Starptautiskās modeļu aģentūras "Natalie" topmodeles Līgas Melnes profesionālo panākumu stāsts ir pasaka par mūsdienu Pelnrušķīti – kā vienkārša latviešu meitene, Rīgas Banku augstskolas studente, kļuva par pasaules klases modeli, kura uzstājas vadošo modes namu skatēs un pārtop reklāmas sejās...
Līga. Modeles stāsts (32)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Līga bērnībā bieži sapņojusi, kā tas būtu "strādāt par modeli", tomēr reālajā dzīvē par to jāpateicas nejaušībai – 21 gada vecumā, jau kā Unibankas darbinieci, aģentūras darbinieki viņu "noskatījuši" Vecrīgā uz ielas un pierunājuši pamēģināt nofotografēties kādam no vietējiem žurnāliem... Līga vairījusies – neies taču mest pie malas darbu bankā un nesāks dzīvi bez nekādām garantijām, taču fotosesijai piekritusi. Kad pēc nedēļas prestižākā Milānas aģentūra "Fashion" izteikusi sadarbības piedāvājumi, Līga vispirms paņēmusi mēnesi atvaļinājuma, lai dotos uz Itāliju "izlūkos", bet, sapratusi, ka šis darbs viņai patīk un interesē, no bankas aizgājusi pavisam. Sekojis gads Londonā, sadarbība ar vienu no pasaules lielākajām aģentūrām "Next" un kontrakts uz trim gadiem.
- Kā tas nākas, ka viena modele gadiem skraida no viena kastinga uz otru, gaidot Lielo brīdi, kamēr otru tas atrod pats?
- Nu... (Smaida.) Reiz arī es "pilnīgā besī" tā skraidīju. Sākumā, kamēr klienti nezina, kas esi, viņus interesē tavas bildes. Vēlāk tie "lielie" pamazām atpazīst – viņiem ofisos kaudzēm žurnālu: ierauga šo seju vienā, otrā – ahā, arī viņiem vajag!
- Cik ilgi top labs portfolio?
- Divos trīs gados. Meitene ierodas aģentūrā, viņai prasa – ko tu vēlētos? Meitenes, kuras nevēlas kļūt par supermodelēm, bet uzreiz pelnīt naudu, strādā katalogiem. Labi apmaksāts darbs, taču nav tik prestižs kā modelēm, kuras strādā žurnāliem, uzstājas skatēs un veido savu portfolio. Viņas tiek audzētas kā inkubatorā – no vienkāršiem žurnāliņiem līdz "Vogue", lai vēlāk kļūtu par "reklāmas seju". Es vēl līdz "sejai" neesmu tikusi, bet tuvojos. (Līga atvaira jautājumu par savu vecumu, nosmejot – lai paliek 21, jo ar meikapu viņu varot pārtaisīt gan par piecpadsmitgadīgu skuķi, gan trīsdesmitgadīgu sievieti...)
- Modelei svarīgs fotogēniskums. Cik taisnības – fotogrāfs modeles labākais draugs un niknākais ienaidnieks?
- Ir gadījies abējādi. Ja ar fotogrāfu izdodas saprasties, tad ir – āāā! – tāds pacēlums visai darba grupai, turpretī, ja, no rīta ienākot studijā, prasu fotogrāfam – ko tu gribi, lai daru? -, bet viņš atbild – nezinu, kaut ko... Neesmu ne stāsta autors, ne stilists, esmu tēls. Aktrise – šodien mīļa, rīt – baigā "sterva", parīt – skumja...
- Nevienā modes foto tu neatgādini to Līgu, kādu redzam tagad – vienkāršu, smaidīgu meiteni... Tieši pretēji – bildēs esi seksuāla, jutekliska, plēsīga pavedinātāja...
- (Smejas.) Portfolio apzināti ievietoju bildes bez smaidiem, tāpēc izveidojies tas stiprais tēls. Ar raksturu... Čabulītis – nē! Šajā darbā tāda nevarētu izturēt. Šobrīd nestrādāju katru dienu – reizi, divas nedēļā fotografējos žurnāliem, "reklāmas sejām" – reizi divos, trijos mēnešos. Bieži gadās kastingi "no deviņiem līdz pieciem". Taču ir bijis arī tā, ka vakarā zvana – no rīta četros lidmašīna, sīkākas ziņas pa faksu. Kā Bondam – jānokļūst tur, jāsatiek tas, jāizdara šis. Pusotru mēnesi Tokijā bija murgs – no pieciem rītā līdz divpadsmitiem naktī, gulēju trīs stundas; pēc pāris nedēļām jutos pilnīgi "nekāda" – fiziski un garīgi iztukšota. Tādos brīžos ņemu pārtraukumu uz nedēļu, divām, šoreiz uz trim mēnešiem. Jāsakārto dokumenti, nodokļu lietas, jāpačubinās ar mammīti un draugiem. Ikdienā tam neatliek laika.
- Kā aģentūra uztver trīs mēnešu prombūtni?
- Parasti tikko ieminos "varētu paņemt pārtraukumu", tā – hops! – uzrodas darbi, kas neatļauj aizbraukt, bet tagad esmu sapratusi – aģentūra nedomā, vai meitene nogurusi vai ne, tikai "bīda", lai strādā, tāpēc vienkārši noliku fakta priekšā. Līgums noslēgts uz trim gadiem, man ir tiesības ņemt pārtraukumu – līgums automātiski pagarinās. Ar klientiem un aģentūrām ir kā ar vīriešiem – jo nepieejamāka tu esi, jo vairāk tevi grib.
- Vai, strādājot par modeli, vari sevi pilnībā nodrošināt?
- Jā. Man laimējies – tas reizē ir gan mans hobijs, gan peļņas avots. Pastāvīgi ceļoju, redzu citas valstis. Jā, pirmos divus gadus, kamēr meitene taisa portfolio, ar naudu ir grūti, bet vēlāk, kad reāli sāc pelnīt naudu – un nevis pāris simtu mēnesī, bet pāris tūkstošu dienā... Katalogu meitenes saņem mazāk, bet regulāri. "Reklāmas sejas" – uztaisa reklāmas sesiju, piemēram, "Versace", par to attiecīgi samaksā, un no tā meitene dzīvo līdz nākamajam darbam! Un vienmēr taču var "nokāpt plauktiņu zemāk". Cits jautājums – kā tikt atpakaļ...
- Līga, kur ir tava mājvieta?
- Francijā. Parīzē – tur arī vislabāk jūtos. Fascinē šīs pilsētas gars.
- Kāda ir ģimenes attieksme pret tavu darbu?
- Mamma sākumā ļoti baidījās un iebilda – viss, ko viņa zināja par modelēm, bija lielie skandāli, alkohols, narkotikas. Prese jau labas lietas neraksta! Tad no katras sesijas vedu kaudzēm bilžu, rādīju, skaidroju... Brālis? Ar sajūsmu – o, māsa modele! Tētis? Priecājas, ka daudz redzu pasauli. Nu jau arī mamma mierīgāka kļuvusi...
- Vai, tik intensīvi dzīvojot, var sakārtot privāto dzīvi?
- Nē. Paldies Dievam, mans draugs nav no tās pašas sfēras kā es. Jau tā ir grūti – reizēm slepus atlidoju mājās nedēļas nogalē; ir bijis, ka ceļā no Tokijas uz Austrāliju satiekamies Indonēzijā...
- Kā izjūti savu vietu "lielajā modes pasaulē"; vai Latvija var lepoties ar savām modelēm?
- Viennozīmīgi! Daudzām mūsu meitenēm ir fantastiski panākumi – viņas vēlas gan lielie modes nami, gan žurnāli. Žēl, ka daudzām savā zemē nav mātesaģentūras, tāpēc par viņām nezina. Spēja būt modelei nav atkarīga no tautības, tā drīzāk ir mentalitāte, kas vieno meitenes no Latvijas, Slovākijas, Čehijas, ASV... Te stereotipi nedarbojas – esmu redzējusi kautras brazīlietes un tāāādas ziemeļnieces! Arī latvietes ir gan biklas, gan "kreizī".
- Kā sadzīvo vienas aģentūras modeles? Ir dzirdēti visādi "šausmu stāsti"...
- Es teiktu - mēs neesam konkurentes, bet vairāk draudzenes, pārāk dažādi tipāži. Vismaz man nekad nav gadījies ar draudzeni konkurēt uz vienu darbu. Varam normāli parunāties par dzīvi.
- Kādus svarīgākos sasniegumus tu minētu savā CV?
- (Smejas.) Ja man tāds būtu… CV vajadzīgs aktieriem, lai zinātu kādas lomas spēlētas. (Pauze.) Esmu "taisījusi" "reklāmas seju" Vivjenai Vestvudai, Emanuelam Ungaro, L"Oreal... No žurnāliem – "Cosmopolitan", "Elle", "Vogue", "Harpers Bazaar", "Glitter". Bet tā jau ir pagātne. Kad pirms vairākiem gadiem sāku šo darbu, likās – viss notiek, nu zinu – īstenībā tikai tagad viss sākas!
- Vai tu varētu atgriezties ekonomistu finansistu pasaulē?
- Nē. Lai gan diploma profesija garantē – ja nevarēšu darīt to, ko gribu, varēšu darīt to, ko varu.
- Ko tu dari brīvajā laikā?
- Lasu – fotosesiju pārtraukumos, lidmašīnā, mājās. Rakstu – domas, izjūtas, lai "nesaiet miskastē". No četriem gadiem nodarbojos ar jāšanas sportu – tā ir laba stāja, muskuļi un brīvība. Vēl viena lieta - rūpīga sevis kopšana. Sāku aizrauties ar spa un akupunktūru, kas atslābina ķermeni un mazliet arī garu.