viņi pieauga, radās jautājums – kas notiks ar viņiem tālāk. Kāda turīga angļu ģimene pateicībā par sava bērna audzināšanu dāvināja kustības organizatoriem savu īpašumu, kura nosaukums bija Camphill. No tā brīža šī labdarības kustība tiek saukta tādā vārdā. Tagad pasaulē jau ir vairāk par simt Camphill centru – gan skolas, gan ciemi, ciemati, treniņcentri pusaudžiem ar īpašām vajadzībām utt. Visvairāk to ir Lielbritānijā. Camphill kustība iesakņojusies Vācijā, Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā un citās valstīs. Norvēģijā ir pieci centri, un vienā no tiem, kur kopienā dzīvo 150 cilvēku, zināšanas par šo kustību, tās mērķiem un darbības specifiku apguva Neimaņu ģimene.
"Sākums bija Valdorfa skolas veidošana Rencēnu pagastā," stāsta Vilnis. "Mēs bijām grupā, kas vēlējās šo skolu. Braucām uz semināriem par šo tēmu. Tikāmies ar norvēģiem, iepazināmies, sadraudzējāmies. Tajos semināros Inga uzzināja par tādu jauku lietu kā eiritmija. Tā ir kustību māksla. Varētu sacīt, ka tā pēta valodas un mūzikas likumsakarības – redzamā mūzika un redzamā valoda, kad ar ķermeni kā instrumentu, it kā dejojot, mēģina skanēt līdzi mūzikai. Inga to ļoti gribēja apgūt. Bija vajadzīga nopietna četrus gadus ilga izglītošanās. Ļoti vēlējās, bet pati teica – nevarēs, jo ir taču bērni, ir vīrs. Tad ģimenē vienojāmies, ka nevar atstāt malā to, ko cilvēks tik stipri grib. Nolēmām – vienu gan mēs viņu nekur nelaidīsim. Tāda brīnuma nebūs.
Tad draugi Norvēģijā meklēja, kur mums kopā ar bērniem palikt. Tolaik, tas bija 1994. gads, nebija viegli svešā zemē atrast dzīvesvietu ģimenei. Par laimi, kāds iedomājās, ka ir taču Camphill ciems. Sākumā aizbraucām uz turieni apskatīties. Pirmais iespaids – tur dzīvo tādi savādāki cilvēki, starp viņiem arī garīgi atpalikušie. Domāju – četrus gadus te kaut kā izturēsim. Taču jau pirmā pusgada laikā sapratu, ka Camphill ciematā ir īpašs – kopienas dzīvesveids, ko visu laiku esmu meklējis. Inga tikai nedēļas nogalēs pēc studijām varēja būt pie mums, tāpēc, kad pagāja četri gadi, sapratām, ka arī Ingai jāizbauda, ko šī dzīve nozīmē. Un palikām vēl gadu. Bija jau radusies doma, ka mēs, atgriežoties Latvijā, arī savos Rožkalnos veidosim Camphill ciematu. Tajā gadā es bieži braucu uz Latviju, tikos ar domubiedriem, daudziem stāstīju par savu ieceri, arī Labklājības ministrijā. Iepazinos ar vecākiem, kuru bērniem ir veselības sarežģījumi vai grūtības saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
1999. gadā mēs atgriezāmies un sākām sparīgi remontēt veco māju. Jaunās mājas projekts jau bija gatavs Norvēģijā. Atbraucām ļoti sagatavoti un daudzējādā ziņā bagāti.
Norvēģijā arī es mācījos un saņēmu sociālā terapeita sertifikātu. Latvijā gan nav šāda amata, diploms paliek neatzīts, bet zināšanas ļoti noder.
Mūsu kopienā ir kāda īpaša situācija, atšķirīga no norvēģu centra. Mūsu jaunieši visi ir auguši bērnunamos, internātos. Tiem cilvēkiem Norvēģijā bija ģimenes. Viņi bija vairāk citādi nekā mūsējie. Mūsējie patiesībā ir normāli cilvēki, tikai viņi nezina, kas ir ģimene. Pamazām, lēnām mēs veidojam sapratni savā starpā. Piemēram, kad Maijai piedzima Mārtiņš, tad bija lielais izbrīns – tik mazu bērnu viņi nekad nebija redzējuši, kur nu vēl to, kā par viņu jārūpējas. Mūsu bērniem jaunieši jautāja: "Kad Inga un Vilnis kļūs veci, vai jūs viņus sauksiet par vecomāti un vectēvu?"
Viņi savā mūžā nekad nebija ciemos gājuši. Viņiem ļoti garšo saldumi, tāpēc mums allaž ir ievārījumi, salda tēja. Tā ir tāda īpatnība, ka bērni, kas auguši bez ģimenes, bez maiguma, cukuru uztver kā mīlestības aizstājēju, un cilvēkam visu mūžu gribas daudz salduma. Jā, un kā gan lai viņi zinātu, kas ir māja, tāda ar īstu mājas dzīvi, nevis tikai iestāde…"
Kas vēl būs ciematā?
"Būs vēl trešā ģimenes māja. Būs kūts, tā jau pusgatava, norvēģu draugi atveda bijušo lielveikalu un uzbūvēja, vēl tikai jāiekārto. Uzcelsim pienotavu un šķūni, jaunu pirti, darbnīcas."
Vilnis Neimanis redz savu sapni nākotnes piepildījumā. Rodas jautājums – vai visu to varēs realizēt. Taču viņš pārliecināts, ka varēs.
"Mūs joprojām atceras Camphill centrs Norvēģijā. Katru mēnesi saņemam atbalstu, tāpēc varam pastāvēt. Šī sadarbība ir fantastiska. No radnieciskā ciemata brauc vīri mums talkā, kad vajag. Ziemā ierodas ar savu tehniku, gāž kokus, palīdz malkas sagatavošanā."
Sarunādamies esam nonākuši pie attīrīšanas iekārtām, kuras saimnieks grib noteikti mums parādīt, jo tur esot īsta burvestība. Ūdens atgūstot ne tikai tīrību, bet kļūstot dzīvs. Dīķos saradusies visdažādākā dzīvība. Zivju gārnis, te ciemodamies, pat zivis atnesis, un tās nu saviesušās. Šīs iekārtas projektējis angļu dizainers, kas dzīvojot Norvēģijā. Tādas pašas otras attīrītavas Latvijā vairāk neesot. Esot Lielbritānijā, prinča Čārlza īpašumos, smaidot saka Vilnis.
Latvijā nav arī otra Camphill centra, tāpēc kaut nedaudz gribēju pastāstīt par Rožkalniem.