Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gaidot savu otro mūžu. Kāds tās sauc par Gaiļa pilsdrupām, cits vienkārši par Gaiļa namu, taču pašā Dzintara ielas sākumposmā nevar nepamanīt nonīkušo koka celtni pie krustojuma ar Peldu ielu. Logi tukši, bez jumta – var redzēt, ka laika zobs un vēl droši vien vietējā rajona puišeļi šo kādreiz tik grezno namu nav saudzējuši.
Labi, ka vismaz žogs tagad apkārt aplikts, lai neviens nepieietu mājai pārāk tuvu un nekļūtu par nelaimes gadījuma upuri, ja pēkšņi nogāžas kāda satrunējusi koka detaļa. Taču žogs arī ir vienīgais sabiedrībai daudzmaz redzamais pēdējo gadu ieguldījums šajā nozīmīgajā celtnē, ko savulaik uzcēlis H.Mihelsons. Tiesa, tolaik šī māja bija sadalīta it kā no divām dvīņu daļām un ēkām pat bijušas divas adreses – Dzintara ielā 2, kā arī Peldu ielā 43. Peldu ielas pusi vēl pirms kara iegādājās Gaiļu ģimene, taču 1940.gads piezadzies pārāk strauji, un jaunais saimnieks otro mājas daļu tā arī nepaspēja iereģistrēt kā savu īpašumu, kaut arī naudu bija samaksājis. Jāpaiet daudziem gadiem, kuru laikā šī ēka pārdzīvo pamatīgas pārmaiņas un zaudē gandrīz visu no sava krāšņuma, līdz pirms vairākiem gadiem Jānis Gailis beidzot to pilnīgi iegūst savā īpašumā. Pašlaik gan nams atgādina nelielu izrāvumu no spoku stāstu grāmatas, taču "Kurzemes Vārdam" Jānis Gailis apgalvoja, ka jau pavisam drīz šis nams Dzintara un Peldu ielas stūrī atgūs savu kādreizējo krāšņumu. Protams, vairāk nekā apšaubāmi, ka izdosies restaurēt kara gados zaudēto romantisko tornīti virs mājas stūra, taču jau tagad domē esot saskaņota mākslinieku izstrādātā krāsu pase fasādes atjaunošanai (tā saglabāta tieši tāda pati, kā bijusi oriģinālajam namam – smilšu dzeltenīgs tonis ar dažādām brūnganām detaļām) un, ja vien nepārskries ceļam melns kaķis, jau pret rudeni namā varētu sākties dzīvība. Tad tikai atliks apjozt jumtu un nākamajā gadā jau ķerties pie iekšdarbiem. Par savām iecerēm un nama izmantošanu nākotnē Jānis Gailis gan vēl runā visnotaļ atturīgi, jo kādreiz esot bijusi doma par savdabīgas viesu mājas izveidi, kur ļaut viesiem izbaudīt šo senatnīgo un aristokrātisko elpu, ko joprojām sevī glabā laika zoba saēstās sienas. Taču tā bija tikai viena no iecerēm un vai tiks īstenota nākotnē – kas to lai zina. Lilienfelda nams Lilienfelda ielā Pastaigājoties nedaudz tālāk pa Dzintara ielu, krustojumā ar Rožu ielu nevar nepamanīt ļoti greznu un lielu koka namu. Brūngani dzeltenīgos toņos krāsotā divus stāvus augstā celtne ar savu varenumu gan nedaudz baida, gan arī mistiski piesaista. Milzīgie kāpņu telpas logi, augstais un iespaidīgais pagrabs, arī unikālais un kokgriezumiem bagātais tornītis virs durvīm un interesantie logi atstāj iespaidu, ka skats ir pavērsts nevis uz simtgadīgu dzīvojamo namu, bet gan uz kādu mistisku un noslēpumainu pili no pasaku grāmatas. Turklāt tie, kas pabijuši ēkā, stāsta, ka kāpņu telpā vēl pavisam nesen varēts arī apskatīt greznus sienu un griestu gleznojumus, taču tagad gan centrālās ieejas durvis ir slēgtas, jo nepiederošiem nav ko savu kāju tur spert. Ēkas logi aizklāti ar tumšiem aizkariem vai palagiem, lai neielaistu sauli un nevēlamas acis tukšajās telpās, bet pie numura zīmes greznojas uzraksts "Privātīpašums". Zinātāji stāsta, ka savulaik tā bijusi viena no Dzintara ielas greznākajām un lielākajām mājām. Kā nekā pats Kurzemes gubernators (1968–1885) Pauls Lilienfelds to bija iegādājis savai ģimenei dzīvošanai, līdz ar to nesen izveidotā iela gar grezno savrupnamu nokristīta šī barona titula mantotāja vārdā – Lilienfelda iela. Viņš pats bija pietiekami ietekmīga persona, ar pamatīgiem uzkrājumiem un vairākām lauku muižām, tāpēc arī varēja atļauties iegādāties šo greznāko namu, kuram pagalmā vēl bija nelielāka māja – tā pat romantizēta ar nevajadzīgu, bet vizuāli ļoti pievilcīgu zelmeni, veidota ar pildrežģi, balustrādi ar koka apdari. Lielākā no mājām gan vēlāk kalpoja kā īres nams, bet pats gubernators ar ģimeni dzīvoja nelielajā namiņā pagalmā. Ar šodienas vērtējumu skatoties uz tālaika notikumiem, var tikai piebilst, ka šāds gubernatora lēmums bijis ar apbrīnojamu tālredzīgumu, jo tolaik pamazām bijusī aristokrātija no lauku rajoniem sāka meklēt investīcijas iespējas pilsētā. Zemnieki pamazām devās uz pilsētu meklēt darbu, savukārt laukos mājas tika izpirktas uz visu dzimtu, tāpēc muižnieku rokās uzkrājās arvien lielāks kapitāls, kas prasījās pielietojuma. Un nekustamais īpašums allaž bijusi valūta, kura savu vērtību nezaudē, bet tikai audzē. Vērtība, ko padomju gadi nesagrāva "Kurzemes Vārds" pirms vairāk nekā 80 gadiem kādā septembra nogalē rakstīja: "Liepājā vairākos dārzos atkārtoti sāk ziedēt augļu koki. Piemēram, Lilienfelda ielā Ādu fabrikas direktora K.Lasmaņa dārzā zied ābeles." Tagad gan kādreizējā saimnieka Lasmaņa iekoptais dārzs ir stipri pārvērties, jo Dzintara ielas 17.namā jau vairākus gadus saimnieko arhitekts Uldis Pīlēns. Savulaik pārdzīvojis dažādus skandālus saistībā ar visnotaļ apšaubāmu privatizācijas procesu, arhitekts šo 19.gadsimta nogalē eklektikas un jūgendstilā celto namu iegādājās sava biroja izveidei. Šobrīd no senajiem namiem šis, šķiet, ir vienīgais, kas piedzīvojis pamatīgu reanimāciju un arī šodien vēl var lepoties ar kārtīgi nokrāsotu fasādi, un, ja pastaigāsities vēlākos vakaros, pa izgaismotajiem logiem gan jau redzēsiet arī greznos griestu rotājumus istabās. Vēsturnieki gan norāda, ka arī padomju gados tā bijusi viena no ēkām, kurā izdevies kaut nedaudz saglābt mantojumu no aizvadītā gadsimta, jo ēkā saimniekoja kara komisariāts un līdz ar to valdība arī rūpējās, lai celtne netiktu pavisam nolaista. Laikraksts "Komunists" savulaik rakstīja par to, ka toreizējais komisārs L.Mūrnieks labi apzinājies nama vēsturisko vērtību, jo pirms kārtējā plānotā remonta uzmeklējis muzejā dažādas skices un uzmetumus, kā tur izskatījies agrāk. Sazinoties ar mājas seno īpašnieku Lasmani, iegūtas arī dažādas fotogrāfijas ar greznajiem griestu un sienu rotājumiem, ko vēl padomju varas laikā izlēma tomēr atjaunot. Tiesa, Pīlēnam tagad daudz pārmetumu tiek veltīts par ēkā ieliktajiem plastmasas logiem. Saprotams, logi ar liektu augšējo malu un dekoratīvām uzlikām bija viņa plastmasas logu ražošanas uzņēmuma viens no paraugdarbiem, taču lietpratēji gan norāda, ka ēka ir zaudējusi vienu no saviem nozīmīgākajiem akcentiem – vēsturiskos koka logus ar skaistu profilējumu, kas radījis rotaļīgas gaismēnas. Koka burvība, kas slēpjas mazajās gropītēs, nu ir zaudēta. Šim namam blakus kādreiz bijusi pavisam neliela koka mājiņa, kas piederējusi Liepājas miljonāram Puhertam. Apstākļi gan sagrozījušies tā, ka ilgi šī māja nav varējusi pastāvēt, jo padomju vara par pareizāku uzskatīja tās nojaukšanu. Vietā uzcēla milzīgu un diezgan smagnēju korpusu, kur notika armijā iesaucamo jauniešu pārbaude un reģistrācija. Komisariāts tur saglabājies līdz pavisam neseniem gadiem, tāpēc lielākā daļa no Liepājā dzīvojošiem vīriešiem iesaukuma vecumā vismaz vienu reizi šim namam ir gājusi cauri. Tagad gan U.Pīlēns parūpējies, lai kādreizējais monolītais monstrs iegūtu nedaudz vieglāku un apkārtējā vidē iederīgāku ietērpu, jo šajā celtnē tagad saimnieko būvuzņēmums "Nams".