Mans aicinājums ir izlūgts

Pirms mēneša Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē galvenās Mises laikā V. Em. Kardināls Jānis Pujats par diakonu ordinēja Rīgas Teoloģijas Institūta audzēkni Ingaru Stepkānu, kuru daudzi raksturo kā vienu no smaidīgākajiem semināristiem. Tie bija īpaši svētki un prieks visai diecēzei, kuru garīdznieku rindām pievienojās vēl viens dedzīgs Dieva kalps, kas bija atsaucies Kunga aicinājumam veltīt sevi visu kalpojot Dievam un Viņa tautai. «Apzinīgs,» Ingaru Stepkānu raksturoja priesteris Andris Priede, «uzcels baznīcu, iekārs zvanu un vēl pats nozvanīs pirms dievkalpojuma.» Mūsu saruna ar diakonu Ingaru notika kādā darbdienas rītā vēl pirms diakona iesvētībām, uz kuru viņš atnāca kā vienmēr smaidīgs. — Ko tev nozīmē būt diakonam? — Kalpošana Dieva tautai ar lūgšanām, ejot pie cilvēkiem, sludinot Dieva vārdu, dalot sakramentus. Tas ir mans pirmais nopietnais solis ceļā uz priesterību. — Ar ko atšķiras diakons no priestera? — Priesteris saņem svētību no bīskapa ar atļauju uzklausīt un piedot grēkus un svinēt Sv. Misi. Tas ir viens no lielākajiem noslēpumiem uz šīs pasaules, kad vienkāršā maizes gabaliņā pēc priestera konsekrācijas vārdiem iemiesojas Kristus, lai turpinātu pestīšanas darbu. Tajā pašā laikā tas arī ir tikai kalpojums Dieva tautai. Priesteris nav īpašs cilvēks, bet saņem šo īpašo uzdevumu kalpot Dievam un cilvēkiem ar lūgšanām un labiem darbiem, Dieva mīlestību, liecinot par Dieva klātbūtni mūsu ikdienā. — Kur būs tava prakses vieta pēc diakona iesvētībām? — Tā ir mana draudze Lielvārdē, un tur būs mana pirmā prakse kā diakonam. — Vai tev ir draudze, kur tu gribētu kalpot kā priesteris? — Nav tādas konkrētas vietas, jo es neesmu nācis vietu meklēt, es mīlu cilvēkus. Šodien lasīju Augsto mīlestības dziesmu un tur ir rakstīts: «Ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas» (1. Kor 13, 2). — Kādi cilvēki ir atbalstījuši tevi šajā ceļā? — Tad man jāatkāpjas un jāstāsta par savu aicinājumu, jo es uzskatu, ka to esmu saņēmis pateicoties ticīgo lūgšanām, jo pirms tam es nebiju ne Baznīcā, ne par to interesējos — es biju tāds pats jaunietis, kā lielāka daļa Latvijā, kuriem vairāk interesē diskotēkas un citas izklaides, naudas pelnīšana vai citas intereses, bet ne Baznīca. Un pienāca tāds brīdis manā dzīvē, kad es sajutu spēcīgas alkas pēc Dieva un, atbildot šīm alkām, šiem meklējumiem, es sastapu Dievu, kurš man teica: «Nāc, seko man». Tas bija pārsteigums ne tikai man, bet sevišķi maniem radiem un draugiem, jo es tikko biju dzīvojis pavisam citu dzīves veidu, un pēkšņi mainos un iestājos seminārā. Tāpēc es domāju, ka mans aicinājums ir izlūgts. — Vai kāds no tavas ģimenes ir aktīvs kristietis? — Mana ģimene ir formāli kristieši, bet viņi ir labas gribas cilvēki. Viņi man daudz iemācīja no mīlestības, nesavtīgās mīlestības tieši ar šo labo nostāju: «Nedari otram, to ko nevēli pats sev.» Bet aktīvi katoļi viņi nav. — Vai tev ir garīgās autoritātes? — Bērnībā es nokristījos pēc vecmāmiņas lūguma, lai viņu nesāpinātu. Kas tur ko neiemācīties «Tēvs mūsu…», baušļus? Man tad bija apmēram 12 gadu. Viens no spilgtākajiem priesteriem manā dzīvē ir Pāvils Odiņš, kurš tagad kalpo Dagdā. Šis priesteris man palika atmiņā kā dzīvespriecīgs un tai pašā laikā gudrs, lēnprātīgs Dieva kalps. Bērnībā tas man īpaši uzrunāja. Ejot un satiekot arvien vairāk priesteru, varu teikt, ka katrs ir ielicis pamatakmeni mana ceļā. — Vai ir kāds svētais, kurš ir tevi īpaši uzrunājis? — Praktiski ļoti maz. Varētu teikt, ka sv. Francisks ar savu radikālo atteikšanos no pasaules un mīlestības pieķeršanos Kungam. — Kāda izglītība tev ir, kāda profesija? — Esmu beidzis Aizkraukles arodvidusskolu, un man ir galdnieka, būvgaldnieka un namdara profesija, tad sešus gadus strādāju bankā par apsargu, inkasatoru, tad apsargs «Baltā». — Bet ir taču daudz cilvēku, kas strādā laicīgu darbu un aktīvi piedalās Baznīcas dzīvē. Kāpēc seminārs un priesterība? — Piekrītu, bet manas vērtības bija pavisam citas. Viens no maniem pamatnoteikumiem bija — būt kā visi! Tā arī uzskatīja mani draugi un, kad es viņiem teicu, ka došos uz semināru, tie atbildēja: «Beidz lekties — tu esi tāds pats cilvēks kā mēs! Apprecies, būs bērni!» Man bija divistabu dzīvoklis, es biju materiāli nodrošināts, un viņi nesaprata manu izvēli, jo es to nedarīju, lai izceltos draugu vidū, bet tāpēc ka es mīlu Kungu, es mīlu Jēzu un mīlu Dieva tautu. — Bieži nākas sastapt cilvēkus, kuri kļūstot par kristiešiem, vēlas radikāli un uzreiz mainīt savu dzīvi un tāpēc uzskata, ka jāiet uz semināru vai klosteri, bet vēlāk viļas, un vispār aiziet no Baznīcas. Kā tu domā, kāpēc tā notiek? — Ļoti svarīgs ir šis formācijas laiks — pieci gadi, kad jau daļēji dzīvoju kā diakons un priesteris. Es saku «daļēji», jo, lai gan vēl neesmu saņēmis tās svētības, bet es jau dzīvoju brīvprātīgi gan lūgšanā, gan celibātā. Un šis laiks jau parāda, kāds būs mans turpmākais ceļš. Vēl viens svarīgs faktors ir garīgā vadība. Ja sarunās ar garīgajiem tēviem neatklājam savu būtību, bet esam ieņēmuši kaut kādus ideālus un tēlus, pēc kuriem mēs cenšamies dzīvot, tad agri vai vēlu mēs lūzīsim. Dievs katru ir radījis īpašu un šeit nevar visus ielikt vienos ‘perimetros’. Piemēram, lasot sv. Francisku, man nav jābūt tieši tādam kā viņš, nav jāatdarina. Nē, man ir sava dzīves pieredze, man ir savs laiks, savs gadsimts, laikmets un sava vide. Un man vienkārši ir jāskatās, kā būt patiesam attiecībās pret Dievu. Tad jau Dievs pats vadīs un parādīs, kas ir mans ceļš. Šajā laikā man bija lūgšana attiecībā par aicinājumu: «Dievs atklāj man manu ceļu! Parādi, kam es esmu aicināts. Tavs prāts, lai notiek nevis mans! Ja es neesmu uz sava ceļa, dari, lūdzu, lai es semināra vairs nemācītos, lai mani bīskapi nepieņemtu. Un tad, kad es esmu patiess pret Dievu šajā lūgšanā, tad man nav par ko uztraukties, jo, ja Baznīca mani aicina, tad mans aicinājums ir akceptēts. — Ko tu novēli nākamajiem semināristiem, kas stāsies seminārā un šaubās par savu aicinājumu? — Jā, šis nav viegls ceļš. Pirms es atklāju šo ceļu, man bija viens ļoti svarīgs jautājums, uz kuru es meklēju atbildi: «Kāds ir cilvēces dzīves mērķis?» Un es atklāju, ka cilvēks nedzīvo tikai, lai radītu pēcnācējus. Ir taču cilvēki, kas to nevar darīt, un vai tad viņiem nav dzīves mērķa? Ir cilvēki, kas nevar kalpot, vai viņiem nav dzīve mērķa? Tātad, ja kalpošana nav dzīves mērķis, kas tad ir dzīves mērķis? Un tad es savā laikā atklāju, ka dzīves mērķis ir: būt laimīgam! Nav tādu cilvēku, kuri negribētu būt laimīgi. Un tad ir jautājums: «Kā atrast piepildījumu savā dzīvē? Kā būt laimīgam?» Un šeit svarīgi ir ieklausīties sevī, jo šis aicinājums ir jau katrā mums ielikts kopš dzimšanas. Kad mēs esam ieklausījušies tajā un vienojušies lūgšanā ar Dievu, tad Viņš to atklās un tad būs vienalga, vai kalpojam sabiedrībai kā celtnieks, kā galdnieks, kā māte vai kā priesteris. Tāpēc galvenais ir nenovirzīties no tā, jo pēc tam ir mūsu brīvā atbilde. Ja gribam sev vieglāku un nodrošinātāku dzīvi, tad bieži domājam tā: «Jā, šis darbs man nepatīk, bet man toties patīk dziedāt. Bet tur maz maksā, tāpēc es nekalpošu ar savu dziedāšanu.» Vai var arī izvēlēties pildīt to, kam es esmu aicināts. Šajās dienās es arī domāju un bieži vien uzdevu sev jautājumu: «Ko es gribu un kam es esmu aicināts?» Es gribu kalpot. Novēlējums visiem, kas meklē savu aicinājumu, būtu ņemt par piemēru Jaunavu Mariju, kas uz savas dzīves aicinājumu atbildēja ar fiat — lai notiek! Un arī lūdzieties par paaicinājumiem uz garīgo kārtu, jo pasaulē ir daudz aicināto, bet viņi nedzird, jo ir nocietinājuši savas sirdis. Tikai jūsu lūgšanas atvērs viņu sirdis, jūsu lūgšanas jau ir uzklausītas.